<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?>
<rss xmlns:atom="http://www.w3.org/2005/Atom" xmlns:openSearch="http://a9.com/-/spec/opensearch/1.1/" xmlns:blogger="http://schemas.google.com/blogger/2008" xmlns:georss="http://www.georss.org/georss" xmlns:gd="http://schemas.google.com/g/2005" xmlns:thr="http://purl.org/syndication/thread/1.0" xmlns:media="http://search.yahoo.com/mrss/" xmlns:itunes="http://www.itunes.com/dtds/podcast-1.0.dtd" xmlns:podcast="https://podcastindex.org/namespace/1.0" xmlns:feedburner="http://rssnamespace.org/feedburner/ext/1.0" version="2.0">
    <channel>
        <atom:id>tag:blogger.com,1999:blog-43926913580897187</atom:id>
        <lastBuildDate>Fri, 17 Apr 2026 05:12:02 +0200</lastBuildDate>
        <title><![CDATA[Misiju mēnesis 2019]]></title>

        <link>https://hearthis.at/rml/set/misiju-menesis-2019/</link>
    	<copyright></copyright>
		
		<itunes:subtitle><![CDATA[Misiju mēnesis 2019]]></itunes:subtitle>
		
		<itunes:author><![CDATA[hearthis.at]]></itunes:author>
		
		<itunes:summary><![CDATA[Kopš 1926. gada priekšpēdējā oktobra svētdiena ir īpašā veidā veltīta Baznīcas misionārajam darbam. Pāvesti katru gadu raksta vēstījumu šai dienai, kuras mērķis ir atgādināt mums, ka Baznīca pastāv, lai sludinātu (Pāvils VI, Evangelii Nuntiandi, 8).
Šogad pāvests Francisks šim jautājumam aicina veltīt visu oktobra mēnesi. Izdzirdot vārdus misija vai misionārs mums nāk prātā cilvēks, kurš ir devies prom no mājām, lai tiktos ar cilvēkiem, kas Dieva Vārdu nekad nav dzirdējuši. Reizēm mēs to uztveram kā īpašu aicinājumu īpašiem cilvēkiem, kas neskar pārējos. Tomēr, kā jau pirms simts gadiem rakstīja pāvests Benedikts XV, "tas ir ļoti svarīgs uzdevums visai Baznīcai, nevis opcija". Tātad tas skar arī Tevi. 
Kristības brīdī katrs no mums tiek uzņemts Baznīcā kā zars, kas tiek uzpotēts uz koka (sal. Rom 11, 18), mēs kļūstam par viena organisma locekļiem (sal. 1kor 12, 27), par daļu no celtnes (Ef 2, 21), līdz ar to mēs kļūstam par daļu no Baznīcas. Baznīcas misionārais aicinājums kļūst par manu misionāro aicinājumu. Katram no mums skan šie neatliekamie Jēzus vārdi: "Ejiet un pasludiniet Evaņģēiju visai radībai!" (Mk 16, 15) Katrs no mums ir aicināts kopā ar apustuli Pāvilu iesaukties: "Bēda man, ja es evaņģēliju nesludinātu!" (1kor 9, 16)
Misiju mēnesis ir brīnišķīgs laiks, kad pārdomāt to, kāda ir Baznīca, vai tā allaž ir gatava iet pie visām tautām, pie ikviena cilvēka, lai pasludinātu Labo vēsti. Kā Baznīca to dara? Kā tas būtu jādara? Domājot par Baznīcas misionāro aicinājumu, Tev ir lieliska iespēja pārdomāt arī to, kā šajā misijā iesaisties Tu. Vai Tev rūp dvēseļu pestīšana? Kā Dievs Tevi aicina Tavā vidē saskaņā ar Tavu aicinājumu būt par misionāru tiem, kuru vidū Dievs Tevi ir sūtījis?
Atbildi uz šiem jautājumiem Tu vari gūt personīgā sarunā ar Dievu un iepazīstot Baznīcas mācību. Pirmo Tu vari praktizēt lūgšanā, otro – lasot. Lasi katehismu, Baznīcas sociālās mācības kompendiju, Vatikāna II koncila dokumentus Lumen Gentium, Ad Gentes, Nostra Eatate, Gaudium et spes, Evangelii Nuntiandi, Redemptoris Missio, Deus Caritas est, Evangelii Gaudium. Visus šos dokumentus Tu vari atrast latviešu valodā.
Pontifikālā jaunās evaņģelizācijas padome ir sarūpējusi meditācijas katrai dienai, kas var palīdzēt Tavā ikdienā pārdomāt misionāro aicinājumu. Kā katrs no mums var izpildīt savu aicinājumu būt par misionāru atbilstoši savam personīgajam aicinājumam un videi? Uz šo jaut​ājumu RML mēģinās gūt atbildi visa šī mēneša garumā.
Vairāk par misiju mēnesi vari uzzināt october2019.va, fides.org, ppoomm.va.
pr. Pēteris Skudra,
2019.gada oktobris - misiju mēnesis]]></itunes:summary>
		
		<description><![CDATA[.]]></description>
		
		<itunes:owner>
		
		<itunes:name><![CDATA[hearthis.at]]></itunes:name>
		
		
		<itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
		
		</itunes:owner>
		
		<language>lv-LV</language>
		<itunes:image href="https://img.hearthis.at/1/1/6/_/uploads/9084606/image_set/129153/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1569871305611.jpg" />
        <image>
          <link>https://hearthis.at/rml/set/misiju-menesis-2019/</link>
          <title>Misiju mēnesis 2019</title>
          <url>https://img.hearthis.at/1/1/6/_/uploads/9084606/image_set/129153/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1569871305611.jpg</url>
        </image>
		<itunes:explicit>no</itunes:explicit>
		<category><![CDATA[Music]]></category>
		<itunes:category text="Music"/>
		<itunes:keywords><![CDATA[]]></itunes:keywords>
		


                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3748129</guid>
                                    
                                        <pubDate>Tue, 01 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-01T23:29:04+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 01.10.2019, otrdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Otrdiena, 1. oktobris, 2019
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa
Svētās Terēzes no Bērna Jēzus piemiņas diena 
Zah 8:20-23
Ps 87:1b-7
Lk 9:51-56
Zaharija pravietojums (8:20-23) uztur cerību Dieva tautai, kas laiku beigās gaida savu piepildījumu universālajā tautu svētceļojumā uz Jeruzalemi (skat. Zah 8:22). Zaharija grāmata, kas atrodas priekšpēdējā starp Divpadsmit Praviešiem, tiek piedēvēta vienam no pēdējiem aktīvajiem praviešiem, kas darbojās pēc Babilonijas trimdas, līdzās Haggajam, laikā, kad “tēvu zemē” tika atjaunota jūdu reliģiskā un civilā kopiena un pabeigta Jeruzalemes tempļa atjaunošana. 
Pravietiskais apsolījums tiek izteikts grāmatas trešajā daļā (skat. Zah 8:12-14), kaut tiek jau gaidīts grāmatas sākumā (Zah 2:10-11). Tas ietilpst pravietiskajā tradīcijā, kas gaida visu tautu mierpilnu svētceļojumu uz Jeruzalemi, kā redzams Is 2:1-4 tekstā, kas ir gandrīz identisks ar Mih 4:1-4. Pravieša Isajas vēstījuma pamatā ir attīstīt šo cerību, uz kuru jūdaisms definitīvi raugās, kopā ar Mesijas atnākšanu laiku beigās (skat. Is 49:22-23). 
Kas attiecas uz visu tautu pēdējo atgriešanos pie Kunga, pravietiskā tradīcija ir vienota savā pārliecībā, ka tas nenotiks kā rezultāts Izraēla misionārajai aktivitātei. Šī pievēršanās būs atbilde paša Kunga rīcībai visu tautu sirdīs laiku beigās.
Evaņģēlija lasījums par Jēzus ceļojumu uz Jeruzalemi no jauna izgaismo praviešu vārdus par visu tautu pievēršanos Kungam, izmantojot lielā svētceļojuma uz Jeruzālemi tēlu laiku beigās. Lūkas atsauce uz “laiks tikt uzņemtam debesīs” (Lk 9: 51) attiecas ne tikai uz Jēzus pacelšanos debesīs (skat. Lk 24: 50-51; Apd 7: 46), bet arī uz viņa ciešanu un nāves Jeruzalemē noslēpumu. Jēzus to jau bija teicis saviem mācekļiem, kad paskaidroja Pēterim paša Pētera izteikto ticības apliecinājumu viņam kā Mesijam. “Cilvēka dēlam,” viņš teica, “būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties” (Lk 9:22). Viņš to atkārtoja mācekļiem arī pēc apskaidrošanas kalnā (skat. Lk 9:44), un vēl trešo reizi visiem Divpadsmit pirms sava pēdējā gājiena no Jērikas uz Jeruzalemi (skat. Lk 18:31-33). Katrā no šīm reizēm viņš pieteica mācekļiem, ka viņi nevarēs saprast šo vārdu nozīmi. 
Dieva plāns universālai pestīšanai - Izraēlam, kā arī visām citām tautām, iet caur Jeruzalemi kā vietu, kur Jēzus tika “paaugstināts” (Jņ 12:32). Tā ir dziļa, neatvairāma un dievišķa kusta noslēpuma pievilcība, ko Jēzus ir izdzīvojis, liecinājis un pārveidojis, lai pamudinātu, veicinātu un pavadītu tautu virzību uz Jeruzalemi, vietu, kuru Kungs ir izvēlējies pestīšanas noslēpuma atklāšanai. Jēzus savā misijā vispirms iesaistīja Divpadsmit un pēc tam Baznīcu, kuru Viņš bija izveidojis caur īpašu aicinājumu. Mācekļi nespēj nesekot Jēzum, kaut arī viņiem bija grūti Jēzu izprast, spriežot pēc viņu vārdiem un darbiem: tas ir atgriešanās ceļojums, kas aizsākas ar aicinājumu un turpinās visu mūžu. 
Jēzus gājiens cauri Samarijai ceļojuma laikā uz Jeruzalemi ir epizode, kas simbolizē atgriešanos, kuru Jēzus mācekļiem ir jāveic nepārtraukti, ja viņi vēlas Jēzu pavadīt un atbalstīt šajā evaņģelizācijas un pestīšanas misijā. Kad Jēzus sūta vēstnešus sev pa priekšu, lai sagatavotu ļaudis pirms savas ierašanās samariešu ciematā (skat. Lk 9:52), Viņš lieliski apzinās naidu, kas šķeļ jūdus un samariešus (skat. Jņ 4:20), bet tas viņu neattur; turklāt arī mācekļiem ir jāiemācās savādāk pārvaldīt šo dziļo naidīgumu. Jēkaba un Jāņa, kurus Jēzus ar nelielu ironisku pieskaņu bija nodēvējis par “pērkona dēliem” (Mk 3:17), reakcija uz samariešu negatīvo uzņemšanu (skat. Lk 9:53) ir dusmīga un vardarbīga (skat. Lk 9:54). Abus brāļus motivē nepārdomāta pārliecība, ka viņi ir kaut kādā ziņā augstākas reliģiskas patiesības nesēji. Daži agrīnie evaņģēlija manuskripti, kas saglabājušies grieķu, sīriešu un latīņu valodās, abu mācekļu uzdotā jautājuma beigās pievieno nelielu skaidrojošu piezīmi: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?”(skat. 2 Ķēn 1:10-12, Sīr 48:3). Jēzus to uzskatīja par nevietā izteiktu lūgumu un neatbilstošu atsaukšanos uz Svēto Rakstu autoritāti: “Jēzus pagriezies tos apsauca” (Lk 9:55). Tas pats šī fragmenta senais variants, kurā pieminēts Elija, padziļina arī Jēzus pārmetumu, kad Viņš mācekļiem saka: “Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt” (Lk 9:55-56). Šī kristīgā katehēze mums atgādina Jēzus misijas būtību, kas nav saistīta ar dievišķu atriebību; atsauce uz Garu, kas vada Jēkabu un Jāni, ir nozīmīga evaņģēlista Lūkas teoloģijā, kurā ietilpst evaņģēlijs un apustuļu darbi. Evaņģēlija izklāstā Jēzus vienkārši dodas tālāk uz citu ciematu (skat. Lk 9:56). Tā ir pastorālā stratēģija (skat. Lk 10:10-11), kas vadīs arī Pāvilu un Barnabu viņu pirmajā misiju ceļojumā uz Pisidijas Antiohiju (skat. Apd 13:46). Jēzus neko nesaka par tā ciemata samariešu atraidījumu; drīzāk viena no pirmajām Jeruzālemes Baznīcas misijām būs tieši pie samariešiem. Diakons Filips, Svētā Gara vadīts, darbu iesāks (skat. Apd 8:5), bet Pēteris un Jānis to pabeigs (skat. Apd 8:14-17). 
Baznīcas misija ir veltīties Kristus personai un Kristus noslēpumam. Tā ir pievēršanās, kas iesaista visu cilvēka dzīvi, atstājot Kunga rokās atvērt misijas durvis un sakustināt cilvēku sirdis. Laiks un veids, kā tautas atgriežas pie Dieva, ir Kunga darbs; Baznīcas uzdevums ir pievērsties Garam un Kunga Jēzus personai.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-01/listen.mp3?s=Kbp" length="5043721" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-01/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>81</hq>
                                    <hq_filename>c89437133281e3c0898f9be3d2837db9.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream54.hearthis.at/c89437133281e3c0898f9be3d2837db9.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-01/listen.mp3?s=Kbp" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Otrdiena, 1. oktobris, 2019
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa
Svētās Terēzes no Bērna Jēzus piemiņas diena 
Zah 8:20-23
Ps 87:1b-7
Lk 9:51-56
Zaharija pravietojums (8:20-23) uztur cerību Dieva tautai, kas laiku beigās gaida savu piepildījumu universālajā tautu svētceļojumā uz Jeruzalemi (skat. Zah 8:22). Zaharija grāmata, kas atrodas priekšpēdējā starp Divpadsmit Praviešiem, tiek piedēvēta vienam no pēdējiem aktīvajiem praviešiem, kas darbojās pēc Babilonijas trimdas, līdzās Haggajam, laikā, kad “tēvu zemē” tika atjaunota jūdu reliģiskā un civilā kopiena un pabeigta Jeruzalemes tempļa atjaunošana. 
Pravietiskais apsolījums tiek izteikts grāmatas trešajā daļā (skat. Zah 8:12-14), kaut tiek jau gaidīts grāmatas sākumā (Zah 2:10-11). Tas ietilpst pravietiskajā tradīcijā, kas gaida visu tautu mierpilnu svētceļojumu uz Jeruzalemi, kā redzams Is 2:1-4 tekstā, kas ir gandrīz identisks ar Mih 4:1-4. Pravieša Isajas vēstījuma pamatā ir attīstīt šo cerību, uz kuru jūdaisms definitīvi raugās, kopā ar Mesijas atnākšanu laiku beigās (skat. Is 49:22-23). 
Kas attiecas uz visu tautu pēdējo atgriešanos pie Kunga, pravietiskā tradīcija ir vienota savā pārliecībā, ka tas nenotiks kā rezultāts Izraēla misionārajai aktivitātei. Šī pievēršanās būs atbilde paša Kunga rīcībai visu tautu sirdīs laiku beigās.
Evaņģēlija lasījums par Jēzus ceļojumu uz Jeruzalemi no jauna izgaismo praviešu vārdus par visu tautu pievēršanos Kungam, izmantojot lielā svētceļojuma uz Jeruzālemi tēlu laiku beigās. Lūkas atsauce uz “laiks tikt uzņemtam debesīs” (Lk 9: 51) attiecas ne tikai uz Jēzus pacelšanos debesīs (skat. Lk 24: 50-51; Apd 7: 46), bet arī uz viņa ciešanu un nāves Jeruzalemē noslēpumu. Jēzus to jau bija teicis saviem mācekļiem, kad paskaidroja Pēterim paša Pētera izteikto ticības apliecinājumu viņam kā Mesijam. “Cilvēka dēlam,” viņš teica, “būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties” (Lk 9:22). Viņš to atkārtoja mācekļiem arī pēc apskaidrošanas kalnā (skat. Lk 9:44), un vēl trešo reizi visiem Divpadsmit pirms sava pēdējā gājiena no Jērikas uz Jeruzalemi (skat. Lk 18:31-33). Katrā no šīm reizēm viņš pieteica mācekļiem, ka viņi nevarēs saprast šo vārdu nozīmi. 
Dieva plāns universālai pestīšanai - Izraēlam, kā arī visām citām tautām, iet caur Jeruzalemi kā vietu, kur Jēzus tika “paaugstināts” (Jņ 12:32). Tā ir dziļa, neatvairāma un dievišķa kusta noslēpuma pievilcība, ko Jēzus ir izdzīvojis, liecinājis un pārveidojis, lai pamudinātu, veicinātu un pavadītu tautu virzību uz Jeruzalemi, vietu, kuru Kungs ir izvēlējies pestīšanas noslēpuma atklāšanai. Jēzus savā misijā vispirms iesaistīja Divpadsmit un pēc tam Baznīcu, kuru Viņš bija izveidojis caur īpašu aicinājumu. Mācekļi nespēj nesekot Jēzum, kaut arī viņiem bija grūti Jēzu izprast, spriežot pēc viņu vārdiem un darbiem: tas ir atgriešanās ceļojums, kas aizsākas ar aicinājumu un turpinās visu mūžu. 
Jēzus gājiens cauri Samarijai ceļojuma laikā uz Jeruzalemi ir epizode, kas simbolizē atgriešanos, kuru Jēzus mācekļiem ir jāveic nepārtraukti, ja viņi vēlas Jēzu pavadīt un atbalstīt šajā evaņģelizācijas un pestīšanas misijā. Kad Jēzus sūta vēstnešus sev pa priekšu, lai sagatavotu ļaudis pirms savas ierašanās samariešu ciematā (skat. Lk 9:52), Viņš lieliski apzinās naidu, kas šķeļ jūdus un samariešus (skat. Jņ 4:20), bet tas viņu neattur; turklāt arī mācekļiem ir jāiemācās savādāk pārvaldīt šo dziļo naidīgumu. Jēkaba un Jāņa, kurus Jēzus ar nelielu ironisku pieskaņu bija nodēvējis par “pērkona dēliem” (Mk 3:17), reakcija uz samariešu negatīvo uzņemšanu (skat. Lk 9:53) ir dusmīga un vardarbīga (skat. Lk 9:54). Abus brāļus motivē nepārdomāta pārliecība, ka viņi ir kaut kādā ziņā augstākas reliģiskas patiesības nesēji. Daži agrīnie evaņģēlija manuskripti, kas saglabājušies grieķu, sīriešu un latīņu valodās, abu mācekļu uzdotā jautājuma beigās pievieno nelielu skaidrojošu piezīmi: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?”(skat. 2 Ķēn 1:10-12, Sīr 48:3). Jēzus to uzskatīja par nevietā izteiktu lūgumu un neatbilstošu atsaukšanos uz Svēto Rakstu autoritāti: “Jēzus pagriezies tos apsauca” (Lk 9:55). Tas pats šī fragmenta senais variants, kurā pieminēts Elija, padziļina arī Jēzus pārmetumu, kad Viņš mācekļiem saka: “Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt” (Lk 9:55-56). Šī kristīgā katehēze mums atgādina Jēzus misijas būtību, kas nav saistīta ar dievišķu atriebību; atsauce uz Garu, kas vada Jēkabu un Jāni, ir nozīmīga evaņģēlista Lūkas teoloģijā, kurā ietilpst evaņģēlijs un apustuļu darbi. Evaņģēlija izklāstā Jēzus vienkārši dodas tālāk uz citu ciematu (skat. Lk 9:56). Tā ir pastorālā stratēģija (skat. Lk 10:10-11), kas vadīs arī Pāvilu un Barnabu viņu pirmajā misiju ceļojumā uz Pisidijas Antiohiju (skat. Apd 13:46). Jēzus neko nesaka par tā ciemata samariešu atraidījumu; drīzāk viena no pirmajām Jeruzālemes Baznīcas misijām būs tieši pie samariešiem. Diakons Filips, Svētā Gara vadīts, darbu iesāks (skat. Apd 8:5), bet Pēteris un Jānis to pabeigs (skat. Apd 8:14-17). 
Baznīcas misija ir veltīties Kristus personai un Kristus noslēpumam. Tā ir pievēršanās, kas iesaista visu cilvēka dzīvi, atstājot Kunga rokās atvērt misijas durvis un sakustināt cilvēku sirdis. Laiks un veids, kā tautas atgriežas pie Dieva, ir Kunga darbs; Baznīcas uzdevums ir pievērsties Garam un Kunga Jēzus personai.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/0/5/0/_/uploads/9084606/image_track/3748129/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1569869833050.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-01/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>552</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750167</guid>
                                    
