Nebīsties, es nāku tev palīgā.
/Is 41, 13. Adventa II nedēļas ceturtdienas pirmais lasījums (Is 41, 13-20)/

Advents ir ne vien pacietīgas cerības brīdis liturģiskajā gadā, bet arī raksturo visu kristieša eksistenci. Mūsu dzīvei ar Dievu piemīt kaut kas no adventa: mēs gaidām ar cerību Kunga atnākšanu visjaunākajā dienā.
Ticība ir memoria futuri, atmiņa par nākotni, un tādēļ ir cieši saistīta ar cerību. Skatījums, kādu dod ticība, būs vienmēr saistīts ar uz priekšu veicamo soli: ticība redz tādā mērā, kādā tā mēro šo ceļu, un kādā ienāk Dieva Vārda atvērtajā telpā. Ticība, ciktāl atbilde Vārdam, vienmēr būs atcerēšanās akts. Tomēr šī atmiņa nefokusējas pagātnē, bet, esot atmiņa par apsolījumu, kļūst spējīga atvērt nākotnei, izgaismot soļus dzīves ceļā. Ticība saprot, ka vārds, kaut kas ārēji īslaicīgs un pārejošs, uzticīgā Dieva izteikts, kļūst pilnīgi drošs un nesatricināms. Ticība uzņem šo Vārdu kā drošu klinti, uz kuras ir iespējams būvēt kā uz drošiem pamatiem. Dieva un cilvēka uzticība. Svētais Augustīns to skaidros sekojoši: „Uzticīgs cilvēks ir tas, kurš tic Dievam, kurš apsola; uzticīgs Dievs ir tas, kurš dāvā to, ko ir apsolījis cilvēkam” (sal. Lumen fidei, 9-10).
Šādi mūsu advents var kļūt par auglīgu laiku savas ticības jāunatklāšanai un/vai padziļināšanai. Klātbūtne liek vēlreiz paraudzīties uz pirmsākumiem. Ticība uz Dievu izgaismo esamības visdziļākos pirmsākumus, ļauj atpazīt labestības Avotu, kas ir visa pamatā, un apstiprināt, ka dzīve neizriet no nekā vai no gadījuma, bet gan no personiska aicinājuma un personiskas mīlestības.
Noslēpumainais Dievs, kas tevi ir aicinājis nav svešādais Dievs, bet gan Tas, kurš ir visa pirmsākums.
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai piepildītu tavu cerību.
Šodien tu vari pārdomāt sava ticības ceļa iesākumu, atceroties cilvēkus, kas ir bijuši līdzās un notikumus, kas ir atstājuši kādu iespaidu.



    Radioshow
    • Release Date: 12/14/2023 3:20 PM
    • www.RML.lv | Ojāra Vācieša iela 6, Riga, Latvia | +371 266 77 272