Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 12.10.2019, sestdiena

Sestdiena, 12. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jl 4:12-21
Ps 97:1-2,5-6,11-12
Lk 11:27-28

Šodienas īsajā Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam vārdu “svētīts”. Tas attiecas uz garīgās labsajūtas stāvokli, kad dvēselē tiek piedzīvots patiess prieks, bet tas var tikt saprasts arī kā attiecināts uz kaut ko, kas ir “cienījams” vai “respektēts”. Kas ir tie cilvēki, kas pelnījuši, lai viņus sauc par “svētīgiem”? Jēzus atbilde ir skaidra un tieša: “laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk 11:28). Šie vārdi paver ceļu dziļām pārdomām par mūsu kristīgās misijas aicinājumu. Dziļāka Dieva vārda klausīšanās jēga mums atklājas caur neparastu tēlu, ko piedāvā daži Vecās Derības pravieši. Ezekiels ir pavēlējis: “Cilvēka dēls, ēd, kas tev likts priekšā, apēd šo rakstu rulli un ej, runā uz Israēla namu. Es atvēru muti, un viņš man deva ēst rakstu rulli” (Ez 3: 1-2). Jeremija saka: “Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme” (Jer 15:16).

Autentiska Dieva vārda klausīšanās nozīmē “to ēst”, meditēt par to, dzīvot tajā, ņemt to pie sirds, ļaujot tam iesakņoties mūsu sirdī, augt mūsu apziņā un izaicināt mūsu vērtības un attieksmi. Mūsu dzīve un Dieva mīlestība ir savstarpēji saistītas. Tas prasa pastāvīgu atteikšanos Dieva dēļ, kas nav nedz vienkāršs, nedz automātisks process. Dieva vārda pravietiskā ēšana attiecas uz ēšanu Euharistijas svinībās.

Jēzus brīdinājuma otrā daļa koncentrējas uz Dieva vārda iemiesošanu dzīvē. Tas prasa stingru apņemšanos to īstenot praksē, ievērot tā norādījumus, Dieva mīlestību īstenot konkrētā darbībā, Dieva vēsti pārvērst ikdienas dzīvē. Lai arī šim uzdevumam ir personīga dimensija, tas ietver arī spēcīgas sociālās saistības. Kā mēs parādām, ka mēs patiešām sadzirdējām Dieva vārdu un atbildējām ar ticību? Mēs varam iedvesmoties no Svētā Jēkaba, kurš saka: “Es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem” (Jēk 2:18), piebilstot: un es parādīšu, ka esmu sadzirdējis Dieva vārdu.

Pēdējā laikā pāvesti ir uzsvēruši, cik svarīgi ir integrēt Dieva vārda “dzirdēšanu” un “tā pielietošanu praksē”; mums vienlaikus jābūt gan “klausītājiem”, gan “darītājiem”. Evaņģelizācija prasa gan kontemplāciju, gan konkrētu rīcību. Mums vajadzētu atcerēties izaicinājumu, ko pāvests Pāvils VI izvirza apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Nuntiandi: “Mūsdienu cilvēks labprātāk uzklausa lieciniekus nekā skolotājus, bet, ja viņš klausās skolotājus, tas notiek tāpēc, ka viņi ir arī liecinieki” (EN 41).

Rūpīga Jaunās Derības izpēte atklāj, ka pirmais cilvēks, kurš saņem godu tikt sauktam par “svētīto”, nav neviens cits kā pati Marija. Lūka, aprakstot Marijas ciemošanās pie Elizabetes (1: 41-45) notikumu, atzīmē, ka “Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! …Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Marija ir svētītā tieši tāpēc, ka viņa tic. Viņa tic Dieva vārdam, kas tika pavēstīts caur eņģeli. Viņa tic un piedāvā Kungam savu beznosacījumu fiat.