                                        <pubDate>Wed, 02 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-02T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 02.10.2019, trešdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Trešdiena, 2. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.
Svēto Sargeņģeļu piemiņas diena
Neh 2:1-8
Ps 137:1-6
Mt 18:1-5,10
Divi šodienas liturģiskie lasījumi (Neh 2:1-8 un Mt 18:1-5, 10) var tikt saprasti kā mūsu laika misionārā garīguma pamatizpausmes. 
Nehemijs, kurš sākumā tiek iepazīstināts kā ķēniņa dzērienu devējs (skat. Neh 1:11b) Persijas karaliskajā galmā, savā sirdī nes dzīvu un sāpīgu atmiņu par Jeruzalemes iznīcināšanu (skat. Neh 1: 5-11); tas nav nostalģisks patriotisms, bet gan būtisks bibliskas lūgšanas aspekts Babilonijas trimdas un pēc-trimdas laikā (sk. Ps 137:5-6). Tas saskan ar vēstījumu par jauno izceļošanu no šīs trimdas, lai atgrieztos “tēvu zemē” (skat. Is 40:9-11). Tā ir daļa no Kunga plāna attiecībā uz Viņa tautu, pat izmantojot pagāna - Kīra, Persijas ķēniņa - autoritāti, kas tajā laikā bija viens no zemes varenākajiem (skat. Ez 1: 1-4). Nehemijs saprot, ka esot amatā Persijas impērijas galmā – ap 446. gada decembri pirms mūsu ēras, Artakserksa I valdīšanas laikā, gandrīz gadsimtu pēc Kīra izdošanas – viņa aicinājums vai misija būs Jeruzalemes atjaunošana šī izteikuma plašākā izpratnē: risināt konkrētas jūdu problēmas, kuriem tagad ir jāatjauno kulta un administratīvā kopiena Jūdejas provincē ar tās epicentru Jeruzalemē.
Nehemijs zina, ka, atrodoties imperatora galmā, viņš nevar atklāt savu ebreja identitāti, jo Persijas ķēniņam varētu rasties aizdomas, ka viņa bēdas par Jeruzālemes iznīcināšanu un pamešanu varētu būt kā katalizators apvērsuma kustībai vai darbībai etniskās reliģiskās minoritātes atbalstīšanai impērijā. Ķēniņa jautājums Nehemijam ir tiešs: “Ko tad tu gribi?” (Neh 2:4), it kā viņš zinātu Nehemija skumju iemeslu. Šis ebrejs Persijas galmā ir nobažījies, ka viņš varētu pateikt pārāk daudz: “Tad es pielūdzu debesu Dievu” (Neh 2:4). Sakāmvārdu grāmata patiesībā mums saka: “Cilvēks gan gudro savā sirdī, bet Kungs tam liek vārdus uz mēles” (Sak 16:1). Un šīs ticības gaismā Nehemijs var lūgt atļauju doties uz Jūdeju, lai strādātu  pie Jeruzālemes atjaunošanas (skat. Neh 2: 5). 
Patiesībā tagad viss virzās ātri – tā kā Kungs to ir iecerējis. Ķēniņš tikai jautā Nehemijam, cik daudz laika ir vajadzīgs viņa misijai Jūdejā; jau tagad viņa piekrišana ir skaidra (skat. Neh 2:6). Nehemijs turpina savu gudro pieeju, kas nepieciešama iecerētās misijas veikšanai, bet tagad tas ir Kungs, kas rīkojas (skat. Neh 2:8). 
Šis “misionārs” rīkojās gudri naidīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja, bet ar apdomību un gudrību vien būtu par maz bez Kunga “vadošās rokas”. Tagad viņam būs jāsaprot palestīniešu pasaule, kurā viņam tagad būs jādzīvo, lai veiktu misiju, uz kuru Kungs viņu aicina. 
Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus mūs aicina līdzināties bērniem, izgaismo dziļumu tam pārveidošanās darbam, kas vajadzīgs pašā Baznīcā, lai mēs varētu veikt mūsu pašu misiju. Jēzus mācekļu kopienā šī misija var tikt sabojāta ar lepnuma un varas kārdinājumiem, kas ietērpti reliģiskā valodā (skat. Mt 18:1). Tā šī paša evaņģēlija nobeigumā, kur nosaukti grēki, kas neļauj mums sekot Jēzum viņa ceļā Jeruzalemi, pēc nesakārtotas seksualitātes izmantošanas (skat. Mt 19: 12) un pieķeršanās naudai (skat. Mt 19:16-26) seko pēdējais kārdinājums, kam visgrūtāk pretoties – vara, kas šķiet neizturams pat Jēzus mācekļiem (skat. Mt 20:20-28). 
Lai misiju nesabojātu ar grēku, Jēzus piedāvā jēgpilnu žestu un būtisku apņemšanos: padarīt sevi mazu kā bērnu (skat. Mt 18: 2-4). Ikvienam, kurš jūtas aicināts misijai, ir nepieciešama dziļa atgriešanās: kļūt kā bērnam. Nevis kā bērniem tīri cilvēciskā nozīmē. Nehemijam jābūt īpašai un precīzai izpratnei par abām pasaulēm – par pasauli, kurā viņš atrodas un no kuras viņš dodas prom, un par pasauli, kurā viņš vēlas ieiet. Līdzīgā veidā katram Jēzus māceklim, kurš jūtas aicināts misijai, ir jābūt ticībai Dievam un pilnībā jāpaļaujas uz Dievu. Māceklim-misionāram jāprot tikpat dziļi uzticēties, kā bērni uzticas saviem vecākiem, pārliecināti par viņu mīlestību un aizsardzību un esot droši par tagadni, kas viņiem jau ir kā sākums nākotnei. 
Tāda pati pieredze ir Jēzum kā sava Tēva Dēlam; viņš pilnībā apzinās realitāti, ir pilns uzticības un gatavības būt vienotam ar Tēvu. Tikai šādā veidā, pilnībā savienojoties ar Jēzu, mēs, kas esam mācekļi, varam tuvoties misijai, uz kuru esam aicināti. Kristietis, kurš patiesi ir kļuvis kā bērns Jēzus piedāvātajā izpratnē, no pieredzes iemācās, ka viņa misijas auglīgums ir Tā rokās, kurš uzmodināja Kristu no nāves un kurš viņu sūta. Bēdas tai kristiešu kopienai, kura šādu ticību uzskata par nenozīmīgu, to nicinot vai noraidot: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu” (Mt 18:10). 
Kļūšana kā bērnam piešķir formu misionāra-mācekļa attiecībām ar Jēzu – Mācītāju un Kungu. Viņā māceklis atklāj savu kā Tēva bērna mīlestības aicinājumu un paklausības brīvību kā piederības zīmi ticībai un misijai. Kā dēls vai meita Dēlā, katrs māceklis ir misionārs, jo viņš tiek sūtīts sludināt labo vēsti, eņģeļu un dievišķo vēstnešu atbalstīts un pavadīts, kas viņu atver pārdomām, kas ir misijas pamats, un pasaules izaicinājumiem, par kuriem viņš sniedz liecību. Tāpat kā sargeņģelis, kuram ikviens no mums tiek uzticēts, bērns-māceklis Jēzū vienmēr redz Tēva seju, lai vienmēr un ikvienā ieraudzītu brāļa seju, māsas klātbūtni, lai mīlētu un lai glābtu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-02/listen.mp3?s=BON" length="5027062" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-02/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>77</hq>
                                    <hq_filename>737ed0f65ac51ee5112bed29c786b9fe.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream72.hearthis.at/737ed0f65ac51ee5112bed29c786b9fe.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-02/listen.mp3?s=BON" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Trešdiena, 2. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.
Svēto Sargeņģeļu piemiņas diena
Neh 2:1-8
Ps 137:1-6
Mt 18:1-5,10
Divi šodienas liturģiskie lasījumi (Neh 2:1-8 un Mt 18:1-5, 10) var tikt saprasti kā mūsu laika misionārā garīguma pamatizpausmes. 
Nehemijs, kurš sākumā tiek iepazīstināts kā ķēniņa dzērienu devējs (skat. Neh 1:11b) Persijas karaliskajā galmā, savā sirdī nes dzīvu un sāpīgu atmiņu par Jeruzalemes iznīcināšanu (skat. Neh 1: 5-11); tas nav nostalģisks patriotisms, bet gan būtisks bibliskas lūgšanas aspekts Babilonijas trimdas un pēc-trimdas laikā (sk. Ps 137:5-6). Tas saskan ar vēstījumu par jauno izceļošanu no šīs trimdas, lai atgrieztos “tēvu zemē” (skat. Is 40:9-11). Tā ir daļa no Kunga plāna attiecībā uz Viņa tautu, pat izmantojot pagāna - Kīra, Persijas ķēniņa - autoritāti, kas tajā laikā bija viens no zemes varenākajiem (skat. Ez 1: 1-4). Nehemijs saprot, ka esot amatā Persijas impērijas galmā – ap 446. gada decembri pirms mūsu ēras, Artakserksa I valdīšanas laikā, gandrīz gadsimtu pēc Kīra izdošanas – viņa aicinājums vai misija būs Jeruzalemes atjaunošana šī izteikuma plašākā izpratnē: risināt konkrētas jūdu problēmas, kuriem tagad ir jāatjauno kulta un administratīvā kopiena Jūdejas provincē ar tās epicentru Jeruzalemē.
Nehemijs zina, ka, atrodoties imperatora galmā, viņš nevar atklāt savu ebreja identitāti, jo Persijas ķēniņam varētu rasties aizdomas, ka viņa bēdas par Jeruzālemes iznīcināšanu un pamešanu varētu būt kā katalizators apvērsuma kustībai vai darbībai etniskās reliģiskās minoritātes atbalstīšanai impērijā. Ķēniņa jautājums Nehemijam ir tiešs: “Ko tad tu gribi?” (Neh 2:4), it kā viņš zinātu Nehemija skumju iemeslu. Šis ebrejs Persijas galmā ir nobažījies, ka viņš varētu pateikt pārāk daudz: “Tad es pielūdzu debesu Dievu” (Neh 2:4). Sakāmvārdu grāmata patiesībā mums saka: “Cilvēks gan gudro savā sirdī, bet Kungs tam liek vārdus uz mēles” (Sak 16:1). Un šīs ticības gaismā Nehemijs var lūgt atļauju doties uz Jūdeju, lai strādātu  pie Jeruzālemes atjaunošanas (skat. Neh 2: 5). 
Patiesībā tagad viss virzās ātri – tā kā Kungs to ir iecerējis. Ķēniņš tikai jautā Nehemijam, cik daudz laika ir vajadzīgs viņa misijai Jūdejā; jau tagad viņa piekrišana ir skaidra (skat. Neh 2:6). Nehemijs turpina savu gudro pieeju, kas nepieciešama iecerētās misijas veikšanai, bet tagad tas ir Kungs, kas rīkojas (skat. Neh 2:8). 
Šis “misionārs” rīkojās gudri naidīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja, bet ar apdomību un gudrību vien būtu par maz bez Kunga “vadošās rokas”. Tagad viņam būs jāsaprot palestīniešu pasaule, kurā viņam tagad būs jādzīvo, lai veiktu misiju, uz kuru Kungs viņu aicina. 
Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus mūs aicina līdzināties bērniem, izgaismo dziļumu tam pārveidošanās darbam, kas vajadzīgs pašā Baznīcā, lai mēs varētu veikt mūsu pašu misiju. Jēzus mācekļu kopienā šī misija var tikt sabojāta ar lepnuma un varas kārdinājumiem, kas ietērpti reliģiskā valodā (skat. Mt 18:1). Tā šī paša evaņģēlija nobeigumā, kur nosaukti grēki, kas neļauj mums sekot Jēzum viņa ceļā Jeruzalemi, pēc nesakārtotas seksualitātes izmantošanas (skat. Mt 19: 12) un pieķeršanās naudai (skat. Mt 19:16-26) seko pēdējais kārdinājums, kam visgrūtāk pretoties – vara, kas šķiet neizturams pat Jēzus mācekļiem (skat. Mt 20:20-28). 
Lai misiju nesabojātu ar grēku, Jēzus piedāvā jēgpilnu žestu un būtisku apņemšanos: padarīt sevi mazu kā bērnu (skat. Mt 18: 2-4). Ikvienam, kurš jūtas aicināts misijai, ir nepieciešama dziļa atgriešanās: kļūt kā bērnam. Nevis kā bērniem tīri cilvēciskā nozīmē. Nehemijam jābūt īpašai un precīzai izpratnei par abām pasaulēm – par pasauli, kurā viņš atrodas un no kuras viņš dodas prom, un par pasauli, kurā viņš vēlas ieiet. Līdzīgā veidā katram Jēzus māceklim, kurš jūtas aicināts misijai, ir jābūt ticībai Dievam un pilnībā jāpaļaujas uz Dievu. Māceklim-misionāram jāprot tikpat dziļi uzticēties, kā bērni uzticas saviem vecākiem, pārliecināti par viņu mīlestību un aizsardzību un esot droši par tagadni, kas viņiem jau ir kā sākums nākotnei. 
Tāda pati pieredze ir Jēzum kā sava Tēva Dēlam; viņš pilnībā apzinās realitāti, ir pilns uzticības un gatavības būt vienotam ar Tēvu. Tikai šādā veidā, pilnībā savienojoties ar Jēzu, mēs, kas esam mācekļi, varam tuvoties misijai, uz kuru esam aicināti. Kristietis, kurš patiesi ir kļuvis kā bērns Jēzus piedāvātajā izpratnē, no pieredzes iemācās, ka viņa misijas auglīgums ir Tā rokās, kurš uzmodināja Kristu no nāves un kurš viņu sūta. Bēdas tai kristiešu kopienai, kura šādu ticību uzskata par nenozīmīgu, to nicinot vai noraidot: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu” (Mt 18:10). 
Kļūšana kā bērnam piešķir formu misionāra-mācekļa attiecībām ar Jēzu – Mācītāju un Kungu. Viņā māceklis atklāj savu kā Tēva bērna mīlestības aicinājumu un paklausības brīvību kā piederības zīmi ticībai un misijai. Kā dēls vai meita Dēlā, katrs māceklis ir misionārs, jo viņš tiek sūtīts sludināt labo vēsti, eņģeļu un dievišķo vēstnešu atbalstīts un pavadīts, kas viņu atver pārdomām, kas ir misijas pamats, un pasaules izaicinājumiem, par kuriem viņš sniedz liecību. Tāpat kā sargeņģelis, kuram ikviens no mums tiek uzticēts, bērns-māceklis Jēzū vienmēr redz Tēva seju, lai vienmēr un ikvienā ieraudzītu brāļa seju, māsas klātbūtni, lai mīlētu un lai glābtu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/3/5/2/_/uploads/9084606/image_track/3750167/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1569964973253.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-02/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>550</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750629</guid>
                                    
