Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 31.10.2019, ceturtdiena

Ceturtdiena, 31. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Rom 8:31b-39
Ps 109:21-22,26-27,30-31
Lk 13:31-35

Tuvojoties liturģiskā gada beigām, Dieva vārds mūs pavada Jēzus ceļā uz Jeruzālemi, kur Kungs svinēs savu “izceļošanu” (exodus), tas ir, savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ceļā Viņš jau bija saskāries un drosmīgi pārvarējis daudzus šķēršļus un briesmas, sākot ar to, ka Nācaretes iedzīvotāji viņu mēģināja nogrūst lejā no kalna virsotnes, līdz nāves draudiem, kas nāca no Hēroda Antipas puses. Tas, ka Hērods Jēzu meklēja Galilejā, ir tikai vēl viena vajāšana, un tā nebūs pēdējā. Kaut zinot, ka tālāk, svētajā pilsētā, Viņu gaida kaut kas vēl briesmīgāks, apstiprinoties bēdīgajai dievbijības trūkuma tradīcijai Jeruzālemē, tomēr Jēzus nenovirzās. Nekādi draudi nevar kavēt Viņu virzīties uz priekšu, lai ierastos noteiktajā dienā, vai arī likt apstāties Viņa īstenotā pestīšanas plāna izpildē, kuru Viņam uzticēja Tēvs.

Daudzi pravieši un taisnīgie vīri jau bija nosodījuši Israēla politisko un reliģisko autoritāšu grēkus un noziegumus Samarijā un Jeruzālemē. Gandrīz visi, kas turp tika sūtīti, cieta vajāšanas un nāvi. Jāņa Kristītāja nonāvēšana bija tikai pēdējais notikums šajā garajā noziegumu sērijā.

Jēzum nav vajadzīgas atklāsmes vai ārkārtas vīzijas, lai zinātu, kas notiktu, ja viņš kaut ko teiktu pilsētas varenajiem Jeruzalemē, Kunga Dieva - lielā Karaļa pilsētā; pilsētā, uz kuru Viņam bija tiesības, kā tiek teikts Alleluja pantā: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19:38). Viņš nāca mierā, mātes maiguma pilns, lai sapulcinātu un izglābtu savus bērnus, tāpat kā vista aizsargā ligzdu ar saviem spārniem. Viņš nāca piedot un glābt savu tautu, neskatoties uz tās daudzajiem pagātnes grēkiem. Viss, kas vajadzīgs no viņiem un no mums visiem, ir sirsnīgas atgriešanās auglis - praktizēt taisnīgumu un ticību Dievam.

Bet ko darīt tad, ja atgriešanās nenotiek? Ko darīt, ja Viņš tiks noraidīts un vajāts tāpat kā pravieši? Un ja Viņa pārdrošība novestu pie nomētāšanas ar akmeņiem vai nāves pie krusta, vai tas būtu tā vērts? Kāpēc kādam vajadzētu uzņemties šo risku un nodot savu dzīvi bēdīgi slaveno korumpēto un nežēlīgo cilvēku rokās? Apustulim Pāvilam ir tikai viena atbilde: Viņa stiprās mīlestības dēļ uz mums. Visu, absolūti visu, ko Dievs varēja darīt, lai parādītu mums savu mīlestību, viņš izdarīja, sūtot mums savu Dēlu. Kā mēs joprojām varam šaubīties par Dieva glābjošo mīlestību pēc visa tā, ko Viņa Dēls ir izdarījis mūsu - grēcinieku labā?

Gudrības grāmata jau pravietoja taisnīgo cilvēku uzvaru Dieva mīlestības un mūžīgās uzticības dēļ, sakot: “pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība” (Gudr 3:4) . Gudrais pasludināja, ka taisnīgie, kas tika pārbaudīti, tika atzīti par Dieva cienīgiem, jo ​​viņi uzticējās Viņa mīlestībai līdz galam, līdz nāvei. Tādēļ dievišķā svētība un atlīdzība izpaužas nevis zemes labklājībā vai saudzēšanā no ciešanām, bet gan mūžīgās dzīves godībā, kas tiek saņemta, nešauboties par Viņa mīlestību un apsolījumiem pat vissarežģītākajos pārbaudījumos.

