Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 25.10.2019, piektdiena

Piektdiena, 25. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Rom 7:18-25a
Ps 119:66,68,76,77,93,94
Lk 12:54-59

Iepriekš tika pieminēts Pāvila apgalvojums, ka bauslība ir bijusi iemesls grēka izplatībai, kā arī kritika, ko pret Pāvilu izvirzījuši viņa pretinieki. Apustuļa mērķis ir vienkārši norādīt, ka Bauslībai pašai par sevi nav spēka pārveidot un izglābt cilvēku; tā parāda tikai to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un galu galā tā tikai izceļ visus trūkumus. Tāpēc Pāvils nešaubīdamies saka, ka bauslība ir laba un svēta, bet problēma ir tajā, ka caur to grēks, baušļu pārkāpums, izpaužas visā tā smagumā. Bauslība cilvēku priekšā noliek dzīves ceļu un nāves ceļu.

Pāvils ļoti labi zina to iekšējo drāmu, kurā dzīvo katrs cilvēks, it īpaši, ja mēs cenšamies iet pa pilnības ceļu. Ar prātu un gribu cilvēks saprot un vēlas darīt labu saskaņā ar baušļiem, bet sastopas ar tieksmi, impulsu darīt ļaunu. Tas parāda, ka mēs esam vergi un mums ir vajadzīgs atbrīvojošs spēks, kura mums pašiem nav. Mēs neesam dzimuši personīgā vainas apziņā, bet mūsos ir grēka un kosmisko traucējumu pazīmes, un mēs ciešam no to sekām. Patiesībā, kā saka Pāvils: “Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rom 7:19). Cilvēks izjūt šo dramatisko pretrunu un jautā: kurš gan var atbrīvot mani no manis paša niecīgā, miesīgā “Es”, lai piedzīvotu jauno, dziedināto “Es”, kas priecē Dievu? Pāvils zina, ka Jēzus ir vienīgais žēlastības un izpirkšanas avots. Tāpēc viņš mudina mūs slavēt un pateikties Dievam kopā ar viņu, lai mēs varētu lūgt kopā ar psalmu teicēju, sakot: “Lai tava žēlastība ir man mierinājums,/kā tu pats teici savam kalpam!.../ Lai nāk man tava žēlsirdība,/ jo tava bauslība ir mana līksme! (Ps 119:76-77).

Tam, kurš uzticīgi ievēro likumu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neiekristu smagā lepnības grēkā, kā piemēram, templī esošais farizejs, kurš, nicinot citus, uzskatīja sevi par taisnu Dieva priekšā, un nonāca pretrunā ar to, ko saka Raksti: “Neviens no dzīvajiem nav taisns tavā priekšā” (Ps 143:2). Var arī būt tā, ka viņam nav drosmes spert nākamo soli, kur ved pati Bauslība. Tas, kurš ievēro baušļus, ir uz ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi, kā to parāda epizode, kur kāds vīrs Jēzum jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lk 18:18). Kungs apstiprināja, ka jauneklis ir uz pareizā ceļa. Ir tā, ka šis ceļojums viņu bija aizvedis pie Jēzus, lai turpinātu savus meklējumus, jo pats Jēzus ir “ceļš” uz dzīvību (skat. Jņ 14:6) un “durvis”, lai ieietu valstībā (skat. Jņ 14:6). Kad Pāvils žēlastības gaismā to saprata, viņš nešaubījās sekot Jēzus ceļā ar visu savu spēku, ar visu sirdi un visu savu prātu. Bet jauneklim, kurš bija ļoti bagāts, nebija tik daudz drosmes.

Kad Jēzus uzrunā pūļus, kuri zina, kā ieraudzīt zīmes dabā ar savas pieredzes un inteliģences palīdzību, viņš pārmet tiem divus trūkumus: nespēju izprast pašreizējā laika zīmes un nespēju spriest, kas ir pareizi. Viņi var interpretēt hronoloģisko un meteoroloģisko laiku, bet viņi nespēj uztvert pestīšanas laika klātbūtni. Savā uzrunā Nācaretes sinagogā, citējot pravieti Isaju, Jēzus bija paziņojis, ka viņš atklāj Tā Kunga gadu, pestīšanas “šodienu”, kurā Rakstu apsolījumi tiek piepildīti (sk. Lk 4). Sākot no tā brīža, viss, ko Jēzus teica un darīja, bija nenogurstoša evaņģelizācijas misija. Daudzi cilvēki, kas Viņā klausījās un redzēja Viņa darbus, bija pārsteigti un, godinādami Dievu, sacīja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas” (Lk 5:26). Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri Viņam vaicāja, vai Viņš tiešām ir Mesija, jeb viņiem ir jāgaida kāds cits, Jēzus atbildēja, norādot uz sava evaņģelizācijas darba augļiem: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Lk 7:22). Un, ja no vienas puses Jēzu vajā politiskās un reliģiskās autoritātes, varenie un zemju īpašnieki, kuri nepazīst grēku nožēlu un atsakās no jebkuras atgriešanās iespējas, no otras puses Viņš ir gandarīts sajust prieku un vienkāršību no tiem pazemīgajiem, kuri pieņem Viņa vārda gaismu un kļūst par Viņa mācekļiem, lai ienāktu valstībā. Tāpēc Jēzus, līksmojot Svētajā Garā, slavē un pateicas Tēvam, kurš ir paslēpis šīs lietas no mācītajiem un gudrajiem un ir tās atklājis mazajiem.

Tā kā likmes ir augstas, vajadzētu mazāk uztraukties par dabas parādību interpretēšanu un rūpēties par vēstures un Dieva laika uztveri. Šī pēdējā pieeja būtu mazāk kaitīga nekā tā, ko kritizēja Jēzus. Tā kā tas būtībā ir jautājums par mesiānisko atklāsmes žēlastību, to ir steidzami un izlēmīgi jāuzņem tieši tajā brīdī, kad tā sevi atklāj, lai pēc iespējas pilnīgāk atvērtos pestīšanas augļiem, ko tā nes. Tas var notikt tikai tad, ja brīvībā un paklausībā atsaucamies uz īpašajiem aicinājumiem uz atgriešanos, kurus Kungs izteica, esot ceļā uz Jeruzalemi. Jāpievērš pienācīga uzmanība arī šī laika īpašajām pazīmēm, kam Kristus klātbūtne piešķir absolūtu novitāti, piešķirot tam neticamu vēsturisku un garīgu nozīmi mūsu pestīšanas dēļ.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.