                                        <pubDate>Thu, 03 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-03T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 03.10.2019, ceturtdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Ceturtdiena, 3. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Neh 8:1-4a, 5-6, 7b-12
Ps 19:8-11
Lk 10:1-12
Ezras un Nehemija grāmatas ticības epikā apraksta svarīgus Dieva Tautas kopienas atjaunošanas mirkļus senajā tēvu zemē pēc Babilonijas trimdas. Nelaimju un ciešanu vidū Kunga plāns, kas jau tika paziņots Is 55: 12-13, tiek īstenots pat ar Persijas Ahemenīdu pagānu karaļa Kīra lēmumu; saskaņā gan ar 2 Hr 36: 22-23, gan Ezr 1: 1-4, Kīra politika attiecībā uz ebreju etniski reliģisko minoritāti ir paša Kunga vārda piepildīšana. Tomēr pat dažu trimdinieku atgriešanās netiek pasniegta kā lētas laimes epika. Kunga plāns tiek īstenots, vairākām karavānām atgriežoties no trimdas savā tēvu zemē, un „svētajā vēsturē” tas ir modelēts pēc Izraēla tautas atgriešanās Apsolītajā zemē gadsimtus pēc viņu izceļošanas no Ēģiptes (skat. Neh 8:17). Nehemija grāmatā tempļa un Jeruzalemes pilsētas atjaunošanas darbs tiek piepildīts caur kopienas reorganizāciju saskaņā ar likuma priekšrakstiem (skat. Neh 8:1-10, 40), kopienas locekļiem plaši līdzdarbojoties (skat. Neh 11:1; 12:26), “Dieva nama” iesvētīšanas svētkos (skat. Neh 12:27-43) un atjaunojot derības solījumus (skat. Neh 13:4-31).
Vārda liturģijas svinības Būdiņu svētkos ir izšķirošs solis pielūgsmes kopienas atjaunošanā tēvu zemē. Svētku pirmajā dienā vārda liturģija notiek ārpus telpām (skat. Neh 8:1-2), jo visa tēvu zeme ir svēta telpa, it īpaši Jeruzālemes pilsēta, un Tora ir vēl vairāk nozīmīga nekā templis un tā upuri. Priesteri un rakstu mācītāju Ezru ir jāredz un jāuzklausa visiem, jo viņš sludina Mozus likumu (skat. Neh 8:4). Citai cilvēku grupai – levītiem ir uzdevums lasīt Likumu un izskaidrot cilvēkiem tā nozīmi (skat. Neh 8:7-8). Vēlākās jūdu tradīcijas interpretēja darbības vārda “izskaidrot” nozīmi saistībā ar Bībeles teksta “lasīšanu” kā aizsākumu tradīcijai pārfrāzēt ebreju valodā lasīto biblisko tekstu aramiešu valodā (valodā, kuru vislabāk zināja no Babilonas atgriezušies trimdinieki), tas ir, kā sākums svēto tekstu komentēšanai (midrašs), lai meklētu Kungu caur Viņa vārdu. Ļaudis reaģē uz Kunga vārdu ar raudāšanu (skat. Neh 8: 9,11), kas ir patiesas grēku nožēlas pazīme, it īpaši par apziņu, ka ir grēkots pret paša Kunga svētumu, un saskaņā ar pravietisko valodu, ir nonicināta Viņa mīlestība un žēlsirdība. Ar Tā Kunga žēlastību Vārds ir sasniedzis visu sirdis un virza viņus uz atgriešanās ceļa. Šīs liturģiskās svinības atspoguļo daudz vairāk nekā sākotnējais vēsturiskais notikums; tās kļūst par ikonu katrai ticīgo paaudzei. Bēdas un raudāšana tiek pārveidota par priecāšanos par no jauna atklāto Kunga vārdu (skat. Neh 8: 9); tie, kas cilvēkiem ir izskaidrojuši šo vārdu, var un arī tiem vajag palīdzēt grēku nožēlu pārvērst priekā (skat. Neh 8:11). Saskaņā ar At 16:13-14 tradīciju – ražas svētku festivālā, kas kļūst par Būdiņu svētkiem, kas tiek svinēti, pieminot izceļošanu no tuksneša, tiek aicināts daļu ražas atdot nabadzīgajiem kopienas locekļiem. Tas ir pats zemes pārvaldnieks Nehemijs, kurš liturģijas laikā aicina svētku banketu dalīt ar tiem, kam nekas nav sagatavots (skat. Neh 8:10). Dalīšanās kā svētku kopības zīme ir prieka avots un apliecina, ka Kunga Vārds ir saprasts cilvēka prātā, sirdī un dzīvē (skat. Neh 8:12).
Jēzus aicina septiņdesmit vai septiņdesmit divus mācekļus, kas pārstāv katru no divpadsmit Izraēla ciltīm, pēc tam, kad viņš bija aicināja Divpadsmit (skat. Lk 9:1-6). Abas misijas papildina viena otru un sagatavo Jēzu viņa personīgajam ceļojumam. Gatavošanās misijai sastāv no piederības Jēzus mācekļu kopienai šī vārda plašākajā nozīmē, pat starp ne-ebrejiem; Dieva vārds ir paaugstināts paša Jēzus personā, līdzīgi kā Mozus bauslība bija kopienas priekšā Ezras un Nehemija laikā (skat. Neh 8:1). Sākotnējā savu mācekļu kopienā Jēzus pats sāk skaidrot Rakstus kā Evaņģēliju (skat. Lk 24:44-48), padarot Rakstu lasīšanas un skaidrošanas funkciju par būtisku Jēzus mācekļu kopienā (skat. Lk 24:25-35). 
Uzticot mācekļiem misiju pasludināt Dieva valstību, Jēzus runā arī par šīs misijas metodēm: aprīkojumu un praksi (skat. Lk 10:1-11). Viņš piedāvā praktiskas vadlīnijas, daļēji ievērojot tā laika jūdu-palestīniešu kultūru, piemēram, iekļaujot “viesmīlības protokolu” (skat. Lk 10: 4-7; 1Moz. 18: 1-8), kā arī uzsverot neatliekamību un misijas absolūto prioritāti, respektējot tā laika kultūru (skat. Lk 10:4). Misiju veic daži, nevis liels skaits cilvēku (skat. Lk 10:2), un viņi ir pakļauti briesmām (skat. Lk 10:3). Viņi nes miera vēsti (skat. Lk 10:5, 24:36), kura aptver gan pašus evaņģelizētājus, gan tos, kuri tiek evaņģelizēti (skat. Lk 10:8-9a), un kuras mērķis ir “Dieva valstība” (Lk 10:9b): Kunga Jēzus ierašanās, viņa ceļojums (skat. Lk 10:1). Kā tas bija toreiz palestīniešu pasaulē, tā tas būs visās pasaules daļās un visos laikos. Pat Jēzus norādījumi par to, kā mācekļiem jāuzvedas, ja viņi tiek atraidīti, sludinot Dieva valstību, ir saistībā ar misijas prioritāti (skat. Lk 10:10-11); to pašu praksi pārņems Pāvils un Barnaba, saskaroties ar ebreju kopienas pretestību (skat. Apd. 13: 44-51). 
Jēzus apliecina saviem misionāriem, ka pat tad, ja viņi tiek atraidīti, viņiem par to nav jāuztraucas – tas ir Kunga ziņā (skat. Lk 10:12). Jēzus noliegšana un vajāšana, kā arī Jēzus kā iespēja misionāriem-mācekļiem piedalīties sava Kunga ciešanu noslēpumā (Pashā), kur gan piedāvātais vēstījums, gan pasludinātā valstība, gan Viņa dievišķā-cilvēciskā daba un Mesijas un Pestītāja liktenis attiecas tikai uz vienu: izpildīt Tēva gribu pasaules glābšanas dēļ. Spriedums par pilsētu glābšanu, kas nāk caur Jēzus Kristu, un Dieva Valstības, kas ir klātesoša Dēla personā, pasludināšana paliek vienīgi Dieva ziņā. Neviens nevar nosodīt vai nolādēt (skat. Mt 13:24-43); misionāru mācekļiem jādeg ar tādu pašu aizrautību un mīlestību pret pasauli, lai visi tiktu glābti, dodoties meklēt vīriešus un sievietes no katras paaudzes, no jebkuras vietas un pilsētas, lai neviens nepalaistu garām pestīšanas Evaņģēlija pasludināšanu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-03/listen.mp3?s=fmx" length="5482442" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-03/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>67</hq>
                                    <hq_filename>8b4a5e444ba8bc7b63f76d53beef2e6a.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream52.hearthis.at/8b4a5e444ba8bc7b63f76d53beef2e6a.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-03/listen.mp3?s=fmx" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Ceturtdiena, 3. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Neh 8:1-4a, 5-6, 7b-12
Ps 19:8-11
Lk 10:1-12
Ezras un Nehemija grāmatas ticības epikā apraksta svarīgus Dieva Tautas kopienas atjaunošanas mirkļus senajā tēvu zemē pēc Babilonijas trimdas. Nelaimju un ciešanu vidū Kunga plāns, kas jau tika paziņots Is 55: 12-13, tiek īstenots pat ar Persijas Ahemenīdu pagānu karaļa Kīra lēmumu; saskaņā gan ar 2 Hr 36: 22-23, gan Ezr 1: 1-4, Kīra politika attiecībā uz ebreju etniski reliģisko minoritāti ir paša Kunga vārda piepildīšana. Tomēr pat dažu trimdinieku atgriešanās netiek pasniegta kā lētas laimes epika. Kunga plāns tiek īstenots, vairākām karavānām atgriežoties no trimdas savā tēvu zemē, un „svētajā vēsturē” tas ir modelēts pēc Izraēla tautas atgriešanās Apsolītajā zemē gadsimtus pēc viņu izceļošanas no Ēģiptes (skat. Neh 8:17). Nehemija grāmatā tempļa un Jeruzalemes pilsētas atjaunošanas darbs tiek piepildīts caur kopienas reorganizāciju saskaņā ar likuma priekšrakstiem (skat. Neh 8:1-10, 40), kopienas locekļiem plaši līdzdarbojoties (skat. Neh 11:1; 12:26), “Dieva nama” iesvētīšanas svētkos (skat. Neh 12:27-43) un atjaunojot derības solījumus (skat. Neh 13:4-31).
Vārda liturģijas svinības Būdiņu svētkos ir izšķirošs solis pielūgsmes kopienas atjaunošanā tēvu zemē. Svētku pirmajā dienā vārda liturģija notiek ārpus telpām (skat. Neh 8:1-2), jo visa tēvu zeme ir svēta telpa, it īpaši Jeruzālemes pilsēta, un Tora ir vēl vairāk nozīmīga nekā templis un tā upuri. Priesteri un rakstu mācītāju Ezru ir jāredz un jāuzklausa visiem, jo viņš sludina Mozus likumu (skat. Neh 8:4). Citai cilvēku grupai – levītiem ir uzdevums lasīt Likumu un izskaidrot cilvēkiem tā nozīmi (skat. Neh 8:7-8). Vēlākās jūdu tradīcijas interpretēja darbības vārda “izskaidrot” nozīmi saistībā ar Bībeles teksta “lasīšanu” kā aizsākumu tradīcijai pārfrāzēt ebreju valodā lasīto biblisko tekstu aramiešu valodā (valodā, kuru vislabāk zināja no Babilonas atgriezušies trimdinieki), tas ir, kā sākums svēto tekstu komentēšanai (midrašs), lai meklētu Kungu caur Viņa vārdu. Ļaudis reaģē uz Kunga vārdu ar raudāšanu (skat. Neh 8: 9,11), kas ir patiesas grēku nožēlas pazīme, it īpaši par apziņu, ka ir grēkots pret paša Kunga svētumu, un saskaņā ar pravietisko valodu, ir nonicināta Viņa mīlestība un žēlsirdība. Ar Tā Kunga žēlastību Vārds ir sasniedzis visu sirdis un virza viņus uz atgriešanās ceļa. Šīs liturģiskās svinības atspoguļo daudz vairāk nekā sākotnējais vēsturiskais notikums; tās kļūst par ikonu katrai ticīgo paaudzei. Bēdas un raudāšana tiek pārveidota par priecāšanos par no jauna atklāto Kunga vārdu (skat. Neh 8: 9); tie, kas cilvēkiem ir izskaidrojuši šo vārdu, var un arī tiem vajag palīdzēt grēku nožēlu pārvērst priekā (skat. Neh 8:11). Saskaņā ar At 16:13-14 tradīciju – ražas svētku festivālā, kas kļūst par Būdiņu svētkiem, kas tiek svinēti, pieminot izceļošanu no tuksneša, tiek aicināts daļu ražas atdot nabadzīgajiem kopienas locekļiem. Tas ir pats zemes pārvaldnieks Nehemijs, kurš liturģijas laikā aicina svētku banketu dalīt ar tiem, kam nekas nav sagatavots (skat. Neh 8:10). Dalīšanās kā svētku kopības zīme ir prieka avots un apliecina, ka Kunga Vārds ir saprasts cilvēka prātā, sirdī un dzīvē (skat. Neh 8:12).
Jēzus aicina septiņdesmit vai septiņdesmit divus mācekļus, kas pārstāv katru no divpadsmit Izraēla ciltīm, pēc tam, kad viņš bija aicināja Divpadsmit (skat. Lk 9:1-6). Abas misijas papildina viena otru un sagatavo Jēzu viņa personīgajam ceļojumam. Gatavošanās misijai sastāv no piederības Jēzus mācekļu kopienai šī vārda plašākajā nozīmē, pat starp ne-ebrejiem; Dieva vārds ir paaugstināts paša Jēzus personā, līdzīgi kā Mozus bauslība bija kopienas priekšā Ezras un Nehemija laikā (skat. Neh 8:1). Sākotnējā savu mācekļu kopienā Jēzus pats sāk skaidrot Rakstus kā Evaņģēliju (skat. Lk 24:44-48), padarot Rakstu lasīšanas un skaidrošanas funkciju par būtisku Jēzus mācekļu kopienā (skat. Lk 24:25-35). 
Uzticot mācekļiem misiju pasludināt Dieva valstību, Jēzus runā arī par šīs misijas metodēm: aprīkojumu un praksi (skat. Lk 10:1-11). Viņš piedāvā praktiskas vadlīnijas, daļēji ievērojot tā laika jūdu-palestīniešu kultūru, piemēram, iekļaujot “viesmīlības protokolu” (skat. Lk 10: 4-7; 1Moz. 18: 1-8), kā arī uzsverot neatliekamību un misijas absolūto prioritāti, respektējot tā laika kultūru (skat. Lk 10:4). Misiju veic daži, nevis liels skaits cilvēku (skat. Lk 10:2), un viņi ir pakļauti briesmām (skat. Lk 10:3). Viņi nes miera vēsti (skat. Lk 10:5, 24:36), kura aptver gan pašus evaņģelizētājus, gan tos, kuri tiek evaņģelizēti (skat. Lk 10:8-9a), un kuras mērķis ir “Dieva valstība” (Lk 10:9b): Kunga Jēzus ierašanās, viņa ceļojums (skat. Lk 10:1). Kā tas bija toreiz palestīniešu pasaulē, tā tas būs visās pasaules daļās un visos laikos. Pat Jēzus norādījumi par to, kā mācekļiem jāuzvedas, ja viņi tiek atraidīti, sludinot Dieva valstību, ir saistībā ar misijas prioritāti (skat. Lk 10:10-11); to pašu praksi pārņems Pāvils un Barnaba, saskaroties ar ebreju kopienas pretestību (skat. Apd. 13: 44-51). 
Jēzus apliecina saviem misionāriem, ka pat tad, ja viņi tiek atraidīti, viņiem par to nav jāuztraucas – tas ir Kunga ziņā (skat. Lk 10:12). Jēzus noliegšana un vajāšana, kā arī Jēzus kā iespēja misionāriem-mācekļiem piedalīties sava Kunga ciešanu noslēpumā (Pashā), kur gan piedāvātais vēstījums, gan pasludinātā valstība, gan Viņa dievišķā-cilvēciskā daba un Mesijas un Pestītāja liktenis attiecas tikai uz vienu: izpildīt Tēva gribu pasaules glābšanas dēļ. Spriedums par pilsētu glābšanu, kas nāk caur Jēzus Kristu, un Dieva Valstības, kas ir klātesoša Dēla personā, pasludināšana paliek vienīgi Dieva ziņā. Neviens nevar nosodīt vai nolādēt (skat. Mt 13:24-43); misionāru mācekļiem jādeg ar tādu pašu aizrautību un mīlestību pret pasauli, lai visi tiktu glābti, dodoties meklēt vīriešus un sievietes no katras paaudzes, no jebkuras vietas un pilsētas, lai neviens nepalaistu garām pestīšanas Evaņģēlija pasludināšanu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/2/2/5/_/uploads/9084606/image_track/3750629/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570048444522.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-03/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>587</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750630</guid>
                                    