Tagad, kad šī pieredze ir saņēmusi apstiprinājumu un kļuvusi par realitāti Kristū, Pāvils nevar noslēpt Gara balsi, kas sauc viņa sirdī, skandinot slavas dziesmu vārdos neizsakāmajam noslēpumam – Dieva mīlestībai pret mums. Viņa himna, pilna ar intensīvu lirismu, kuru dzirdam pirmajā lasījumā, ir, iespējams, vispoētiskākā sintēze par Dieva evaņģēliju, Dieva Dēla evaņģēliju, Kristus evaņģēliju, Labo Vēsti, kuru Apustulis pasludinājis visiem, jūdiem un pagāniem, ar nelokāmu apņēmību un nenogurstošu centību, lai ikviens ticības paklausības dēļ varētu plūkt augļus pestīšanā. Šī himna sniedz Pāvila atbildi uz Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Jēzus ir Dieva Dēls, kurš atdeva sevi par mums visiem, dzīvs, mūžīgi mirdzošs pierādījums par Dieva – mūsu visu Tēva neiznīcināmo mīlestību uz visiem mums, uz visu cilvēci un uz visu radību.

Pāvests Francisks raksta:
Šī ticības nodošana, kas ir Baznīcas misijas sirds, notiek caur mīlestības infekciozitāti, kur prieks un entuziasms kļūst par no jauna atklātas dzīves jēgas un dzīves piepildījuma izpausmi. Ticības izplatīšana “ar pievilcību” prasa sirdis, kuras ir atvērtas un paplašinātas mīlestībā. Mīlestībai nav iespējams noteikt robežas, jo mīlestība ir spēcīga kā nāve (sal. Dz 8:6). Un šī paplašināšanās rada sastapšanos, liecību, sludināšanu; tā rada dalīšanos labdarībā ar visiem tiem, kas ir tālu no ticības, vienaldzīgi un varbūt pat naidīgi pret to. Cilvēciskie, kultūras un reliģijas apstākļi, kas joprojām ir sveši Jēzus evaņģēlijam un Baznīcas sakramentālajai klātbūtnei, pārstāv galējās perifērijas, “zemes beigas”, uz kurām Jēzus misionārie mācekļi tika nosūtīti jau kopš pašām pirmajām Lieldienām ar pārliecību, ka Kungs vienmēr ir ar viņiem (sal. Mt 28:20; Apd 1:8). To mēs saucam par missio ad gentes. Pati vientulīgākā perifērija ir tur, kur cilvēce, kurai ir vajadzīgs Kristus, paliek vienaldzīga pret ticību vai izrāda naidu pret dzīves pilnību Dievā. Visa materiālā un garīgā nabadzība, visa veida brāļu un māsu diskriminācija vienmēr ir Dieva un viņa mīlestības noraidīšanas sekas (Ziņojums Pasaules Misijas dienai 2018).

Kristus ir mīlestība, kas mūžīgi mājo mūsos un pamodina tos, kas guļ nāves miegā, mīlestība, kas ir kopā ar mums no mūsu stāsta sākuma līdz laika beigām un vēl pēc tam, kas nolaižas dziļumā un nonāk debesīs, kas mūs glābj no visām bailēm un verdzības, kā arī no visiem ienaidniekiem un apspiedējiem, kas mūs atbrīvo kopības dzīves krāšņumā. Viņš ir tā mīlestība, kas mūs stiprina, padara mūs pārliecinātus, pārdrošus, neuzvaramus ne tikai pret cilvēkiem un redzamiem ienaidniekiem, bet arī iepretim neredzamiem gariem, jo ​​Dievs ir ar mums. Apsūdzība pret mums ir atsaukta; grēks ir piedots; mīlestība ir uzvarējusi naidu; netaisnība ir sakauta. Bēdas un ciešanas ir saņēmušas mierinājumu; bezdibenis ir izlīdzināts un augstums ir mums pietuvojies; nāve ir devusi ceļu uz dzīvībai, un laiks ir pavēris durvis uz mūžību. Viņa dēlā Jēzū ir parādīta dzīvības Dieva mīlestība un uzticība. Tagad nekas un neviens mūs nekad nevar atdalīt no šīs Mīlestības. Ir pienācis arī mums laiks ar prieku pacelt savas balsis, sakot: “Svētīgs ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!” - tas, kurš nāk, lai mūs atpestītu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.