Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 22.10.2019, otrdiena

Otrdiena, 22. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Svētais Jānis Pāvils II, izvēles piemiņas diena

Rom 5:12,15b,17-19,20b-21
Ps 40:7-10,17
Lk 12:35-38

Šīs dienas liturģijā piedāvātais fragments no Pāvila vēstules romiešiem ir šīs vēstules centrālais teksts. Aiz apgalvojuma, ka cilvēkam jātiek atpestītam, slēpjas pārliecība, ka pārkāpums kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Nodemonstrējot, ņemot palīgā pieredzi un Rakstus, ka cilvēces pestīšana nāk no Dieva caur ticību Jēzum Kristum nevis no apgraizīšanas, apustulis sāk nodarboties ar “mūsu” kristīgo pieredzi.

Ja kāds sabojā draudzību, ievainojot savu draugu, viņa paša sirdī tiek radīts sajukums, kas tiks pārvarēts tikai tad, kad draugs viņu pieņems un atkal viņu apskaus, pieņemot viņa atvainošanos. Glābšana, saka Pāvils, ir iemesls un apstāklis, lai mēs dzīvotu mierā ar Dievu. Bet, lai draugi atgrieztos draudzībā, var būt nepieciešams kāds, kurš mediē starp abiem un pasaka vainīgajam, ka otrs vairs nedusmojas un gaida ar atvērtu sirdi. Un kad viss būs beidzies, saikne viņu starpā būs stiprāka un prieks būs lielāks nekā iepriekš. Tagad, Pāvils turpina, zinot, ka starpniekam Jēzum bija jāpiedzīvo daudz pazemojumu un ciešanu, lai mani atrastu un pārliecinātu uzticēties Tēva labestībai, kura mīlestību es nicināju, mana sirds ir dziļi pateicīga un gatava sadarboties ar prieku kopā ar viņu samierināšanas darbā, piedaloties viņa upuros, lai vēsti nodotu citiem.

Kā mēs varam apšaubīt šo mīlestību, jautā apustulis tautām, pēc visa, ko Dievs mums ir devis? Jēzus nāves vēsturiskajam notikumam ir teoloģiska ciešanu aizstāšanas nozīme: viņš nomira par mums, mūsu un visu vietā, par mums, kas bija novērsušies no Dieva. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš saņēma misiju būt par mediatoru, kļūst par labu draugu, uzņemdamies visu ļaunumu, pie kura mēs bijām vainīgi, kad bijām vieni un maldījāmies. Šī ar neko nesalīdzināmā dievišķās mīlestības demonstrācija priekš mums mirdzēs vēsturē mūžīgi, izgaismojot tautu ceļu.

Pāvils ceļo tālu pa visu plašo pasauli, bez atpūtas un ar lielu prieku, dodot pats sevi, lai izplatītu šo labo vēsti. Jēzus neupurēja sevi tāpēc, ka mēs bijām jūdi vai grieķi, vergi vai brīvie, izglītoti vai neizglītoti, bagāti vai nabagi, vīrieši vai sievietes, bet vienkārši tāpēc, ka mēs bijām grēcinieki, kuriem vajadzīga piedošana. Un Viņa dāvana tika izsniegta bez mūsu nopelniem. Dievs nevēlas sodīt, bet gan bez mēra dot savu cildeno žēlastību.

Pēc tam, kad Dievs ir piepildījis šo vārdos neizsakāmo mīlestības noslēpumu, kas ir absolūti bez atlīdzības un universāls, nav iespējams, piebilst apustulis, ka Dievs nepabeigs mūsu pestīšanas darbu! Tāpēc pestīšanas pilnība attiecas uz nākotnes lietām, eshatoloģiskām vērtībām: slavēšanu un mūžīgo dzīvi. Tādā veidā miers un izlīgums, ko mēs saņemam “tagad” un ko bauda mūsu sirds, norāda uz turpmāku piepildījumu, jo tie ir ķīla dāvanām, kuras mēs saņemsim vēlāk.

Lai parādītu šīs atbrīvošanas trīskāršo raksturu - tas ir, no grēka, Bauslības un nāves, Pāvils apraksta cilvēka situāciju pirms un pēc Kristus, parādot Ādama nepaklausības sekas – tā “tēlu” kuram bija jānāk, paklausības sekas Kristum, jauno Ādamu. Pārdomājot Radīšanas grāmatā piedāvāto stāstu par cilvēces krišanu grēkā (Ādams), Pāvils izmanto teoloģisko patiesību, ko tas sniedz, sakot, ka cilvēces traģiskās verdzības cēlonis ir grēks. Radīšanas grāmatas etioloģiskais raksturs norāda uz grēku kā cilvēces vispārējo ciešanu (sāpes, ciešanas, nesaskaņas, vardarbība un nāve) cēloni. Ādama nepaklausība - gan individuāli, gan kolektīvi (skat. Rad 1:27) - ir ienesusi pasaulē aktīvu un postošu spēku.