                                        <pubDate>Fri, 04 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-04T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 04.10.2019, piektdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Piektdiena, 4. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.
Svētā Franciska no Asīzes piemiņas diena
Bar 1:15-22
Ps 79:1-5,8,9
Lk 10:13-16
Lai dziļāk izprastu to misiju, uz kuru ir aicināti visi kristieši, ir lietderīgi sākt ar Jēzus vārdiem no Lk 10:13-16 un tad pievērsties Bar 1:15-22 lūgšanai, tādējādi izgaismojot Dieva Izraēla vēsturi, kuru veido tie, kas pieder vēsturiskajam Izraēlam, kā arī tie, kas pievienojas Dieva Izraēlam caur ticību Kristum un kristību. 
Diskursam, ar kuru Jēzus sūta savus mācekļus misijā, seko stingrs brīdinājums Horazīnas un Kapernaumas ciemiem Galilejā (skat. Lk 10:13-15). Šie palestīniešu ciemati bija redzējuši brīnumus, ar kuriem Jēzus bija pavadījis Dieva valstības sludināšanu (skat. Mt 11:21). Kapernaumā Jēzus bija spēris pirmos soļus, sludinot savu vēsti (skat. Lk 4:23), un parādījis Dieva valstības spēku (skat. Lk 4:31-41), un tieši tur viņš piedzīvoja Romas armijas centuriona ticību (sk. Lk 7:1-10). Filips, viens no Divpadsmit (skat. Jņ. 1:44, 12:21), nāca no Bētsaīdas. Jēzus izteiktais stingrais brīdinājums palestīniešu ciematiem, kur viņš bija darījis brīnumus un kur viņš sastapās ar pārsteidzošu ticības trūkumu, nebija galīgs, neatgriezenisks nosodījums. Savas runas beigās, sūtot mācekļus misijā, Jēzus vēlreiz apstiprina evaņģelizācijas misijas svarīgumu: evaņģelizēt un tikt evaņģelizētam ir pienākumi, no kuriem nevar izbēgt dievišķās tiesas priekšā, kas nav domāts kā ass nosodījums bez apelācijas iespējām, bet gan norāda uz galveno atskaites punktu laiku beigās (skat. Lk 10:14-15). Līdz tam durvis uz grēku nožēlu un atgriešanos vienmēr ir atvērtas, ejot pa dievišķās apredzības un žēlsirdības noslēpumainajiem ceļiem. Jēzus identificējas ar tiem, kurus viņš sūta, un brīdina, ka viņu atraidīšana nozīmē paša Dieva atraidīšanu, neatkarīgi no iemesla vai reliģiskās pārliecības, kas pie tā var novest (skat. Lk 10:16). 
Bibliskā Izraēla trauma, kas sekoja pēc Babilonijas trimdas, ir konteksts, lai saprastu garo lūgšanu, kas piedēvēta Baruham grāmatā, uz kuras ir viņa vārds (skat. Bar 1:15, 3:8). Baruha lūgšana sākas ar novērojumu, ka viss, ko pravietis Jeremija bija pravietojis pirmās Babilonijas trimdas trimdiniekiem (skat. Jer. 29:4-23), bija piepildījies, un ka šis ir laiks, lai lūgtos, lai Babilonijas valdnieki dzīvotu ilgu mūžu, lai izraēlieši netiktu pakļauti turpmākai smagai atriebībai (skat. Bar 1:11-12), kā toreiz bija ieteicis pats Jeremijs (skat. Jer 29:5-7). Šeit būtiski apzināties grēka vēsturi, kas ietvēra visas bibliskā Izraēla paaudzes kopš tā atbrīvošanas no Ēģiptes (skat. Bar 1:15-22). To nepiekāpība, nevēloties klausīties Kunga balsi, izraisīja Izraēla trimdas katastrofu un Dieva klusēšanu, vai nespēju sadzirdēt Dieva balsi. Pārdomu centrā nav Izraēla stāvoklis un vēsture, bet gan Kungs. Un tā ir patiesa grēku nožēla, patiesais atgriešanās ceļojums. 
Tas, kas notika vēsturē, nebūtu jāuzlūko kā Kunga prombūtnes rezultāts; kaut arī tas var būt saistīts ar starptautiskās politikas augstprātību, nežēlību un nesaudzīgumu, un tas principā būtu jāuztver kā viņa “taisnīguma” izpausme (Bar 1:15) un vēlme atsaukt Izraēlu atpakaļ tās aicinājuma centrā. Šī Dieva taisnīguma atklāšana ir paša Kunga dāvana, tāpēc to nedrīkst sajaukt ar vainas apziņu vai atkāpšanos, kad cilvēks atsvešinās, lai ko noskaidrotu savā dzīvē; tas ir arī pretstats protestam un Kunga galīgai pamešanai. Lūgšana sākas no tagadnes un sniedzas līdz bibliskā Izraēla pirmsākumiem (skat. Bar 1:15-16); trimdas katastrofa un trauma ietver visu tās vēsturi, kas izskaidrota, pirmkārt, ņemot vērā grēku pret Kungu un pret Kunga vārdu (sk. Bar 1:17-18). Kunga acīs “grēkot” nozīmē neveiksmi attiecību izveidošanā ar Viņu. Tā ir strukturāla traģēdija, kas notiek konkrēti, apzināti, bet arī bezrūpīgi, katru dienu “nepaklausot” Kungam un “neņemot vērā viņa balsi”, kas dzirdama arī viņa “priekšrakstos”. Bibliskais Izraēls nevar izgudrot veidu, kā izlikties, ka viņam ir attiecības ar Dievu. Baruha vārdi liek domāt, ka grēka un trimdas vēsturē piedzīvotā katastrofa pagānu acīs ir kompromitējusi pat izraēla ķēniņu, valdnieku un praviešu uzticamību (skat. Bar 1:16). Šī grēka un soda vēsture nav pēdējais vārds; Mozus mācība jau bija paredzējusi, ka, pieņemot aicinājumu uz atgriešanos, Kungs sapulcinās biblisko Izraēlu (skat. At 30:1-4). Stāsts par bibliskā Izraēla kļūšanu atkal par Dieva Izraēla tautu, ir arī stāsts par Baznīcu, kura, caur ticību Kristum, kļūst par Dieva Izraēla daļu. Tāpat kā Jēzus skarbais aizrādījums Galilejas pilsētām nav galīgs pamestības spriedums, līdzīgā kārtā bibliskā Izraēla trimda neiezīmē stāsta noslēgumu. Atgriešanās ceļojums, kuram vajadzētu nozīmēt personīgā un strukturālā grēka atzīšanu, vienmēr ir Kunga dāvana, taču pastāv risks to izkliedēt pārsteidzīgā pašapliecinājumā vai pielietojot tikai formālus un fundamentāliskus žestus, rituālus, formulas un frāzes, kuri nebūs pietiekami stipri evaņģelizācijas misijai. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-04/listen.mp3?s=go5" length="4598219" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-04/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>38</hq>
                                    <hq_filename>eabacfb87588300e64e9c508a8ce1f15.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream30.hearthis.at/eabacfb87588300e64e9c508a8ce1f15.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-04/listen.mp3?s=go5" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Piektdiena, 4. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.
Svētā Franciska no Asīzes piemiņas diena
Bar 1:15-22
Ps 79:1-5,8,9
Lk 10:13-16
Lai dziļāk izprastu to misiju, uz kuru ir aicināti visi kristieši, ir lietderīgi sākt ar Jēzus vārdiem no Lk 10:13-16 un tad pievērsties Bar 1:15-22 lūgšanai, tādējādi izgaismojot Dieva Izraēla vēsturi, kuru veido tie, kas pieder vēsturiskajam Izraēlam, kā arī tie, kas pievienojas Dieva Izraēlam caur ticību Kristum un kristību. 
Diskursam, ar kuru Jēzus sūta savus mācekļus misijā, seko stingrs brīdinājums Horazīnas un Kapernaumas ciemiem Galilejā (skat. Lk 10:13-15). Šie palestīniešu ciemati bija redzējuši brīnumus, ar kuriem Jēzus bija pavadījis Dieva valstības sludināšanu (skat. Mt 11:21). Kapernaumā Jēzus bija spēris pirmos soļus, sludinot savu vēsti (skat. Lk 4:23), un parādījis Dieva valstības spēku (skat. Lk 4:31-41), un tieši tur viņš piedzīvoja Romas armijas centuriona ticību (sk. Lk 7:1-10). Filips, viens no Divpadsmit (skat. Jņ. 1:44, 12:21), nāca no Bētsaīdas. Jēzus izteiktais stingrais brīdinājums palestīniešu ciematiem, kur viņš bija darījis brīnumus un kur viņš sastapās ar pārsteidzošu ticības trūkumu, nebija galīgs, neatgriezenisks nosodījums. Savas runas beigās, sūtot mācekļus misijā, Jēzus vēlreiz apstiprina evaņģelizācijas misijas svarīgumu: evaņģelizēt un tikt evaņģelizētam ir pienākumi, no kuriem nevar izbēgt dievišķās tiesas priekšā, kas nav domāts kā ass nosodījums bez apelācijas iespējām, bet gan norāda uz galveno atskaites punktu laiku beigās (skat. Lk 10:14-15). Līdz tam durvis uz grēku nožēlu un atgriešanos vienmēr ir atvērtas, ejot pa dievišķās apredzības un žēlsirdības noslēpumainajiem ceļiem. Jēzus identificējas ar tiem, kurus viņš sūta, un brīdina, ka viņu atraidīšana nozīmē paša Dieva atraidīšanu, neatkarīgi no iemesla vai reliģiskās pārliecības, kas pie tā var novest (skat. Lk 10:16). 
Bibliskā Izraēla trauma, kas sekoja pēc Babilonijas trimdas, ir konteksts, lai saprastu garo lūgšanu, kas piedēvēta Baruham grāmatā, uz kuras ir viņa vārds (skat. Bar 1:15, 3:8). Baruha lūgšana sākas ar novērojumu, ka viss, ko pravietis Jeremija bija pravietojis pirmās Babilonijas trimdas trimdiniekiem (skat. Jer. 29:4-23), bija piepildījies, un ka šis ir laiks, lai lūgtos, lai Babilonijas valdnieki dzīvotu ilgu mūžu, lai izraēlieši netiktu pakļauti turpmākai smagai atriebībai (skat. Bar 1:11-12), kā toreiz bija ieteicis pats Jeremijs (skat. Jer 29:5-7). Šeit būtiski apzināties grēka vēsturi, kas ietvēra visas bibliskā Izraēla paaudzes kopš tā atbrīvošanas no Ēģiptes (skat. Bar 1:15-22). To nepiekāpība, nevēloties klausīties Kunga balsi, izraisīja Izraēla trimdas katastrofu un Dieva klusēšanu, vai nespēju sadzirdēt Dieva balsi. Pārdomu centrā nav Izraēla stāvoklis un vēsture, bet gan Kungs. Un tā ir patiesa grēku nožēla, patiesais atgriešanās ceļojums. 
Tas, kas notika vēsturē, nebūtu jāuzlūko kā Kunga prombūtnes rezultāts; kaut arī tas var būt saistīts ar starptautiskās politikas augstprātību, nežēlību un nesaudzīgumu, un tas principā būtu jāuztver kā viņa “taisnīguma” izpausme (Bar 1:15) un vēlme atsaukt Izraēlu atpakaļ tās aicinājuma centrā. Šī Dieva taisnīguma atklāšana ir paša Kunga dāvana, tāpēc to nedrīkst sajaukt ar vainas apziņu vai atkāpšanos, kad cilvēks atsvešinās, lai ko noskaidrotu savā dzīvē; tas ir arī pretstats protestam un Kunga galīgai pamešanai. Lūgšana sākas no tagadnes un sniedzas līdz bibliskā Izraēla pirmsākumiem (skat. Bar 1:15-16); trimdas katastrofa un trauma ietver visu tās vēsturi, kas izskaidrota, pirmkārt, ņemot vērā grēku pret Kungu un pret Kunga vārdu (sk. Bar 1:17-18). Kunga acīs “grēkot” nozīmē neveiksmi attiecību izveidošanā ar Viņu. Tā ir strukturāla traģēdija, kas notiek konkrēti, apzināti, bet arī bezrūpīgi, katru dienu “nepaklausot” Kungam un “neņemot vērā viņa balsi”, kas dzirdama arī viņa “priekšrakstos”. Bibliskais Izraēls nevar izgudrot veidu, kā izlikties, ka viņam ir attiecības ar Dievu. Baruha vārdi liek domāt, ka grēka un trimdas vēsturē piedzīvotā katastrofa pagānu acīs ir kompromitējusi pat izraēla ķēniņu, valdnieku un praviešu uzticamību (skat. Bar 1:16). Šī grēka un soda vēsture nav pēdējais vārds; Mozus mācība jau bija paredzējusi, ka, pieņemot aicinājumu uz atgriešanos, Kungs sapulcinās biblisko Izraēlu (skat. At 30:1-4). Stāsts par bibliskā Izraēla kļūšanu atkal par Dieva Izraēla tautu, ir arī stāsts par Baznīcu, kura, caur ticību Kristum, kļūst par Dieva Izraēla daļu. Tāpat kā Jēzus skarbais aizrādījums Galilejas pilsētām nav galīgs pamestības spriedums, līdzīgā kārtā bibliskā Izraēla trimda neiezīmē stāsta noslēgumu. Atgriešanās ceļojums, kuram vajadzētu nozīmēt personīgā un strukturālā grēka atzīšanu, vienmēr ir Kunga dāvana, taču pastāv risks to izkliedēt pārsteidzīgā pašapliecinājumā vai pielietojot tikai formālus un fundamentāliskus žestus, rituālus, formulas un frāzes, kuri nebūs pietiekami stipri evaņģelizācijas misijai. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/7/7/7/_/uploads/9084606/image_track/3750630/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570120453777.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-04/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>492</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750631</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sat, 05 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-05T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 05.10.2019, sestdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Sestdiena, 5. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Bar 4:5-12,27-29
Ps 69:33-37
Lk 10:17-24
Šodienas evaņģēlija lasījumā septiņdesmit (vai septiņdesmit divi) mācekļi ar prieku atgriežas no misijas, lai atskaitītos savam priekšniekam Jēzum par saviem pastorālajiem panākumiem: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Un Jēzus priecājas kopā ar saviem mācekļiem: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18). Kā Kristus mācekļi mēs esam saņēmuši varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un mums nekas nekaitēs (skat. Lk 10:19). Tas ir tas pats apsolījums, ko Jēzus dod visiem saviem mācekļiem: “Tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs” (Mk 16:18) Bet Jēzus mūs brīdina, ka misija būs smaga un grūta, taču ar Viņa Garu un Viņa žēlastību mēs vienmēr uzvarēsim pār pasaules ļaunajiem spēkiem. “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lk 10:20). Kristus māceklis var lepoties un priecāties par sava evaņģelizācijas darba panākumiem, taču šī prieka galvenajam iemeslam vajadzētu būt eshatoloģiskam. Mūsos ir jābūt pestīšanas priekam, cerības priekam: “Mans krietnais un uzticamais kalps…. ieej sava kunga priekā! (Mt 25: 21,23). Tas ir nederīgā kalpa prieks (skat. Lk 17:10), kurš izdarīja vien to, ko viņam vajadzēja darīt. 
Mācekļiem patiesi rūp tas, ka viņu vārdi ir “ierakstīti debesīs” (Lk 10:20). Tā laika ebreju valodā tas nozīmēja, ka tos septiņdesmit (septiņdesmit divus), kas atgriezušies no misijas, Dievs ir atzinis par debesu valstības pilsoņiem. Šīs ir viņu patiesās mājas, valstība, uz kuru Jēzus liek uzaicināt arī tos, pie kuriem viņi tiek sūtīti. Tad, pēkšņi, sarunas laikā ar misionāriem-mācekļiem, Jēzus uzrunā vēl citu sarunu biedru – savu  Tēvu debesīs. Kā tikko apstiprināti Dieva valstības pilsoņi, tie septiņdesmit - un mēs, kas viņus vērojam, esam dievišķas sarunas liecinieki. Mēs esam liecinieki dziļas lūgšanas brīdim starp Jēzu un viņa Tēvu. Jēzus pateicas Tēvam par viņa žēlsirdīgo gribu: lielie noslēpumi tiek atklāti “tiem, kas līdzinās bērniem”, nevis “gudrajiem un mācītajiem”, kuriem tie paliek apslēpti. 
Vēsturiskajā kontekstā Jēzus misijā sūtītie mācekļi ir “bērni” ne tikai tāpēc, ka viņi gūst savu pirmo misionāro pieredzi, bet arī tāpēc, ka viņi, iespējams, nekad nebija saņēmuši formālu izglītību par Dieva lietām, kādu guvuši skoloti rabīni, rakstu mācītāji un citi tā laika ebreju vadītāji. Tas nenozīmē noliegt teoloģiskās formācijas vērtību, bet gan atzīt, ka sastapšanās ar Dievu vienmēr ir Dieva dāvana, un ka ticība Dievam ir katras misijas pamats. 
Pēc tam Jēzus balsī komentē savu un Tēva attiecību dabu. Šajā fragmentā, kas līdzīgs citam pantam Mateja evaņģēlijā (sk. Mt 11: 25-30) un vairākiem Jāņa evaņģēlija tekstiem (skat. Jņ 3:35, 13: 3, 14: 9-11), Jēzus atklāj, ka starp Tēvu un Dēlu pastāv pilnīga savstarpēja vienotība un absolūta atvērtība vienam pret otru. Tas ir prieka un kopības avots, auglības un misijas pirmsākums. 
Tieši šo attiecību dēļ Jēzum ir vara aicināt arī citus veidot attiecības ar Dievu, ienākt viņu dievišķajā kopībā. Šajā tuvībā mēs iepazīstam Dēlu kā to, kuru pazīst un mīl Tēvs, un Tēvu - kā to, kuru Dēls pazīst un mīl. Tie septiņdesmit, kas Jēzus vārdā aicināti mazināt ciešanas un apspiešanu, atrod savas misijas jēgu Tēvā un Dēlā – viņu mīlestības kopībā. Šodien, dzirdot šo Evaņģēlija vēsti, mēs turpinām būt aicināti ieiet dziļāk šajās attiecībās. Protams, tikai balstoties uz satikšanos ar Tēvu, kā Jēzus to mums atklāja, mums ir dota Dieva mīlestības dāvana, kuru misijā mēs varam piedāvāt citiem. 
Šodien Dieva vārds mūs aicina ne tikai apsvērt dažādus misijas aspektus, bet arī aktīvi atklāt, ko šīs realitātes mums vēsta par Dievu. Kad mēs ticībā atpazīstam veidus, kādos Dievs nāk un darbojas mūsos, mēs varam ļaut viņa Garam caur mums veikt savu misiju pret citiem. Misionāru-mācekļu dziļā vienotība ar Jēzu Viņa mīlošajā, dievišķajā vienotībā ar Tēvu, dod prieku, aizrautību un dedzību misionārajām pūlēm. Tā vietā, lai priecātos par saviem panākumiem, misionāri-mācekļi priecājas par mīlestību un kopību ar savu Skolotāju un Kungu, kā arī par aicinājumu būt Dieva dēliem un meitām, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs. 
Šādā izpratnē pāvests Francisks raksta apustuliskā aicinājuma Evangelii Gaudium 21. nodaļā: Evaņģēlija prieks, kas atdzīvina mācekļu kopienu, ir misionārs prieks. Septiņdesmit divi mācekļi to izjuta, atgriežoties no misijas (sal. Lk 10:17). Jēzus to izjuta, kad viņš priecājās Svētajā Garā, slavējot Tēvu par to, ka viņš ir atklājis sevi nabadzīgajiem un mazajiem (sal. Lk 10:21). To izjuta pirmie konvertīti, kas brīnījās, kad Vasarsvētku dienā dzirdēja apustuļus sludinām “katra dzimtajā valodā” (Apd 2:6). Šis prieks ir zīme, ka Evaņģēlijs ir pasludināts un nes augļus. Tomēr vēlme iet uz priekšu un dot, iziet no sevis un turpināt virzīties uz priekšu, sējot labo sēklu, paliek vienmēr. Kungs saka: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis” (Mk 1:38). Kad sēkla vienā vietā ir iesēta, Jēzus tur neuzkavējas, lai izskaidrotu lietas vai veiktu vēl citas zīmes; Gars Viņu virza, lai dotos uz citām pilsētām. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-05/listen.mp3?s=eBh" length="5010922" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-05/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>73</hq>
                                    <hq_filename>2e9c437bfd6ddcfe5feca42856f1d9cc.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream74.hearthis.at/2e9c437bfd6ddcfe5feca42856f1d9cc.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-05/listen.mp3?s=eBh" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Sestdiena, 5. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa.

