Ak, Jesses atvase, kas pacelies kā zīme pār tautām: tavā priekšā klusē zemes karaļi un tautas tevi piesauc: nāc, atbrīvo mūs, jel nekavējies.
/19. decembra vesperu Magnificat antifona/

«Nāc, jel nekavējies!» Pravietis kā nakts sargs gaida Kunga atklāsmi; beidzot iesācis runāt, Kungs pasludina Habakukam, ka apsolījums piepildīsies, pat ja būs jāgaida (Hab 2,3b). Tas ir ilgu un gaidu pilns sauciens, kas balstās drošā pārliecībā par Dieva uzticamību, drošībā, ka Viņš izpildīs visu, ko ir apsolījis.
Ilgoties pēc Vārda, kas top Miesa. Būt gatavam uzņemt to, kurš arī «mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm», kurš mūsu dēļ ir tapis Miesa un šajā Miesā darbojas arī šeit un tagad. Viņš darbojas eiharistiskajā Miesā, Viņš darbojas Baznīcas Miesā; Viņš iemiesojas mūsu personiskajā aicinājuma ceļā; Viņš iemiesojas klusumā un žēlsirdības darbos; Viņš iemiesojas studijās un brīvajā laikā. Advents nav tas brīdis, kad, ieslēgušies sevī, gaidām kādu iedvesmu no augšienes. Advents vienmēr ir dinamisks; tā ir mūsu līdzdalība vēstures ritējumā, ļaujoties, lai iemiesotā Klātbūtne mūs arvien pilnīgāk iesaista šajā vēsturē.
Jāņa evaņģēlija prologā dzirdam, ka «tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem» (Jņ 1,12): tā ir jauna radīšana — nevis pēc cilvēka, bet pēc Dieva gribas. Šī jaunā radīšana nav standarta mācekļu radīšana. Cilvēktapšana nerada modeļus, bet dzemdina dēlus un meitas, kuri, tāpat kā ģimenē, nav vienādi. Jēzus Gars ir radošs un ļauj uzplaukt katra personībai. Kristiešu kopība, īstenota pilnībā, izceļ katra atšķirīgumu. Tā ir dāvanu un aicinājumu dažādība, līdzīgi kā dažādi locekļi veido vienu vienīgu ķermeni. Tā ir zīme tautām arī šodien.
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai īstenotu savus apsolījumus.
Šodien tev ir iespēja ieraudzīt un novērtēt dāvanu un aicinājumu dažādību kopienā, kurai piederi.



    Radioshow