Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 13.10.2019, svētdiena

Svētdiena, 13. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa, C gads

2 Kgs 5:14-17
Ps 98:1,2-4 2
Tm 2:8-13
Lk 17:11-19

“Pateicība ir sirds atmiņa.” Ir šokējoši lasīt, ka tikai viens no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, lai pateiktu “paldies”. Pateicība ir ne tikai sociāls pienākums, kurā mēs dalāmies, bet arī mūsu būtības izpausme, kas arī kļūst par garīgu aktu.

Evaņģēlija stāsts par desmit spitālīgo dziedināšanu, iespējams, ir modelēts pēc Vecās Derības stāsta par Naamāna dziedināšanu. Sīrijas armijas komandieris Naamāns ir lielisks cilvēks, uzticams karaļa padomnieks un drosmīgs karavīrs, taču viņš sirgst ar spitālību – slimību, no kuras visvairāk baidījās senajā pasaulē. Ir nepieciešama jauna meitene, Israēla karagūstekne, lai palīdzētu šim “dižajam cilvēkam” atklāt, kā tapt veselam. Nenosauktā meitene stāsta Naamāna sievai, ka viņš tiks izārstēts, ja dosies pie “pie pravieša, kurš ir Samarijā” (2Ķēn 5: 3). Naamānam vispirms ir jāprasa atļauja Arāmas ķēniņam, kurš liek viņam ar vēstuli doties pie Israēla ķēniņa. Ņemdams sev līdzi dažas dāvanas, Naamāns dodas uz Izraēlu ar vēstuli, kuru Israēla ķēniņš pārprot. Domājot, ka Arāmas ķēniņš plāno viņu provocēt, Israēla ķēniņš dusmās saplēš savas drēbes. Pravietis Elīša, to dzirdēdams, uzaicina ķēniņu atsūtīt slimo cilvēku pie viņa: “Lai taču viņš nāk pie manis un zina, ka Israēlā ir pravietis” (2Ķēn 5: 8). Personīga satikšanās un atzīšana ir būtiska priekš komandiera atveseļošanās. Naamāns ierodas Elīša mājās ar iespaidīgu svītu. Un, ievērojot savu armijas komandiera statusu, viņš sagaida sarežģītāku dziedināšanas rituālu, nekā to piedāvā Elīša. Bet pravietis, pat neizejot viņu satikt, nosūta sūtni, lai tas viņam norādītu, kā rīkoties: septiņas reizes mazgāties Jordānas upē (mūsu kristības rituāla pravietiskā zīme). Naamānam ticēt liekas pārāk vienkārši. Vai viņam nevajadzētu personīgi satikties ar pravieti? Vai viņiem Damaskā nav labākas upes? Stāstījums liek domāt, ka viena daļa tiek izārstēta, bet otra tiek dziedināta. Ārstēšana ir fiziska; dziedināšana ir iekšēja. Naamāns, kaut arī sašutis, paklausa. Kad viņš saprot, ka ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Elīša, lai pateiktos viņam, piedāvājot dāvanas kā pateicības zīmi. Šeit viņš beidzot tiekas ar pravieti vaigu vaigā. Pilnīga dziedināšana, patiesa pievēršanās ir paklausības pravieša vārdam, viņa personīgās tikšanās ar viņu un Jordānijas upes ūdens sakramentālās starpniecības rezultāts. Tā ir tikšanās, kas liek viņam atpazīt Israēla Dievu.

Evaņģēlija lasījumā Lūka ļauj mums atkal sastapties ar svešinieka tēlu, sekojot Jēzum viņa ceļā. Šī ceļojuma ģeogrāfiskais mērķis ir Jeruzāleme, bet tā eksistenciālais mērķis ir dzīvības atdošana pie krusta kā zīme par Dēla neierobežoto pieejamību Tēvam Viņa vispārējās pestīšanas darbā. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, “svēto pilsētu”, bet, lai tur nokļūtu, viņš iet cauri teritorijām, kuras jūdi uzskatīja par tādām, kas pārāk tuvu ārzemniekiem (tā saucamā “pagānu Galileja”) vai pat nešķīstām, jo tās apdzīvoja herētiķi (Samarijas iedzīvotāji).

Tieši, ejot pa šo riskanto ceļu, Jēzus tiekas ar cilvēku grupu, kas bija viena no tā laika visvairāk atstumtajām: spitālīgajiem (tāds kā Sīrijas Naamāns). Spitālība bija ādas slimība, kuru uzskatīja par sodu grēciniekiem (skat. augstais priesteris Azarja, 2 Hr 26:20). Tika uzskatīts, ka tā savus upurus padara nederīgus pielūgsmei vai dzīvošanai kopienā, tāpēc viņi bija spiesti dzīvot atšķirti no pārējās sabiedrības (skat. Lev 13:46). Spitālīgie tika atstumti, spiesti klejot vientulībā, kopā ar citiem spitālīgajiem, vienmēr skaļi brīdinot citus, tuvojoties apdzīvotām vietām. Viņus pazemoja arī tas, ka viņiem nācās valkāt nodriskātas drēbes, nenosedzot galvu.

Desmit spitālīgo grupa dodas satikties ar Jēzu. Viņi lūdz palīdzību, uzrunājot Jēzu tā, kā no viņiem to varētu sagaidīt – no attāluma. Viss, kas viņiem bija, tās bija viņu balsis, un viņi tās izmantoja, lai sauktu uz Jēzu: “Jēzu, Mācītāj, Apžēlojies par mums!” (Lk 17:13). Saucot Jēzu par Mācītāju, viņi uzrunā Viņu tā, kā to darītu Jēzus mācekļi. Jēzus viņus redz un pievērš viņiem uzmanību, aicinot viņus veikt konkrētu darbību: “Ejiet un rādieties priesteriem” (Lk 17:14). Israēlā priesteri bija atbildīgi par slimības parādīšanās un izzušanas diagnosticēšanu (skat. Lev 13:9-10; 14:2).