Bar 4:5-12,27-29
Ps 69:33-37
Lk 10:17-24
Šodienas evaņģēlija lasījumā septiņdesmit (vai septiņdesmit divi) mācekļi ar prieku atgriežas no misijas, lai atskaitītos savam priekšniekam Jēzum par saviem pastorālajiem panākumiem: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Un Jēzus priecājas kopā ar saviem mācekļiem: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18). Kā Kristus mācekļi mēs esam saņēmuši varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un mums nekas nekaitēs (skat. Lk 10:19). Tas ir tas pats apsolījums, ko Jēzus dod visiem saviem mācekļiem: “Tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs” (Mk 16:18) Bet Jēzus mūs brīdina, ka misija būs smaga un grūta, taču ar Viņa Garu un Viņa žēlastību mēs vienmēr uzvarēsim pār pasaules ļaunajiem spēkiem. “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lk 10:20). Kristus māceklis var lepoties un priecāties par sava evaņģelizācijas darba panākumiem, taču šī prieka galvenajam iemeslam vajadzētu būt eshatoloģiskam. Mūsos ir jābūt pestīšanas priekam, cerības priekam: “Mans krietnais un uzticamais kalps…. ieej sava kunga priekā! (Mt 25: 21,23). Tas ir nederīgā kalpa prieks (skat. Lk 17:10), kurš izdarīja vien to, ko viņam vajadzēja darīt. 
Mācekļiem patiesi rūp tas, ka viņu vārdi ir “ierakstīti debesīs” (Lk 10:20). Tā laika ebreju valodā tas nozīmēja, ka tos septiņdesmit (septiņdesmit divus), kas atgriezušies no misijas, Dievs ir atzinis par debesu valstības pilsoņiem. Šīs ir viņu patiesās mājas, valstība, uz kuru Jēzus liek uzaicināt arī tos, pie kuriem viņi tiek sūtīti. Tad, pēkšņi, sarunas laikā ar misionāriem-mācekļiem, Jēzus uzrunā vēl citu sarunu biedru – savu  Tēvu debesīs. Kā tikko apstiprināti Dieva valstības pilsoņi, tie septiņdesmit - un mēs, kas viņus vērojam, esam dievišķas sarunas liecinieki. Mēs esam liecinieki dziļas lūgšanas brīdim starp Jēzu un viņa Tēvu. Jēzus pateicas Tēvam par viņa žēlsirdīgo gribu: lielie noslēpumi tiek atklāti “tiem, kas līdzinās bērniem”, nevis “gudrajiem un mācītajiem”, kuriem tie paliek apslēpti. 
Vēsturiskajā kontekstā Jēzus misijā sūtītie mācekļi ir “bērni” ne tikai tāpēc, ka viņi gūst savu pirmo misionāro pieredzi, bet arī tāpēc, ka viņi, iespējams, nekad nebija saņēmuši formālu izglītību par Dieva lietām, kādu guvuši skoloti rabīni, rakstu mācītāji un citi tā laika ebreju vadītāji. Tas nenozīmē noliegt teoloģiskās formācijas vērtību, bet gan atzīt, ka sastapšanās ar Dievu vienmēr ir Dieva dāvana, un ka ticība Dievam ir katras misijas pamats. 
Pēc tam Jēzus balsī komentē savu un Tēva attiecību dabu. Šajā fragmentā, kas līdzīgs citam pantam Mateja evaņģēlijā (sk. Mt 11: 25-30) un vairākiem Jāņa evaņģēlija tekstiem (skat. Jņ 3:35, 13: 3, 14: 9-11), Jēzus atklāj, ka starp Tēvu un Dēlu pastāv pilnīga savstarpēja vienotība un absolūta atvērtība vienam pret otru. Tas ir prieka un kopības avots, auglības un misijas pirmsākums. 
Tieši šo attiecību dēļ Jēzum ir vara aicināt arī citus veidot attiecības ar Dievu, ienākt viņu dievišķajā kopībā. Šajā tuvībā mēs iepazīstam Dēlu kā to, kuru pazīst un mīl Tēvs, un Tēvu - kā to, kuru Dēls pazīst un mīl. Tie septiņdesmit, kas Jēzus vārdā aicināti mazināt ciešanas un apspiešanu, atrod savas misijas jēgu Tēvā un Dēlā – viņu mīlestības kopībā. Šodien, dzirdot šo Evaņģēlija vēsti, mēs turpinām būt aicināti ieiet dziļāk šajās attiecībās. Protams, tikai balstoties uz satikšanos ar Tēvu, kā Jēzus to mums atklāja, mums ir dota Dieva mīlestības dāvana, kuru misijā mēs varam piedāvāt citiem. 
Šodien Dieva vārds mūs aicina ne tikai apsvērt dažādus misijas aspektus, bet arī aktīvi atklāt, ko šīs realitātes mums vēsta par Dievu. Kad mēs ticībā atpazīstam veidus, kādos Dievs nāk un darbojas mūsos, mēs varam ļaut viņa Garam caur mums veikt savu misiju pret citiem. Misionāru-mācekļu dziļā vienotība ar Jēzu Viņa mīlošajā, dievišķajā vienotībā ar Tēvu, dod prieku, aizrautību un dedzību misionārajām pūlēm. Tā vietā, lai priecātos par saviem panākumiem, misionāri-mācekļi priecājas par mīlestību un kopību ar savu Skolotāju un Kungu, kā arī par aicinājumu būt Dieva dēliem un meitām, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs. 
Šādā izpratnē pāvests Francisks raksta apustuliskā aicinājuma Evangelii Gaudium 21. nodaļā: Evaņģēlija prieks, kas atdzīvina mācekļu kopienu, ir misionārs prieks. Septiņdesmit divi mācekļi to izjuta, atgriežoties no misijas (sal. Lk 10:17). Jēzus to izjuta, kad viņš priecājās Svētajā Garā, slavējot Tēvu par to, ka viņš ir atklājis sevi nabadzīgajiem un mazajiem (sal. Lk 10:21). To izjuta pirmie konvertīti, kas brīnījās, kad Vasarsvētku dienā dzirdēja apustuļus sludinām “katra dzimtajā valodā” (Apd 2:6). Šis prieks ir zīme, ka Evaņģēlijs ir pasludināts un nes augļus. Tomēr vēlme iet uz priekšu un dot, iziet no sevis un turpināt virzīties uz priekšu, sējot labo sēklu, paliek vienmēr. Kungs saka: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis” (Mk 1:38). Kad sēkla vienā vietā ir iesēta, Jēzus tur neuzkavējas, lai izskaidrotu lietas vai veiktu vēl citas zīmes; Gars Viņu virza, lai dotos uz citām pilsētām. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/7/9/5/_/uploads/9084606/image_track/3750631/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570220170597.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-05/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>517</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750634</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sun, 06 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-06T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 06.10.2019, svētdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Svētdiena, 6. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa, C gads.

Hab 1:2-3; 2,2-4
Ps 95:1-2,6-9 2
Tm 1:6-8,13-14
Lk 17:5-10
Šodienas evaņģēlijs piedāvā nozīmīgu ticības apliecinājumu un īsu līdzību par mūsu kā Dieva kalpu lomu. Šīs divas atšķirīgās mācības Lūkas evaņģēlijā seko Jēzus pamācībai attiecībā uz grēku un piedošanu, un tās ved uz stāstu par Jēzus veikto desmit spitālīgo dziedināšanu. Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā nav skaidras, loģiskas saiknes starp Jēzus mācībām, kā arī starp mācībām un tām sekojošo dziedināšanas stāstu. Tomēr, apdomājot kristiešu aicinājumu uz misiju, mēs kļūstam par mācekļu sabiedrotajiem (kas šeit saukti par apustuļiem), kamēr viņi lūdz Jēzum: “Vairo mums ticību” (Lk 17: 5). 
Uz lūgumu pēc lielākas ticības (nenoliedzami, svēts lūgums garīgai izaugsmei) Jēzus atbild, salīdzinot divas galējības un sakāmvārdā apvienojot mazas sinepju sēklas tēlu ar liela koka - zīdkoka tēlu. Izmantojot vienkāršu tēlu, viņš mudina mūs pacelties pāri parastai loģikai, piedāvājot domu, ka ticība nedarbojas pēc parastajiem cilvēciskiem kritērijiem, bet drīzāk parādās neizprotama cilvēka skatienam - kā zīdkoks jūras vidū. Ticība savos pamatos ir dziļa uzticēšanās Dievam un tam, kā Dievs darbojas. Iespējams, katrs misionārs, kam ir zināma pieredze, ir redzējis Dieva darbu augļus apstākļos, kas šķituši pilnīgi naidīgi pret jebkuru rezultātu. Šodienas Evaņģēlijs izaicina mūs ticēt Dievam ārpus cilvēciskās loģikas un iespējamās izpratnes robežām, tādējādi kļūstot vienotiem ar Dieva prātu, iztēli, loģiku un sirdi. 
“Apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lk 17:5-6). Šeit tos divpadsmit, kurus Jēzus izvēlējās savas kalpošanas sākumā, Svētais Lūka sauc par “apustuļiem” (sk. Lk 6:12-16). Šis vārds nozīmē “sūtīts”. Kaut arī citi evaņģēliji šo terminu lieto tikai vienu reizi, lai apzīmētu konkrēto Jēzus mācekļu grupu, Lūka savā evaņģēlijā to izmanto sešas reizes un divdesmit astoņas reizes apustuļu darbos. Agrīnā baznīca apzinājās šo Divpadsmit personu tālāk-nenododamo privilēģiju; viņu pilnvaru un misijas autentiskums balstījās uz paša Jēzus personīgo izvēli. Viņš tos izvēlējās un sūtīja. Tāpēc šie apustuļi ir Augšāmceltā Kunga labās vēsts oficiāli liecinieki! Un tādēļ viņu ticībai uz Jēzu jābūt pietiekami lielai. Viņi ir priviliģētie Jēzus mācības un brīnumu liecinieki (skat. Lk 18:31), un tajā pašā laikā viņi ir trausli cilvēki, tādi paši kā mēs visi, kurus māc šaubas un kuriem pietrūkst ticības (skat. Lk 24: 11,25, 38-39). Tā ir viņu lūgšanas, kas adresēta Jēzum šodienas evaņģēlijā, motivācija: “Pavairo mūsu ticību” - ar pārliecību, ka Jēzus ir Dievs. 
Ko tas nozīmē visiem mums, kas tiekam “sūtīti” šodien? Mums pazemīgi jāatzīst, ka mums vēl pietrūkst daudz ticības pasaules evaņģelizācijas misijai. Iespējams, Kungs mums nesaka: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu” (Lk 17: 6). Nav iespējams ar ticību pārvietot kalnus, ja mums pietrūkst šīs būtiskās ticības Kungam Jēzum – Jēzum, kas ir augšāmcēlies un dzīvo mūsos un mūsu Baznīcā. Kāda nozīme ir vēlmei iegūt ticību, kas pūļu priekšā dara brīnumus, vai dziedināšanas dāvanas, vai neparastas spējas, lai samulsinātu šodienas pagānus un kristiešus? Pats Jēzus savu laikabiedru un apustuļu klātbūtnē darīja daudzus, daudzus brīnumu, un tas viņu ticību nepalielināja. Pats svarīgākais ir iemantot pazemību, kāda bija apustuļiem, kas nepārtraukti lūdza Kungu nākt viņiem palīgā. “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” Tā izsaucās ar nešķisto garu apsēstā dēla tēvs  (Mk 9:24, skat. Lk 9:37-43). Katrā Euharistijā, kad satiekamies ar augšāmcelto Kungu, lūgsim viņam ticību, kas nepieciešama, lai Viņu satiktu mūsu dzīvēs un mūsu pasaulē. Tikai nemitīga lūgšana, kas ir misijas dvēsele, padara ticību iespējamu.
Tūlīt pēc tam (skat. Lk 17:5-10) Lūkas evaņģēlijs konfrontē mūs ar scenāriju, kas aizgūts no ikdienas dzīves, lai piedāvātu mācību par apustulātu: lai arī cik brīnišķīgi būtu mūsu darba rezultāti, mēs vienkārši izpildām uzdevums, ko Dievs mums ir uzticējis. Jēzus laika ikdienas dzīvē saimnieka un kalpa lomas ir stingri noteiktas. Meistars pavēl, un kalps to izpilda. Tiek sagaidīts, ka kalps pēc lauksaimniecības darbiem pievērsīsies mājsaimniecības darbiem, pat neņemot pārtraukumu. No kalpa puses nevar nākt tādi iebildumi kā nogurums, izsalkums vai slāpes. Noteikti Jēzus vārdus nevajadzētu interpretēt kā senlaiku verdzības ekonomiskās institūcijas attaisnojumu; viņš vienkārši izmanto seno sociālo realitāti kā metaforu, lai izteiktu līdzību starp šo realitāti un mūsu kalpošanu Dievam. 
Kad viņš uzdod retorisku jautājumu: “Vai saimnieks ir pateicīgs kalpam par to, ka ​​viņš izdarīja to, kas viņam tika pavēlēts?”, Jēzus uzrunā auditoriju, ieskaitot mūs, gaidot atbildi – protams, ka “nē”. Jēzus turpina, sacīdams, ka tad, kad mēs esam izdarījuši Dieva labā visu, kas no mums tika prasīts, mums būtu jāsaka: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums bija jādara”. Šī tēla pārspīlējums ir domāts, lai pedagoģiski pievērstu misionāru-mācekļu uzmanību ticības loģikai – svarīga ir nevis kalpošanas efektivitāte un lietderība, bet ticības auglīgums kā kopība ar Jēzu. 
Caur mūsu pašu vārdiem un ikdienas dzīves pieredzi Jēzus mūs konfrontē ar faktu, ka atalgojums, ko sagaidām, ir nesamērīgs attiecībā pret realitāti. Tomēr samērīga ir izpratne par to, kas ir Dievs un ko mēs esam viņam parādā. Jēzus vēlas, lai mēs atzītu, ka Dievs no mums sagaida nopietnu un sirsnīgu apņemšanos darbam, uz kuru Dievs mūs aicina – misijai darīt Kristu zināmu pasaulē. 
Pārējie divi šodienas lasījumi arī atspoguļo ticības un kalpošanas Dievam tēmas, bet no citiem aspektiem. Pravietis Habakuks, rakstīdams neilgi pirms ebreju tautas izraidīšanas no savas dzimtās zemes, sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, lūdz Dieva palīdzību iznīcības un vardarbības vidū. Atbildot, Kungs paziņo, ka daži cilvēki jūtas lepni, kaut arī viņiem trūkst “integritātes”, bet “taisnais no ticības dzīvos” (Hab 2:4). Habakuks uzsver, ka atšķirībā no tiem, kuri izmanto vardarbību un izraisa konfliktus, daži cilvēki uzticas Dievam. Tā ir tīra un vienkārša ticība, kas viņus izlīdzina ar Dievu. 
Kad Pāvils satikās ar augšāmcelto Jēzu, izpratne par ticību, par kādu runā Habakuks, tika pārveidota. Viņš iepazina neparastus veidus, kādos Dievs mūs mīlēja, attālumus, kādus Dievs veica, lai mūs atgrieztu pareizās attiecībās ar Viņu. Pāvils redzēja, ka uzticēšanās Dieva radošajam spēkam darbojas arī pie mums - Kristū. Pāvils atklāja brīvību un ticību mūsu attiecībās ar Dievu, un tas viņu, un ikvienu ticīgo pēc viņa, mudina iet pasaulē, lai darītu citiem zināmu Dieva atjaunojošās mīlestības labo vēsti un lai paziņotu par Jēzus atpestīšanu nesošām Lieldienām.
Ticība ir jauns veids, kā redzēt, ka lietas ir vērstas uz Kristu. Ticība Kristum nes pestīšanu, jo Viņā mūsu dzīve kļūst radikāli atvērta mīlestībai, kas bijusi pirms mums; mīlestībai, kas mūs pārveido no iekšienes, darbojoties mūsos un caur mums. Tas ir skaidri redzams Svētā Pāvila skaidrojumā tekstam no Atkārtotā Likuma grāmatas, un šī ekseģēze ir vienota ar centrālo Vecās Derības vēstījumu. Mozus cilvēkiem saka, ka Dieva pavēle ​​nav nedz pārāk augsta, nedz pārāk tālu. “Netaujā savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, novest Kristu zemē, ne arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, uzvest Kristu augšā no mirušajiem” (Rom 10:6-7). Kristus nāca uz zemes un augšāmcēlās no mirušajiem; ar savu iemiesošanos un augšāmcelšanos Dieva Dēls aptvēra visu cilvēku dzīvi un vēsturi, un tagad Viņš caur Svēto Garu mājo mūsu sirdīs. Ticība zina, ka Dievs ir pietuvojies mums, ka Kristus mums ir dots kā liela dāvana, kas mūs iekšēji pārveido, mājo mūsos un tādējādi mums piešķir gaismu, kas izgaismo dzīves sākumu un beigas. 
Tad mēs ieraugam atšķirību, kuru dod mums ticība. Tie, kas tic, tiek pārveidoti ar mīlestību, kurai viņi ticībā ir atvēruši savu sirdi. Viņu dzīves tiek paplašinātas un piepildītas tādēļ, ka viņi ir atvērušies šim pirmatnējās mīlestības piedāvājumam. “Tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20). Lai “Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs” (Ef 3:17). Ticīgā cilvēka sevis apzināšanās tagad paplašinās otra klātbūtnē; tagad tā dzīvo šajā klātbūtnē, un tādā veidā – mīlestībā dzīve iegūst pilnīgi jaunu plašumu. Šeit mēs redzam Svēto Garu darbībā. Kristietis var redzēt Jēzus acīm un dalīties Viņa prātā, jo atrodas mīlestībā, kas ir Gars. Esot Jēzus mīlestībā, mēs zināmā veidā uztveram Viņa redzējumu. Neesot Viņa mīlestībā, bez Gara klātbūtnes nav iespējams Viņu atzīt par Kungu (sal. 1.Kor.12:3) (Pāvests Francisks, Lumen Fidei, 20-21). 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-06/listen.mp3?s=2Sw" length="7661450" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-06/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>32</hq>
                                    <hq_filename>e70c110cd1cdaea3f640b7cc6a9a38ab.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream66.hearthis.at/e70c110cd1cdaea3f640b7cc6a9a38ab.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-06/listen.mp3?s=2Sw" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Svētdiena, 6. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa, C gads.