Bet Jēzus Kristus ir atbrīvotājs. Caur viņu nāca izpirkšana un mūžīgā dzīvība visiem. Jēzus ir “otrais” Ādams, pretstats pirmajam. Pirmajam cilvēkam nebija ticības savam Radītājam; viņš nepaklausīja un pārrāva draudzību ar viņu. Bet Jēzus ir jaunais Ādams, absolūti uzticīgs un pilnīgi paklausīgs, kurš atdod savu dzīvību, lai atjaunotu mūsu draudzību ar Dievu. Šī antitēze uzsver Jēzus sniegtā labuma neizmērojamo pārākumu pretstatā Ādama nodarītajam postam. “Jo viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, bet cik gan vairāk Dieva žēlastība un viena Cilvēka – Jēzus Kristus – dāvana žēlastībā pārpārēm ir nākusi pār daudziem” (Rom 5: 15). Kontrasts starp “viens” un “visi” izceļ Kunga Jēzus radītās jaunās draudzības saites universālo apmēru.

Evaņģēlija lasījuma galvenā tēma ir Kunga otrā atnākšana godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā mēs apliecinām ticības apliecinājumā: “un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Periods, kas ticīgos atdala no šīs neizbēgamās satikšanās, ir aktīvu gaidu laiks. Vissvarīgākā Evaņģēlija fragmenta doma ir par kunga prombūtni, kurš pēc tam, kad ir uzticējis, lai viņa mantojums tiktu kultivēts un lietderīgi izmantots, atkāpjas, atstājot sevi atvērtu turpinājumam. Piedāvājot to kā Dieva darbības veidu, Jēzus ietver arī cilvēcei dotās brīvības noslēpumu; mēs varam izvēlēties, kā pārvaldīt dzīvības dāvanu bez fiziska spiediena, bez manipulatīvas klātbūtnes sajūtas.

Svētajos Rakstos lūgums “jūsu gurni lai ir apjozti” pirmo reizi atrodams Izc 12:11. Konteksts ir sagatavošanās Pashas mielastam pirms nāves eņģeļa atnākšanas un iziešanas no verdzības zemes. Pēc tam frāze kļuva par vispārpieņemtu formulu, lai norādītu uz aicinājumu kalpošanai, sekojot Jēzus piemēram: “Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; (Viņš) piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas” (Jn 13:1,4-5). Šajā žestā kalpošana Dieva vārdā ir paaugstināta līdz mīlestības sakramenta rangam Euharistijā, kas ļauj saņēmējam piedalīties Jēzus dzīvē (skat. Jņ 6: 30-58). Nav nejauši, ka ceturtais Evaņģēlijs padara Pēdējās vakariņas par kontekstu kāju mazgāšanas notikumam. Pēterim, kurš cenšas izvairīties no šādas sastapšanās, kas viņaprāt ir Mācītāja “necienīga”, Jēzus saka: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas” (Jņ 13: 8). Kāju mazgāšana otram ir žests, ko Mācītājs uztic saviem mācekļiem kā dzīvesveida piemēru, kas jānes visām tautām. Pēc Jēzus augšāmcelšanās patiesībā mācekļi tiek atrunāti turpināt skatīties uz debesīm; drīzāk viņi tiek mudināti doties misijā, lai piepildītu visu, ko Jēzus bija teicis un darījis, ar solījumu, ka Mācītājs atgriezīsies pie savējiem tādā pat veidā, kā bija no viņiem aizgājis (skat. Apd 1:11). Mēs gaidām ar apjostiem gurniem cerībā uz Mācītāja atgriešanos, tas ir, kalpojot saviem līdzcilvēkiem ticībā, sludinot un palīdzot viņiem piedalīties pestīšanā, kas mums tiek apsolīta Euharistijā.

Metafora par lampām, kas turpina degt (skat. Izc 27:20 un Lev 24: 2), gaidīšanu kvalificē kā rūpīgas uzmanības laiku. Acīmredzama mācītāja prombūtne var radīt kārdinājumu viņu aizstāt, maldīgi kļūstot par absolūto dzīves arbitru - gan savu, gan citu, un atdodot līdzekļus, kas uzticēti viņiem glabāšanā. No Dieva viedokļa gaidīšana ir kā atbilde mīlestības likumam. Mums, kas dzīvojam, ilgs gaidīšanas periods tikai palielina mūsu vēlmi tikties ar Dievu aci pret aci. Mums jābūt izturīgiem, lai uzņemtos nastu turēt beztermiņa solījumu. Ir svarīgi apzināties, ka visi mūsu dzīves gadalaiki, meklējot un darot Dieva gribu, ir kairos – labvēlīgs laiks, lai tiktu saukti uz mājām. Mūsu gatavība šim brīdim padarīs mūsu dzīves veiksmīgas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.