Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 14.10.2019, pirmdiena

Pirmdiena, 14. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Kalists I, izvēles piemiņas diena

Rom 1:1-7
Ps 98:1-4
Lk 11:29-32

Vārda liturģija šodien koncentrējas uz Evaņģēlija pasludināšanas spēku. Pasludinātais Dieva vārds ir pestīšanas gaidībās; mums jābūt gataviem to uzņemt un tajā klausīties. Klausīšanās ir Evaņģēlijs, kas atgādina aicinošo psalmu: “Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis” (Ps 95: 8).

Pirmajā lasījumā Pāvils iepazīstina ar sevi un savu apustulātu Romas ticīgos – kopienu, kuru viņš neizveidoja, bet kuru viņš ļoti lolo un vēlas, lai tā palīdz viņam Spānijas evaņģelizācijas projekta īstenošanā. Lai iepazīstinātu ar sevi un lai nodibinātu labu garīgo sapratni ar šo kopienu, kuru viņš vēl nav klātienē sastapis, apustulis pārtrauc runāt par savu kalpošanu un savu aicinājumu. Viņa kalpošana Kristum un apustulāts darbam ar pagāniem sakņojas neparastajā viņa izraudzīšanas noslēpumā, saskaņā ar kuru Kristus Jēzus nozīmēja viņu sludināt Dieva Evaņģēliju. Pāvila kalpošana ir balstīta uz Kristus vārdu, tiek uzturēta ar Kristus vārdu, un tā dara Kristus vārdu zināmu citiem. Kristus ir viņa dzīves centrā. Vēstules Romiešiem ievadā ir attēlota Dieva pestīšanas dinamika, kas no specifiskā pārtop universālajā: Kristū pestīšanai vairs nav priviliģētu saņēmēju, bet tā ir adresēta visiem, pat tiem, kas atrodas tālu.

Evaņģēlija lasījums mums vēsta par svešiniekiem un viņu attiecībām ar Dievu. Mācītāju ieskauj ļaužu pūlis, kas viņam uzmācas, un viņš nosoda tā deformējošo attieksmi, kas mazina ticības pieredzi: spazmotus zīmju meklējumus. Paaudze, kuru Jēzus uzrunā, ir “samaitāta paaudze” (Lk 11:29), jo tā nepārtraukti prasa ārējus pierādījumus, lai it kā ieslēgtu Dievu un viņa pestījošo gribu šauru, automātisku, maģisku, cēloņu un seku attiecību parametros, kas ir cilvēka spēka kontrolēti un regulēti.

Jēzus nevēlas dot citu zīmi, kā vien Jonas zīmi. Jonas grāmata ir atrodama Vecajā Derībā starp pravietiskajām un gudrības grāmatām. Tas ir ziņojums, kuru sniedz pravietis, kurš tiek sūtīts sludināt ārpus Israēla robežām - Ninivē, Asīrijas galvaspilsētā, kur bija stipri derības ienaidnieki: patiesi ārzemnieki visās izpratnēs, un tie “kas vēl ir tālu” visaugstākajā pakāpē. Šī negaidītā misija māca Jonam par Dieva dedzīgo vēlmi aicināt tos, kas ir tālu, paziņot par Viņa piedošanu neticīgajiem un izglābt viņus caur grēku nožēlu un atgriešanos. Dumpīgs un negribīgs dieva Vārda priekšā, Jona kļūst par glābšanas zīmi niniviešiem.

Arī Cilvēka Dēls kļūst par zīmi savai paaudzei, par vienīgo uzticamo zīmi. Jau Nācaretes sinagogā (skat. Lk 4:25-27) Jēzus bija atgādinājis, ka Dievs sūtīja savus praviešus Eliju un Elīšu, lai viņi nestu dziedināšanu ne tikai jūdiem, bet pat pagāniem. Tagad Viņš parāda, ka Viņa atnākšana ir paredzēta, lai nestu pestīšanu ne tikai Israēlam, bet ikvienam. Ar sava Dēla, kas tapa miesa, palīdzību Dievs atver Israēla ekskluzīvo izredzētību visai pasaulei. Ar daiļrunīgu savas cilvēcības zīmi Jēzus, kurā Dievs savienojas ar katru cilvēku, aicina mūs uz patiesu garīgu atgriešanos, iegūstot jaunu sirdi, kas vēlas dzirdēt un pieņemt dievišķo loģiku, un kas vēlas, lai visi cilvēki tiktu glābti. Jēzus rāda savai paaudzei - saviem ļaudīm, ka Šebas ķēniņiene, kaut būdama no pagānu vidus, saskatīja ķēniņa Salamana gudrībā pēdas mīlestībai uz Kungu, un ka ninivieši - svešinieki un rūdītie grēcinieki, saskārušies ar pravieša Jonas sludināšanu, pieņēma aicinājumu uz atgriešanos.

No otras puses, Dieva tauta pretojas sava Kunga atnākšanai, un to tiesās tie, kuri “ir tālu prom” vai “ne-Cilvēki”, kurus pārstāv Dienvidu ķēniņiene un ninivieši. Šeit var redzēt Israēla neklausīšanās traģēdiju, tā atteikšanos atzīt Dieva klātbūtni, labvēlīgo laiku pestīšanai, Kunga apmeklējumu (skat. Lk 19:44, Rom 9-11). Israēla īpašā izredzētība un Dieva apsolījumi savai tautai nerada viņiem ekskluzīvu pārākumu un privilēģijas. Dievišķās izredzētības loģika meklējama pestīšanas vēsturiskajā konkrētībā un visu to reprezentativitātē, kuriem ir vienāda izcelsme un kuri savā cilvēcībā dalās vienā un tai pašā radības liktenī.

Jona, kura pieredze, nonākot vaļa vēderā, ir nepārprotama atsauce uz Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, atspoguļo misijas efektīvu atvēršanu visu cilvēku pestīšanai, un tā atrodama Baznīcā, tās universālumā un tās sakramentalitātē. Pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanās notikumam, izredzētā tauta un pagāni kļūst par vienu atpestītu tautu (skat. Ef 2:11-19), kas caur kristību ir vienota ar Kunga ciešanām (skat. Rom 6). Viņu klātbūtne pasaulē, piedaloties Jēzus misijā, ir redzama un efektīva pestīšanas zīme, kas notiek šodien cilvēku sirdīs, bez diskriminācijas vai atraidījuma no Dieva puses. Viņa Baznīca - universālais pestīšanas sakraments pastāvīgā misijas stāvoklī tiek sūtīta pie visiem, saucot visus kopā pie Kristus. Ja tiek piedzīvotas vajāšanas, tā no jauna izjūt sava Kunga atpestījošās ciešanas; bet ja tā tiek pieņemta, tā piedzīvo Jēzus Lieldienu efektivitāti; savukārt savu bērnu kristības izaugsmē tā saskata sava Kunga, Mācītāja un Laulātā drauga Jēzus Kristus žēlsirdības un piedošanas dāsnos augļus.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.