Hab 1:2-3; 2,2-4
Ps 95:1-2,6-9 2
Tm 1:6-8,13-14
Lk 17:5-10
Šodienas evaņģēlijs piedāvā nozīmīgu ticības apliecinājumu un īsu līdzību par mūsu kā Dieva kalpu lomu. Šīs divas atšķirīgās mācības Lūkas evaņģēlijā seko Jēzus pamācībai attiecībā uz grēku un piedošanu, un tās ved uz stāstu par Jēzus veikto desmit spitālīgo dziedināšanu. Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā nav skaidras, loģiskas saiknes starp Jēzus mācībām, kā arī starp mācībām un tām sekojošo dziedināšanas stāstu. Tomēr, apdomājot kristiešu aicinājumu uz misiju, mēs kļūstam par mācekļu sabiedrotajiem (kas šeit saukti par apustuļiem), kamēr viņi lūdz Jēzum: “Vairo mums ticību” (Lk 17: 5). 
Uz lūgumu pēc lielākas ticības (nenoliedzami, svēts lūgums garīgai izaugsmei) Jēzus atbild, salīdzinot divas galējības un sakāmvārdā apvienojot mazas sinepju sēklas tēlu ar liela koka - zīdkoka tēlu. Izmantojot vienkāršu tēlu, viņš mudina mūs pacelties pāri parastai loģikai, piedāvājot domu, ka ticība nedarbojas pēc parastajiem cilvēciskiem kritērijiem, bet drīzāk parādās neizprotama cilvēka skatienam - kā zīdkoks jūras vidū. Ticība savos pamatos ir dziļa uzticēšanās Dievam un tam, kā Dievs darbojas. Iespējams, katrs misionārs, kam ir zināma pieredze, ir redzējis Dieva darbu augļus apstākļos, kas šķituši pilnīgi naidīgi pret jebkuru rezultātu. Šodienas Evaņģēlijs izaicina mūs ticēt Dievam ārpus cilvēciskās loģikas un iespējamās izpratnes robežām, tādējādi kļūstot vienotiem ar Dieva prātu, iztēli, loģiku un sirdi. 
“Apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lk 17:5-6). Šeit tos divpadsmit, kurus Jēzus izvēlējās savas kalpošanas sākumā, Svētais Lūka sauc par “apustuļiem” (sk. Lk 6:12-16). Šis vārds nozīmē “sūtīts”. Kaut arī citi evaņģēliji šo terminu lieto tikai vienu reizi, lai apzīmētu konkrēto Jēzus mācekļu grupu, Lūka savā evaņģēlijā to izmanto sešas reizes un divdesmit astoņas reizes apustuļu darbos. Agrīnā baznīca apzinājās šo Divpadsmit personu tālāk-nenododamo privilēģiju; viņu pilnvaru un misijas autentiskums balstījās uz paša Jēzus personīgo izvēli. Viņš tos izvēlējās un sūtīja. Tāpēc šie apustuļi ir Augšāmceltā Kunga labās vēsts oficiāli liecinieki! Un tādēļ viņu ticībai uz Jēzu jābūt pietiekami lielai. Viņi ir priviliģētie Jēzus mācības un brīnumu liecinieki (skat. Lk 18:31), un tajā pašā laikā viņi ir trausli cilvēki, tādi paši kā mēs visi, kurus māc šaubas un kuriem pietrūkst ticības (skat. Lk 24: 11,25, 38-39). Tā ir viņu lūgšanas, kas adresēta Jēzum šodienas evaņģēlijā, motivācija: “Pavairo mūsu ticību” - ar pārliecību, ka Jēzus ir Dievs. 
Ko tas nozīmē visiem mums, kas tiekam “sūtīti” šodien? Mums pazemīgi jāatzīst, ka mums vēl pietrūkst daudz ticības pasaules evaņģelizācijas misijai. Iespējams, Kungs mums nesaka: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu” (Lk 17: 6). Nav iespējams ar ticību pārvietot kalnus, ja mums pietrūkst šīs būtiskās ticības Kungam Jēzum – Jēzum, kas ir augšāmcēlies un dzīvo mūsos un mūsu Baznīcā. Kāda nozīme ir vēlmei iegūt ticību, kas pūļu priekšā dara brīnumus, vai dziedināšanas dāvanas, vai neparastas spējas, lai samulsinātu šodienas pagānus un kristiešus? Pats Jēzus savu laikabiedru un apustuļu klātbūtnē darīja daudzus, daudzus brīnumu, un tas viņu ticību nepalielināja. Pats svarīgākais ir iemantot pazemību, kāda bija apustuļiem, kas nepārtraukti lūdza Kungu nākt viņiem palīgā. “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” Tā izsaucās ar nešķisto garu apsēstā dēla tēvs  (Mk 9:24, skat. Lk 9:37-43). Katrā Euharistijā, kad satiekamies ar augšāmcelto Kungu, lūgsim viņam ticību, kas nepieciešama, lai Viņu satiktu mūsu dzīvēs un mūsu pasaulē. Tikai nemitīga lūgšana, kas ir misijas dvēsele, padara ticību iespējamu.
Tūlīt pēc tam (skat. Lk 17:5-10) Lūkas evaņģēlijs konfrontē mūs ar scenāriju, kas aizgūts no ikdienas dzīves, lai piedāvātu mācību par apustulātu: lai arī cik brīnišķīgi būtu mūsu darba rezultāti, mēs vienkārši izpildām uzdevums, ko Dievs mums ir uzticējis. Jēzus laika ikdienas dzīvē saimnieka un kalpa lomas ir stingri noteiktas. Meistars pavēl, un kalps to izpilda. Tiek sagaidīts, ka kalps pēc lauksaimniecības darbiem pievērsīsies mājsaimniecības darbiem, pat neņemot pārtraukumu. No kalpa puses nevar nākt tādi iebildumi kā nogurums, izsalkums vai slāpes. Noteikti Jēzus vārdus nevajadzētu interpretēt kā senlaiku verdzības ekonomiskās institūcijas attaisnojumu; viņš vienkārši izmanto seno sociālo realitāti kā metaforu, lai izteiktu līdzību starp šo realitāti un mūsu kalpošanu Dievam. 
Kad viņš uzdod retorisku jautājumu: “Vai saimnieks ir pateicīgs kalpam par to, ka ​​viņš izdarīja to, kas viņam tika pavēlēts?”, Jēzus uzrunā auditoriju, ieskaitot mūs, gaidot atbildi – protams, ka “nē”. Jēzus turpina, sacīdams, ka tad, kad mēs esam izdarījuši Dieva labā visu, kas no mums tika prasīts, mums būtu jāsaka: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums bija jādara”. Šī tēla pārspīlējums ir domāts, lai pedagoģiski pievērstu misionāru-mācekļu uzmanību ticības loģikai – svarīga ir nevis kalpošanas efektivitāte un lietderība, bet ticības auglīgums kā kopība ar Jēzu. 
Caur mūsu pašu vārdiem un ikdienas dzīves pieredzi Jēzus mūs konfrontē ar faktu, ka atalgojums, ko sagaidām, ir nesamērīgs attiecībā pret realitāti. Tomēr samērīga ir izpratne par to, kas ir Dievs un ko mēs esam viņam parādā. Jēzus vēlas, lai mēs atzītu, ka Dievs no mums sagaida nopietnu un sirsnīgu apņemšanos darbam, uz kuru Dievs mūs aicina – misijai darīt Kristu zināmu pasaulē. 
Pārējie divi šodienas lasījumi arī atspoguļo ticības un kalpošanas Dievam tēmas, bet no citiem aspektiem. Pravietis Habakuks, rakstīdams neilgi pirms ebreju tautas izraidīšanas no savas dzimtās zemes, sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, lūdz Dieva palīdzību iznīcības un vardarbības vidū. Atbildot, Kungs paziņo, ka daži cilvēki jūtas lepni, kaut arī viņiem trūkst “integritātes”, bet “taisnais no ticības dzīvos” (Hab 2:4). Habakuks uzsver, ka atšķirībā no tiem, kuri izmanto vardarbību un izraisa konfliktus, daži cilvēki uzticas Dievam. Tā ir tīra un vienkārša ticība, kas viņus izlīdzina ar Dievu. 
Kad Pāvils satikās ar augšāmcelto Jēzu, izpratne par ticību, par kādu runā Habakuks, tika pārveidota. Viņš iepazina neparastus veidus, kādos Dievs mūs mīlēja, attālumus, kādus Dievs veica, lai mūs atgrieztu pareizās attiecībās ar Viņu. Pāvils redzēja, ka uzticēšanās Dieva radošajam spēkam darbojas arī pie mums - Kristū. Pāvils atklāja brīvību un ticību mūsu attiecībās ar Dievu, un tas viņu, un ikvienu ticīgo pēc viņa, mudina iet pasaulē, lai darītu citiem zināmu Dieva atjaunojošās mīlestības labo vēsti un lai paziņotu par Jēzus atpestīšanu nesošām Lieldienām.
Ticība ir jauns veids, kā redzēt, ka lietas ir vērstas uz Kristu. Ticība Kristum nes pestīšanu, jo Viņā mūsu dzīve kļūst radikāli atvērta mīlestībai, kas bijusi pirms mums; mīlestībai, kas mūs pārveido no iekšienes, darbojoties mūsos un caur mums. Tas ir skaidri redzams Svētā Pāvila skaidrojumā tekstam no Atkārtotā Likuma grāmatas, un šī ekseģēze ir vienota ar centrālo Vecās Derības vēstījumu. Mozus cilvēkiem saka, ka Dieva pavēle ​​nav nedz pārāk augsta, nedz pārāk tālu. “Netaujā savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, novest Kristu zemē, ne arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, uzvest Kristu augšā no mirušajiem” (Rom 10:6-7). Kristus nāca uz zemes un augšāmcēlās no mirušajiem; ar savu iemiesošanos un augšāmcelšanos Dieva Dēls aptvēra visu cilvēku dzīvi un vēsturi, un tagad Viņš caur Svēto Garu mājo mūsu sirdīs. Ticība zina, ka Dievs ir pietuvojies mums, ka Kristus mums ir dots kā liela dāvana, kas mūs iekšēji pārveido, mājo mūsos un tādējādi mums piešķir gaismu, kas izgaismo dzīves sākumu un beigas. 
Tad mēs ieraugam atšķirību, kuru dod mums ticība. Tie, kas tic, tiek pārveidoti ar mīlestību, kurai viņi ticībā ir atvēruši savu sirdi. Viņu dzīves tiek paplašinātas un piepildītas tādēļ, ka viņi ir atvērušies šim pirmatnējās mīlestības piedāvājumam. “Tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20). Lai “Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs” (Ef 3:17). Ticīgā cilvēka sevis apzināšanās tagad paplašinās otra klātbūtnē; tagad tā dzīvo šajā klātbūtnē, un tādā veidā – mīlestībā dzīve iegūst pilnīgi jaunu plašumu. Šeit mēs redzam Svēto Garu darbībā. Kristietis var redzēt Jēzus acīm un dalīties Viņa prātā, jo atrodas mīlestībā, kas ir Gars. Esot Jēzus mīlestībā, mēs zināmā veidā uztveram Viņa redzējumu. Neesot Viņa mīlestībā, bez Gara klātbūtnes nav iespējams Viņu atzīt par Kungu (sal. 1.Kor.12:3) (Pāvests Francisks, Lumen Fidei, 20-21). 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/1/9/5/_/uploads/9084606/image_track/3750634/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570307413591.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-06/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>797</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750636</guid>
                                    