Uzrunājot Jēzu, desmit spitālīgie saglabāja distanci. Tas notika karantīnas dēļ, kas balstījās uz šķīstīšanās likumiem (skat. Lev 13:45-46). Tas arī mums parāda, ka šie slimie cilvēki, kas tāpat kā pagāni tika uzskatīti par tādiem, “kas vēl ir tālu” (Apd 2:39), par spīti sava stāvokļa traumatiskajam apkaunojumam ir gatavi saņemt Dieva aicinājumu. Tā ir nianse, kuras mērķis ir iemācīt mums, ka Dievs ir tas, kurš uzņemas iniciatīvu un savieno attālumus. Spitālīgie vēršas pie Jēzus ar uzrunu “Mācītāj”, nevis ar titulu “Kungs”, un tas atklāj, ka viņu ticība Jēzum šobrīd ir tikai sākotnējā stadijā. Viņi lūdz apžēlošanos un paklausa viņa norādījumam, bet nespēj uztvert savas dziedināšanas patieso nozīmi.

Lūka uzsver faktu, ka, atbildot uz viņu lūgumu, Jēzus “redzēja” desmit spitālīgos. Citur savā evaņģēlijā Lūka saista “redzēšanu” arī ar “glābšanu” (skat. piemēram Lk 13:12). Šajā sākotnējā tikšanās reizē dziedināšana nenotiek nekavējoties, kā tas bija Naamāna gadījumā. Uzticīgs Torai, Jēzus pavēl spitālīgajiem sevi rādīt priesteriem (skat. Lk 17:14). Dziedināšana nozīmētu klausīties Jēzus vārdu un, tāpat kā Naamāna gadījumā, arī būt pateicīgiem tam, kas viņus izdziedināja. Deviņi no spitālīgajiem nespēj uzņemties vislielāko risku: atgriezties pie Jēzus, kaut arī viņiem bija labs nodoms pakļauties Jēzus norādījumiem un privilēģija satikties ar Jēzu personīgi. Tikai viens no viņiem to izdara - samarietis, kurš tāpēc ir “ienaidnieks”. Bet “saprotot” (vai kā teikts dažos tulkojumos “redzot”), ka viņš ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Jēzus (skat. Lk 17:15). Lūkam viņa “redzēšana” nozīmē, ka ir atvērtas samarieša ticības acis. Tagad ir jāpieņem personisks lēmums ticības virzienā, un tas notiek, kad viņš nolemj “atgriezties” pie Jēzus. Dieva pagodināšana no satrauktā svešinieka puses, kurš metas pie Mācītāja kājām, lai viņam pateiktos, norāda, ka šajā otrajā personīgajā tikšanās reizē ar Jēzu samarietis ne tikai atmaksā pateicības parādu, bet arī piedzīvo pilnīgu dziedināšanu un iekšēju transformāciju. Pateicība parasti tiek izteikta Dievam; šis ir vienīgais piemērs Jaunajā Derībā, kur šāda pateicība ir adresēta Jēzum. Noslēgumā svešinieks, kura ticība Jēzum ir viņu pārveidojusi, ir gatavs doties misijā: “Celies un ej!” (Lk 17:19, skat. arī Lk 10:3).

Gan Naamāna, gan desmit spitālīgo dziedināšana ir stāsti, kas balstīti uz iekšēju atgriešanos, kas notiek caur personīgu satikšanos ar Dievu. Šī tikšanās notiek, sākot no personīgas krīzes, kuru var izraisīt nopietna slimība, un tā ir dievišķa iniciatīva. Cilvēka ziņā ir spert nākošo soli, lai novērtētu un pieņemtu šīs tikšanās nozīmi, kas vedīs pie atgriešanās.

Dziedināšana ir iespējama tikai tiem, kuri spēj sasaistīt fizisko izārstēšanu ar pateicību; kad krustojas ķermeņa izārstēšana un sirds atgriešanās. Jordānas upes ūdens un atsauce uz priesteriem uzsver sakramentālās darbības nozīmi pestīšanas darbā. Šī nav vienkārša izārstēšana, pēc dabas individuāla un abstrakta. No atšķirtības un atstumtības mēs integrāli esam izlīguši ar sevi, ar savu ķermeni un ar kopienu, jo sirds dziļumos mēs esam samierinājušies ar Dievu, - ar Dievu Jēzū Kristū caur Baznīcas darbību. Līdzīgi kā Naamāns un spitālīgais samarietis, tikai tie, kas piedzīvo šo šķīstīšanās un samierināšanās vienotību, var atkal tikt integrēti sabiedrībā un tikt sūtīti misijā.

Baznīcas misija nes un dara zināmu glābjošo Dieva žēlastību, jo tā atjauno vīriešus un sievietes no grēka iznīcības, no nāves atšķirtības. Pieņemt Evaņģēliju nozīmē ienākt Kristus Lieldienu noslēpumā, pieņemot viņa atjaunojošo nāvi un apdomājot viņa uzticību augšāmcelšanās notikumā. Atdzimuši kristību avotā, Baznīcas jaunajā Jordānas upē, un pateicīgi par nepelnītu pestīšanu, mēs esam padarīti par misionāriem ikdienas dzīves pieredzēs: celties, iet savu ceļu, atgriezties savās mājās. Citi tiks izvēlēti par misionāriem-mācekļiem svešās, iespējams, naidīgās un pagānu zemēs: pagāniskajā Galilejā, herētiķu Samarijā, un pagānu Sīrijā.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.