Ir skaidrs, ka Jēzus vārdi attiecas uz Jaunavu Mariju. 27. un 28. pants ir skaidra norāde uz Viņa māti kā neapstrīdams piemērs attieksmei, kādai būtu jāpiemīt māceklim, atsaucoties Dieva vārdam (skat. Lk 2:16-21), jo tikai dažus pantus iepriekš Lūkas evaņģēlijā ir teikts, ka Marija “visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama” (Lk 2:19). “Paglabāt” šeit nozīmē saglabāt, aizsargāt, sargāt atmiņā, un tas vienmēr ietver uzmanību un atbildību. Bet Jaunava Marija, ne tikai “glabā” šīs lietas, viņa arī sirdī meditē uz tām; tas ir, viņa mēģina aptvert notiekošā patieso nozīmi.

Šodienas evaņģēlijam nevajadzētu tikt interpretētam kā Jēzus mātes atraidīšanai; drīzāk tas uzsver, ka uzmanība Dieva vārdam ticībā ir svarīgāka par bioloģisku radniecību ar Jēzu. Šis pats apgalvojums ir atrodams arī citu Evaņģēliju pantos (skat. Mt 12:48, Mk 3:33 un Lk 8:21), kuros Jēzus jautā: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Jēzus skaidri norāda, cik svarīga ir Dieva vārda saņemšana un paklausīšana tam.

Fragments no Otrā Vatikāna Koncila dokumenta Lumen Gentium uzsver: “Dēla sludināšanas laikā viņa saņēma vārdus, paceļot valstību ārpus miesas un asins aprēķiniem un saistībām, Viņš pasludināja par svētīgiem tos, kas dzirdēja un turēja Dieva vārdu, kā viņa uzticīgi to darīja. Pēc tam Vissvētākā Jaunava devās savā ticības svētceļojumā un palika uzticīga savai vienotībai ar savu Dēlu līdz pat krustam, kur viņa stāvēja, ļaudamās dievišķajam plānam” (LG, 58).

Marijas kā uzticīgas mācekles tēls, kura izdzīvo ticības svētceļojumu, sasaista mūsdienu cilvēku jutīgumu un Baznīcas izpratni par tās aicinājumu būt par mācekļiem. Pāvests Francisks raksta Evangelii Gaudium, divreiz citējot Jāņa Pāvila II encikliku Redemptoris Mater: “Marija ir ticības sieviete, kas dzīvo un pilnveidojas ticībā, un ‘viņas izcilais ticības svētceļojums ir pastāvīgs atskaites punkts Baznīcai’. Marija ļāvās Svētā Gara vadībai ticības ceļojumā uz kalpošanu un augļu nešanu. Šodien mēs lūkojamies uz viņu un lūdzam viņu mums palīdzēt sludināt pestīšanas vēsti visiem un savukārt dot iespēju jauniem mācekļiem kļūt par evaņģēlistiem…. ‘Tas ir veids, kā Marija daudzus gadus dzīvoja vienotībā ar sava Dēla noslēpumu un devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā’ (EG 287).

Mēs zinām, ka informācijas sniegšana ir nepieciešama un pat neaizstājama daļa, daloties Labajā Vēstī. Bet tā nav pirmā vai vissvarīgākā lieta. Dalīšanās ar Vārdu galvenokārt nozīmē nevis runāšanu, bet liecināšanu. Lūka ļoti pārliecinoši izklāsta šo pārliecību stāstā, kur Jānis Kristītājs sūta divus savus mācekļus, lai tie jautātu Jēzum, vai Viņš ir Mesija (skat. Lk 7:18). Tā vietā, lai sniegtu atbildi, Jēzus piedāvā neapgāžamus pierādījumus, norādot uz Dieva valstības nākšanas sekām. Pēc šī jautājuma Evaņģēlijā tiek teikts: “Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redz” (Lk 7:21). Jēzus Kristus atnestās Labās Vēsts dziļākais labums nav tajā līmenī, ko var saukt par teorētisku, bet gan tās eksistenciālajās konsekvencēs. Tātad Vārdam vajag mācekļus, kuri, tāpat kā Vissvētākā Jaunava, vēlas to klausīties ar atvērtību un dzīvot ar dāsnumu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.