                                        <pubDate>Mon, 07 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-07T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 07.10.2019, pirmdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Pirmdiena, 7. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.
Vissvētākā Jaunava Marija – Rožukroņa Karaliene, piemiņas diena
Jon 1:1-2:2,11
Jon 2:3-5,8
Lk 10:25-37
Lūka šo līdzību pasniedz plašākas epizodes kontekstā, kurā Jēzus sastopas ar likuma zinātāju, kurš uzskata, ka var viņu pārbaudīt. Jēzus jau tika pārbaudīts savas publiskās kalpošanas sākumā, kad Svētais Gars viņu veda tuksnesī un viņš tika velna kārdināts. Šī kārdinājuma laikā (skat. Lk 4: 2,12,13) trīs reizes ​​velns lika Jēzum pierādīt, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, lai pārliecinātos, vai Viņš paliks uzticīgs Dieva gribai. Trešajā “pārbaudījumā” Jēzus aizdzina velnu, noslēdzot savu cīņu ar sātanu ar šādiem vārdiem: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” (Lk 4:12). 
Šodienas fragmentā no Lūkas Evaņģēlija ir teikts: “Kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt” (Lk 10:25). Tātad, uzmanīgs lasītājs, kurš ir redzējis Jēzu pierādām sevi kā patiesu Dieva Dēlu, zina, ka baušļu zinātājs cenšas darīt kaut ko tādu, ko pat velns nav varējis izdarīt un ko Jēzus ir skaidri aizliedzis darīt; ir daudz ticamāk, ka pārbaudīts tiks pats likumu zinātājs.
Līdzība par labo samarieti ir populāra un viegli priekšstatāma, taču šodienas Evaņģēlijs sākas ar paziņojumu, ka Jēzum tuvojas likuma zinātājs, lai Jēzu pārbaudītu. Mūsu pasaulē ir daudz laimes zinātnes ekspertu, kuri cenšas pārbaudīt evaņģēlija apustuļus mūsdienās. Ko mums jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi? Kā mēs varam sasniegt laimi? Mūsu atbildei nevajadzētu būt nekam citam tam, ko mācīja Skolotājs. Lai sasniegtu laimi, mums jāmīl Dievs no visas sirds, no visas savas dvēseles, ar visiem spēkiem, ar visu savu garu, un jāmīl savu tuvāko, kā sevi pašu. Mīli Dievu un savu tuvāko. Mīli Dievu caur citiem. Mīli kaimiņu, kā Dievs to vēlas! Bet kā tieši to izdarīt?
Jēzus sniedz mums piemēru, stāstot par labo samarieti. Lūka ir vienīgais evaņģēlists, kurš atstāsta tālāk šo neparasto stāstu no Jēzus mācības. “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku”: tas ir, viņš atstāja svēto templi, svēto pilsētu un devās uz perifēriju, zemes “padibeņa” virzienā. Jērika, kas atrodas netālu no Nāves jūras, faktiski bija viena no vienkāršākajām pilsētām pasaulē. Cilvēks atstāj Ciānas kalnu, lai nolaistos bezdibenī – pasaulīgas nedrošības un haosa vietā. Un paredzami, ka viņš nonāk laupītāju rokās. Tieši tādā situācijā ir mūsdienu cilvēks, kurš ir zaudējis ticību, kurš ir pametis svētumu un dienu no dienas grimst nenoteiktības un bezgalības dziļumā. Un pa ceļam ir zagļi, kas nolaupa viņam visu, atstājot viņu apdullinātu, vienatnē un visu pamestu. Diemžēl priesteris, ejot pa šo ceļu, paiet garām mirstošajam vīrietim un turpina savu ceļu. Tad garām iet levīts, kurš ierauga cilvēku, bet turpina savu ceļu. Tekstā nav norādīta viņa izcelsmes vieta; bet tāpat kā priesterim, viņam pietrūkst sirds pret mirstošo cilvēku. “Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja” (Lk 10:33-34). Samarietis kavē savu ceļojumu, lai parūpētos par svešinieku, savu brāli cilvēcē. Jēzus darīja tāpat, cildenā veidā, caur savu nāvi, kas nes pestīšanu. Viņš mūs mazgāja asinīs un ūdenī, kas pie Krusta plūda no viņa atvērtā sāna. Nākamajā dienā samarietis iedeva viesnīcniekam divas sudraba monētas, lūdzot viņu parūpēties par cietušo. Jēzus pie krusta samaksāja par mūsu dziedināšanu un glābšanu. Viņš ir gatavs atmaksāt visus parādus, ko mēs radām, ikdienā grēkojot. No visiem trim, laupītāju rokās nonākušā cilvēka tuvākais ir samarietis, kurš bija pret viņu līdzjūtīgs.
Ko šis stāsts māca mums, kas tiekam aicināti uz misiju? Efektīvi evaņģelizē tikai mīlestība. Tas nav jautājums par kādas reliģijas pielūgsmi, morāli vai likuma priekšrakstiem; tas ir jautājums, kā padarīt par Kristus tuvākajiem ievainotās sievietes un vīriešus, kurus satiekam savos ceļos uz Jēriku. Tas ir aicinājums pārliecināties, ka mūsu rūpīgi plānotajās programmās prioritāte ir dota rūpēm par ievainotajiem, kurus mēs sastopam savos ceļos. Tas ir par pirmās palīdzības sniegšanu ar līdzekļiem, kas mums ir: žēlsirdības eļļa un mīlestības vīns. Tas ir par cilvēces virzīšanu aizvien tuvāk Dieva labestībai caur ticību Kristum. Tieši ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās, arvien vairāk mūs iepazīstina ar Dieva darbības veidiem un pestīšanas kritērijiem. Samarietis ir labs nevis pats par sevi; viņš ir labs, jo domā un rīkojas tā, kā Jēzus būtu rīkojies šajā situācijā. Viņš ir labs, pateicoties Dieva labestībai, kuru mēs varam saņemt un sniegt tālāk caur ticību.  

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-07/listen.mp3?s=lMR" length="4478069" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-07/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>53</hq>
                                    <hq_filename>82ea677ca1d9904cd23513f2a20b6bc0.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream52.hearthis.at/82ea677ca1d9904cd23513f2a20b6bc0.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-07/listen.mp3?s=lMR" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Pirmdiena, 7. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.
Vissvētākā Jaunava Marija – Rožukroņa Karaliene, piemiņas diena
Jon 1:1-2:2,11
Jon 2:3-5,8
Lk 10:25-37
Lūka šo līdzību pasniedz plašākas epizodes kontekstā, kurā Jēzus sastopas ar likuma zinātāju, kurš uzskata, ka var viņu pārbaudīt. Jēzus jau tika pārbaudīts savas publiskās kalpošanas sākumā, kad Svētais Gars viņu veda tuksnesī un viņš tika velna kārdināts. Šī kārdinājuma laikā (skat. Lk 4: 2,12,13) trīs reizes ​​velns lika Jēzum pierādīt, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, lai pārliecinātos, vai Viņš paliks uzticīgs Dieva gribai. Trešajā “pārbaudījumā” Jēzus aizdzina velnu, noslēdzot savu cīņu ar sātanu ar šādiem vārdiem: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” (Lk 4:12). 
Šodienas fragmentā no Lūkas Evaņģēlija ir teikts: “Kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt” (Lk 10:25). Tātad, uzmanīgs lasītājs, kurš ir redzējis Jēzu pierādām sevi kā patiesu Dieva Dēlu, zina, ka baušļu zinātājs cenšas darīt kaut ko tādu, ko pat velns nav varējis izdarīt un ko Jēzus ir skaidri aizliedzis darīt; ir daudz ticamāk, ka pārbaudīts tiks pats likumu zinātājs.
Līdzība par labo samarieti ir populāra un viegli priekšstatāma, taču šodienas Evaņģēlijs sākas ar paziņojumu, ka Jēzum tuvojas likuma zinātājs, lai Jēzu pārbaudītu. Mūsu pasaulē ir daudz laimes zinātnes ekspertu, kuri cenšas pārbaudīt evaņģēlija apustuļus mūsdienās. Ko mums jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi? Kā mēs varam sasniegt laimi? Mūsu atbildei nevajadzētu būt nekam citam tam, ko mācīja Skolotājs. Lai sasniegtu laimi, mums jāmīl Dievs no visas sirds, no visas savas dvēseles, ar visiem spēkiem, ar visu savu garu, un jāmīl savu tuvāko, kā sevi pašu. Mīli Dievu un savu tuvāko. Mīli Dievu caur citiem. Mīli kaimiņu, kā Dievs to vēlas! Bet kā tieši to izdarīt?
Jēzus sniedz mums piemēru, stāstot par labo samarieti. Lūka ir vienīgais evaņģēlists, kurš atstāsta tālāk šo neparasto stāstu no Jēzus mācības. “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku”: tas ir, viņš atstāja svēto templi, svēto pilsētu un devās uz perifēriju, zemes “padibeņa” virzienā. Jērika, kas atrodas netālu no Nāves jūras, faktiski bija viena no vienkāršākajām pilsētām pasaulē. Cilvēks atstāj Ciānas kalnu, lai nolaistos bezdibenī – pasaulīgas nedrošības un haosa vietā. Un paredzami, ka viņš nonāk laupītāju rokās. Tieši tādā situācijā ir mūsdienu cilvēks, kurš ir zaudējis ticību, kurš ir pametis svētumu un dienu no dienas grimst nenoteiktības un bezgalības dziļumā. Un pa ceļam ir zagļi, kas nolaupa viņam visu, atstājot viņu apdullinātu, vienatnē un visu pamestu. Diemžēl priesteris, ejot pa šo ceļu, paiet garām mirstošajam vīrietim un turpina savu ceļu. Tad garām iet levīts, kurš ierauga cilvēku, bet turpina savu ceļu. Tekstā nav norādīta viņa izcelsmes vieta; bet tāpat kā priesterim, viņam pietrūkst sirds pret mirstošo cilvēku. “Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja” (Lk 10:33-34). Samarietis kavē savu ceļojumu, lai parūpētos par svešinieku, savu brāli cilvēcē. Jēzus darīja tāpat, cildenā veidā, caur savu nāvi, kas nes pestīšanu. Viņš mūs mazgāja asinīs un ūdenī, kas pie Krusta plūda no viņa atvērtā sāna. Nākamajā dienā samarietis iedeva viesnīcniekam divas sudraba monētas, lūdzot viņu parūpēties par cietušo. Jēzus pie krusta samaksāja par mūsu dziedināšanu un glābšanu. Viņš ir gatavs atmaksāt visus parādus, ko mēs radām, ikdienā grēkojot. No visiem trim, laupītāju rokās nonākušā cilvēka tuvākais ir samarietis, kurš bija pret viņu līdzjūtīgs.
Ko šis stāsts māca mums, kas tiekam aicināti uz misiju? Efektīvi evaņģelizē tikai mīlestība. Tas nav jautājums par kādas reliģijas pielūgsmi, morāli vai likuma priekšrakstiem; tas ir jautājums, kā padarīt par Kristus tuvākajiem ievainotās sievietes un vīriešus, kurus satiekam savos ceļos uz Jēriku. Tas ir aicinājums pārliecināties, ka mūsu rūpīgi plānotajās programmās prioritāte ir dota rūpēm par ievainotajiem, kurus mēs sastopam savos ceļos. Tas ir par pirmās palīdzības sniegšanu ar līdzekļiem, kas mums ir: žēlsirdības eļļa un mīlestības vīns. Tas ir par cilvēces virzīšanu aizvien tuvāk Dieva labestībai caur ticību Kristum. Tieši ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās, arvien vairāk mūs iepazīstina ar Dieva darbības veidiem un pestīšanas kritērijiem. Samarietis ir labs nevis pats par sevi; viņš ir labs, jo domā un rīkojas tā, kā Jēzus būtu rīkojies šajā situācijā. Viņš ir labs, pateicoties Dieva labestībai, kuru mēs varam saņemt un sniegt tālāk caur ticību.  

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/6/3/9/_/uploads/9084606/image_track/3750636/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570388488936.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-07/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>452</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750635</guid>
                                    
                                        <pubDate>Tue, 08 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-08T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 08.10.2019, otrdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Otrdiena, 8. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jon 3:1-10
Ps 130:1b-2,3-4ab,7-8
Lk 10:38-42
“Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” (Jon 3:2). Pēc dažām novirzēm Jonam tomēr nākas pildīt neatlaidīgo Dieva aicinājumu. Kungs par viņu nav aizmirsis, un atjauno viņa misionāra aicinājumu: šoreiz Jona no tā nevar izvairīties. Cik bieži mēs esam kā Jona, gatavi atrast attaisnojumus, lai izvairītos no mūsu misijas pienākumiem. Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā esam sūtīti misijā, tik bieži ir pagāniska, ka Ninive ir atrodama pie katrām durvīm, katrā pilsētā un katrās krustcelēs, kurās nonākam. Jona piecēlās un, kā norāda Kunga vārds, devās uz Ninivi, īpaši lielu pilsētu: tās šķērsošanai bija vajadzīgas trīs dienas. Arī evaņģelizējamā pasaule mums šķiet milzīga, un mēs saskaramies ar šķietami necaurlaidīgu neticību. Mūsdienu lielā Ninive ir modernais dzīvesveids, patērētājsabiedrība, neprātīgā steigšanās pēc naudas un fiktīvas laimes. 
“Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jņ 3:4). Mēs saprotam pravieša atturību, jo viņš runā ar tiem “sliktajiem pagāniem”, kurus viņš gribētu redzēt Dieva sodītus. Bet Dievs ir Dievs, pilns žēlsirdības pret saviem bērniem, un, kaut arī pravietis neuzticējās iespējai, ka viņi varētu atgriezties, Ninivieši radikāli pievērsās Dievam. “Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam” (Jon 3:5). Praviešu sludināšana daudzu gadsimtu garumā nebija pietiekama, lai atgrieztu Israēla tautu, taču šeit pietika ar vienas dienas sludināšanu, lai mainītu nocietināto Niniviešu sirdis. Tas ir Dieva brīnums: viņš vienmēr mūs pārsteidz mūsu pastorālajās gaidās. Pats Jēzus uz to atsaucas evaņģēlijā: “Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona” (Mt 12:41). Un Dievs viņiem parādīja žēlsirdību; vienkāršos vārdos tas nozīmē, ka Dievs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan atgriešanos (skat. Ez 33:11). Pat ja šķiet, ka Dievs draud ar sodu, tā ir mīlestība un tikai mīlestība, kas glābj ticībā. Pasaulei to šodien atkal jādzird pasludinātu. 
Jona tiek sūtīts ieiet Ninives pilsētā, lai sastaptu niniviešus gan ar savu pravietisko klātbūtni, gan sludinot viņiem atgriešanos. Tēvs sūtīja Jēzu ieiet pilsētas sirdī, Martas un Marijas mājās. Prieks par negaidīto niniviešu atgriešanos Jona sirdī izraisa pretestību. Kalpošanas un klausīšanās prieks Mācītāja klātbūtnē padara Martu un Mariju par īstām māsām Jēzus misionārajā kalpošanā. Mājas sliekšņa šķērsošana nozīmē ienākt attiecību sirdī un kopā ar prieku un pieķeršanos atklāt brūces un ģimenes dzīves trauslumu. Mēs esam radīti no miesas, un tas mums atklāj katras dziļas attiecības, kurās esam saistīti ar tiem, kuru vajadzības mēs tiecamies risināt; Jēzum, kurš ir gan cilvēks, gan mūsu vēstures Kungs, piemīt īpašības, kuras ir ārkārtīgi tuvas mūsu sirdij. Pietiekami tuvas, lai ienāktu mūsu mājās. Jēzus, būdams ceļā uz Jeruzālemi, ceļā uz savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, ienākot Martas un Marijas mājās, šķērso viņu sirds slieksni. 
Šis Betānijas nams, kurā mājo draudzība un mīlestība, atklāj mums Kristus cilvēcību, atsakoties palikt kā svešiniekam iepretim cilvēku ciešanām un grūtībām: viņš raud, klausās, mierina, sludina, noslauka asaras un piedāvā sevi kā ēdienu un dzērienu (Euharistijā). Tieši to nozīmē “ienākšana mājās”. Jēzus personīgā veidā ieiet Betānijas mājā. Viņš to dara kā draugs, iesaistot gan savu sirdi, gan savas attiecības ar dzīvajiem un mirušajiem (skat. Jņ 11). Misijā, kuru viņam uzticējis viņa Tēvs, Jēzus ļauj sevi iesaistīt pilnībā. Jēzus aicina mūs apgāzt ar kājām gaisā to, kā mēs domājam un rīkojamies: caur sievieti kā galveno figūru, kura ir satraukta un pārņemta ar kalpošanu, tiek piedāvāti jauni noteikumi par viesmīlību, ko misionāri-mācekļi rezervē Kristum, un par pestīšanu, kuru mēs izdzīvojam un komunicējam tālāk. 
Martas un Marijas aicinājumi ir atšķirīgi, un tie viens otru papildina, taču tos virza viens un tas pats nodoms: atzīt tā cilvēka unikalitāti, kurš klauvē pie durvīm (skat. Atkl. 3:20). Tādējādi, šīs abas sievietes nepārstāv pretpolus, kā tas pārāk bieži tiek teikts. Kalpošana un klausīšanās tiek parādīta kā abpusēja, nevis pretēja rīcība misijā, kuru Jēzus uztic Baznīcai pasaules pestīšanai. Jēzus klātbūtne aicina mūs doties ceļā un ieiet katra cilvēka sirdī, klausoties Dieva Vārdu un brālīgi kalpojot, pasludinot Lieldienu augšāmcelšanos un svinot euharistisko izlīguma mielastu, kas rada kopību un vienotību. Tas viss notiek Betānijas namā, kur Jēzus drauga Lācara nāve ir kā iespēja mums šķīstīties un stiprināt mūsu pašu ieklausīšanos, mūsu pašu kalpošanu, mūsu pašu ticību Jēzus – mūsu Drauga un Kunga nāvei un augšāmcelšanās brīnumam.  

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-08/listen.mp3?s=gRt" length="4838510" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-08/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>55</hq>
                                    <hq_filename>db14a1e6be92ed767cc47d0530c0c2e9.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream66.hearthis.at/db14a1e6be92ed767cc47d0530c0c2e9.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-08/listen.mp3?s=gRt" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Otrdiena, 8. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jon 3:1-10
Ps 130:1b-2,3-4ab,7-8
Lk 10:38-42
“Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” (Jon 3:2). Pēc dažām novirzēm Jonam tomēr nākas pildīt neatlaidīgo Dieva aicinājumu. Kungs par viņu nav aizmirsis, un atjauno viņa misionāra aicinājumu: šoreiz Jona no tā nevar izvairīties. Cik bieži mēs esam kā Jona, gatavi atrast attaisnojumus, lai izvairītos no mūsu misijas pienākumiem. Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā esam sūtīti misijā, tik bieži ir pagāniska, ka Ninive ir atrodama pie katrām durvīm, katrā pilsētā un katrās krustcelēs, kurās nonākam. Jona piecēlās un, kā norāda Kunga vārds, devās uz Ninivi, īpaši lielu pilsētu: tās šķērsošanai bija vajadzīgas trīs dienas. Arī evaņģelizējamā pasaule mums šķiet milzīga, un mēs saskaramies ar šķietami necaurlaidīgu neticību. Mūsdienu lielā Ninive ir modernais dzīvesveids, patērētājsabiedrība, neprātīgā steigšanās pēc naudas un fiktīvas laimes. 
“Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jņ 3:4). Mēs saprotam pravieša atturību, jo viņš runā ar tiem “sliktajiem pagāniem”, kurus viņš gribētu redzēt Dieva sodītus. Bet Dievs ir Dievs, pilns žēlsirdības pret saviem bērniem, un, kaut arī pravietis neuzticējās iespējai, ka viņi varētu atgriezties, Ninivieši radikāli pievērsās Dievam. “Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam” (Jon 3:5). Praviešu sludināšana daudzu gadsimtu garumā nebija pietiekama, lai atgrieztu Israēla tautu, taču šeit pietika ar vienas dienas sludināšanu, lai mainītu nocietināto Niniviešu sirdis. Tas ir Dieva brīnums: viņš vienmēr mūs pārsteidz mūsu pastorālajās gaidās. Pats Jēzus uz to atsaucas evaņģēlijā: “Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona” (Mt 12:41). Un Dievs viņiem parādīja žēlsirdību; vienkāršos vārdos tas nozīmē, ka Dievs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan atgriešanos (skat. Ez 33:11). Pat ja šķiet, ka Dievs draud ar sodu, tā ir mīlestība un tikai mīlestība, kas glābj ticībā. Pasaulei to šodien atkal jādzird pasludinātu. 
Jona tiek sūtīts ieiet Ninives pilsētā, lai sastaptu niniviešus gan ar savu pravietisko klātbūtni, gan sludinot viņiem atgriešanos. Tēvs sūtīja Jēzu ieiet pilsētas sirdī, Martas un Marijas mājās. Prieks par negaidīto niniviešu atgriešanos Jona sirdī izraisa pretestību. Kalpošanas un klausīšanās prieks Mācītāja klātbūtnē padara Martu un Mariju par īstām māsām Jēzus misionārajā kalpošanā. Mājas sliekšņa šķērsošana nozīmē ienākt attiecību sirdī un kopā ar prieku un pieķeršanos atklāt brūces un ģimenes dzīves trauslumu. Mēs esam radīti no miesas, un tas mums atklāj katras dziļas attiecības, kurās esam saistīti ar tiem, kuru vajadzības mēs tiecamies risināt; Jēzum, kurš ir gan cilvēks, gan mūsu vēstures Kungs, piemīt īpašības, kuras ir ārkārtīgi tuvas mūsu sirdij. Pietiekami tuvas, lai ienāktu mūsu mājās. Jēzus, būdams ceļā uz Jeruzālemi, ceļā uz savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, ienākot Martas un Marijas mājās, šķērso viņu sirds slieksni. 
Šis Betānijas nams, kurā mājo draudzība un mīlestība, atklāj mums Kristus cilvēcību, atsakoties palikt kā svešiniekam iepretim cilvēku ciešanām un grūtībām: viņš raud, klausās, mierina, sludina, noslauka asaras un piedāvā sevi kā ēdienu un dzērienu (Euharistijā). Tieši to nozīmē “ienākšana mājās”. Jēzus personīgā veidā ieiet Betānijas mājā. Viņš to dara kā draugs, iesaistot gan savu sirdi, gan savas attiecības ar dzīvajiem un mirušajiem (skat. Jņ 11). Misijā, kuru viņam uzticējis viņa Tēvs, Jēzus ļauj sevi iesaistīt pilnībā. Jēzus aicina mūs apgāzt ar kājām gaisā to, kā mēs domājam un rīkojamies: caur sievieti kā galveno figūru, kura ir satraukta un pārņemta ar kalpošanu, tiek piedāvāti jauni noteikumi par viesmīlību, ko misionāri-mācekļi rezervē Kristum, un par pestīšanu, kuru mēs izdzīvojam un komunicējam tālāk. 
Martas un Marijas aicinājumi ir atšķirīgi, un tie viens otru papildina, taču tos virza viens un tas pats nodoms: atzīt tā cilvēka unikalitāti, kurš klauvē pie durvīm (skat. Atkl. 3:20). Tādējādi, šīs abas sievietes nepārstāv pretpolus, kā tas pārāk bieži tiek teikts. Kalpošana un klausīšanās tiek parādīta kā abpusēja, nevis pretēja rīcība misijā, kuru Jēzus uztic Baznīcai pasaules pestīšanai. Jēzus klātbūtne aicina mūs doties ceļā un ieiet katra cilvēka sirdī, klausoties Dieva Vārdu un brālīgi kalpojot, pasludinot Lieldienu augšāmcelšanos un svinot euharistisko izlīguma mielastu, kas rada kopību un vienotību. Tas viss notiek Betānijas namā, kur Jēzus drauga Lācara nāve ir kā iespēja mums šķīstīties un stiprināt mūsu pašu ieklausīšanos, mūsu pašu kalpošanu, mūsu pašu ticību Jēzus – mūsu Drauga un Kunga nāvei un augšāmcelšanās brīnumam.  

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/8/3/9/_/uploads/9084606/image_track/3750635/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570476566938.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-08/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>492</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750638</guid>
                                    
                                        <pubDate>Wed, 09 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-09T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 09.10.2019, trešdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Trešdiena, 9. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.
Sv. Dionīzijs, bīskaps, un viņa biedri, mocekļi vai Sv. Jānis Leonards, priesteris 
Jon 4:1-11
Ps 86:3-6,9-10
Lk 11:1-4
Tēvs Mūsu ir kas vairāk par lūgšanu; tas, kā teicis Tertuliāns, ir “visa Evaņģēlija apkopojums”, jo tajā mēs atrodam pamatprincipus, Jēzus mācekļu dziļākās cerības un būtiskākās vajadzības. 
Lūkas evaņģēlijs vispirms piedāvā dāvanu – saukt Jēzus Kristus Dievu par “Tēvu”. Dieva uzskatīšana par Tēvu ir jau pazīstama Vecajā Derībā (skat. At 32:6, Mal 2:10, Jer 3:19, 31:9 un Ps 103:13), bet Dieva uzrunāšana tā, kā to dara Jēzus - ar īpašu maigumu un bērnam raksturīgu intimitāti, kurš iesaucas “Tēvs!”, ir kaut kas jauns. Mūsu Kungs pareizi sauc uz Dievu “Abba”, jo viņš ir mūžīgā Tēva Dēls. Jēzus, mācīdams saviem mācekļiem, kā lūgties, ticībā aicina viņus pievērsties Dievam kā mūžīgi žēlsirdīgam un bezgalīgi mīlošam Tēvam. Trešajā evaņģēlijā Tēvs Mūsu aizsākas brīdī, kad likuma zinātājs jautā Jēzum par to, kas jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi (skat. Lk 10, 25): izšķiroša ir atvērtība klausīties, tāpat kā žēlsirdīga attieksme visiem cilvēkiem – bez izņēmuma. Jēzus misija ticībā un lūgšanā mums paver Dieva tēvišķību kā attiecību pamatu vienam ar otru - kā brāļiem un māsām. 
Viena no visdziļākajām cerībām, kas uzsvērta Tēvs Mūsu lūgšanā, ir Dieva vārda svētīšana. Tā ir patiesība, ka Dieva vārds pats par sevi ir svēts (skat. Lev 11:44, 19:2, Ps 33:21). Tomēr, cerība uz Dieva vārda svētīšanu norāda uz apņemšanos dzīvot kā cilvēkiem, kas Viņam pieder: “Turiet manus baušļus un pildiet tos … Nesagāniet manu svēto vārdu, lai es tieku svētīts Israēla dēlu vidū” (Lev 22:31,32). Saskaņā ar Vecās Derības tradīciju, kurā sakņojas Tēvs Mūsu lūgšana, labākais veids, kā Dieva vārds var tiek svētīts, ir tāds, ka tie, kas apgalvo, ka ir Dieva cilvēki, dzīvo saskaņā ar Viņa gribu. 
Otrs cerības elements, ko piedāvā Tēvs Mūsu lūgšana, ir valstības atnākšana. Jēzus skaidri pasaka, ka viņa Tēva valstība ir klātesoša un arī aktīva vēsturē. Viņš paziņo, ka Dievs ienāk cilvēces vēsturē, lai aizsāktu jaunu laikmetu, kurā neviens nejutīsies viens un kurā mēs varam izveidot taisnīgāku pasauli, mierīgu un brālīgu sabiedrību, kurā cienīts tiek katrs cilvēks. Kad mēs sakām “lai nāk tava valstība”, mēs paužam cerību, ka Dieva griba īstenosies mūsu vidū kā žēlastība un vienlaikus arī kā pastāvīgs cilvēka brīvības un atbildības uzdevums.
“Tēvs Mūsu” pirmais lūgums Lūkas evaņģēlija versijā ir izteikts ar šādiem vārdiem: “mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas” (Lk 11:3). Šim lūgumam var būt divas nozīmes. No vienas puses, ņemot vērā, ka pastāv iespēja, ka varam aizmirst lūgt un pateikties, Tēvs Mūsu mums atgādina par nepieciešamību katru dienu lūgt Dievam ēdienu. No otras puses, mums nav jāsaka “mana maize”, bet “mūsu maize”, iespējams, lai uzsvērtu nepieciešamību dalīties tajā ar citiem: īsta dzīve ir kopības un dalīšanās auglis. 
Otrais lūgums ir pēc piedošanas. Lūka paredz, ka, lai lūgtu piedošanu, ir godīgi jāatzīst, ka visi – visi bez izņēmuma pieļauj kļūdas un ka mums visiem vajadzīga dievišķa žēlastība (skat. Lk 5:8, 6:39-42). Sākot no šī pieņēmuma, trešais evaņģēlists piedāvā apzināties, ka Dieva piedošanas efektivitāte liek savukārt mums piedot citiem (skat. Mt 6:14-15). Dieva piedošana mums vienmēr tiek dota, tā tiek dota bez maksas. Tās efektivitāte katrā no mums ir atkarīga no mūsu vēlēšanās ļaut tai darboties mūsu dzīvē, attiecībās un mīlestībā. 
Visbeidzot, Tēvs Mūsu lūgšana iepazīstina ar trešo lūgumu: “Un neieved mūs kārdināšanā” (Lk 11:4, skat. Jņ 17:15). Vispirms mēs atpazinām savu grēcīgumu, un tagad mūsu Tēvs palīdz mums augt apziņā par savu trauslumu, vājumu. Mēs nelūdzam Dievu, lai izvairītos no kārdinājumiem, bet gan, lai Viņš palīdzētu mums tos pārvarēt.
Lūgšana vienmēr ir pieredze attiecībām ar Dievu, tā ir satikšanās ar Jēzu Kristu Svētajā Garā. Tēvs Mūsu lūgšana, kas ir kā evaņģēlija kopsavilkums, piedāvā mums pamatkritērijus priekš šīs satikšanās un priekš misijas, kas tai seko. Žēlastība vērsties pie Dieva kā pie Tēva ļauj mums dzīvot kā māsām un brāļiem. Pienākums svētīt Dieva vārdu, ar Viņa žēlastību, mūs iesaista valstības veidošanā. Piedošanas svētība, ko mums piedāvā Dievs Jēzus Kristus, liek mums apzināties milzīgo nepieciešamību uzsākt un veicināt autentiskus izlīguma procesus, kas sniedz ne tikai piedošanas pieredzi, bet arī pamazām noved pie grēku izskaušanas. 
Dieva tēvišķums, kas pilnībā atklāts Jēzū Kristū (skat. Jņ 12:45, 14: 9), padara misionāro mācekļu kopienu par īstu ģimeni, pie kuras Vārda un Euharistijas galda ikviens tiek aicināts. Jēzus, būdams Tēva sūtīts un atgriežoties pie Tēva, ar to padara savu misiju par mūsējo. Tā ir viņa Baznīcas misija pasaules pestīšanai (skat. Jņ 8). Ja tēvišķības pirmsākums meklējams Dievā (skat. Efez. 3:14-21), tad Viņa Dēla Baznīcā augšāmceltā Kunga gars caur kristību atjauno visus kā viena Tēva dēlus un meitas. Dieva valstība, ko Jēzus piepildīja savā Lieldienu noslēpumā (Pashā), savu sākumu un sēklu atrod šeit uz zemes savā svētceļnieku Baznīcā, kas ir kā universāls pestīšanas sakraments, ko Dievs Tēvs sniedz visiem cilvēkiem.   

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-09/listen.mp3?s=KYt" length="5405190" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-09/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>55</hq>
                                    <hq_filename>94cc90a0826fa8c326dd04ff9095181a.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream37.hearthis.at/94cc90a0826fa8c326dd04ff9095181a.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-09/listen.mp3?s=KYt" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Trešdiena, 9. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.
Sv. Dionīzijs, bīskaps, un viņa biedri, mocekļi vai Sv. Jānis Leonards, priesteris 
Jon 4:1-11
Ps 86:3-6,9-10
Lk 11:1-4
Tēvs Mūsu ir kas vairāk par lūgšanu; tas, kā teicis Tertuliāns, ir “visa Evaņģēlija apkopojums”, jo tajā mēs atrodam pamatprincipus, Jēzus mācekļu dziļākās cerības un būtiskākās vajadzības. 
Lūkas evaņģēlijs vispirms piedāvā dāvanu – saukt Jēzus Kristus Dievu par “Tēvu”. Dieva uzskatīšana par Tēvu ir jau pazīstama Vecajā Derībā (skat. At 32:6, Mal 2:10, Jer 3:19, 31:9 un Ps 103:13), bet Dieva uzrunāšana tā, kā to dara Jēzus - ar īpašu maigumu un bērnam raksturīgu intimitāti, kurš iesaucas “Tēvs!”, ir kaut kas jauns. Mūsu Kungs pareizi sauc uz Dievu “Abba”, jo viņš ir mūžīgā Tēva Dēls. Jēzus, mācīdams saviem mācekļiem, kā lūgties, ticībā aicina viņus pievērsties Dievam kā mūžīgi žēlsirdīgam un bezgalīgi mīlošam Tēvam. Trešajā evaņģēlijā Tēvs Mūsu aizsākas brīdī, kad likuma zinātājs jautā Jēzum par to, kas jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi (skat. Lk 10, 25): izšķiroša ir atvērtība klausīties, tāpat kā žēlsirdīga attieksme visiem cilvēkiem – bez izņēmuma. Jēzus misija ticībā un lūgšanā mums paver Dieva tēvišķību kā attiecību pamatu vienam ar otru - kā brāļiem un māsām. 
Viena no visdziļākajām cerībām, kas uzsvērta Tēvs Mūsu lūgšanā, ir Dieva vārda svētīšana. Tā ir patiesība, ka Dieva vārds pats par sevi ir svēts (skat. Lev 11:44, 19:2, Ps 33:21). Tomēr, cerība uz Dieva vārda svētīšanu norāda uz apņemšanos dzīvot kā cilvēkiem, kas Viņam pieder: “Turiet manus baušļus un pildiet tos … Nesagāniet manu svēto vārdu, lai es tieku svētīts Israēla dēlu vidū” (Lev 22:31,32). Saskaņā ar Vecās Derības tradīciju, kurā sakņojas Tēvs Mūsu lūgšana, labākais veids, kā Dieva vārds var tiek svētīts, ir tāds, ka tie, kas apgalvo, ka ir Dieva cilvēki, dzīvo saskaņā ar Viņa gribu. 
Otrs cerības elements, ko piedāvā Tēvs Mūsu lūgšana, ir valstības atnākšana. Jēzus skaidri pasaka, ka viņa Tēva valstība ir klātesoša un arī aktīva vēsturē. Viņš paziņo, ka Dievs ienāk cilvēces vēsturē, lai aizsāktu jaunu laikmetu, kurā neviens nejutīsies viens un kurā mēs varam izveidot taisnīgāku pasauli, mierīgu un brālīgu sabiedrību, kurā cienīts tiek katrs cilvēks. Kad mēs sakām “lai nāk tava valstība”, mēs paužam cerību, ka Dieva griba īstenosies mūsu vidū kā žēlastība un vienlaikus arī kā pastāvīgs cilvēka brīvības un atbildības uzdevums.
“Tēvs Mūsu” pirmais lūgums Lūkas evaņģēlija versijā ir izteikts ar šādiem vārdiem: “mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas” (Lk 11:3). Šim lūgumam var būt divas nozīmes. No vienas puses, ņemot vērā, ka pastāv iespēja, ka varam aizmirst lūgt un pateikties, Tēvs Mūsu mums atgādina par nepieciešamību katru dienu lūgt Dievam ēdienu. No otras puses, mums nav jāsaka “mana maize”, bet “mūsu maize”, iespējams, lai uzsvērtu nepieciešamību dalīties tajā ar citiem: īsta dzīve ir kopības un dalīšanās auglis. 
Otrais lūgums ir pēc piedošanas. Lūka paredz, ka, lai lūgtu piedošanu, ir godīgi jāatzīst, ka visi – visi bez izņēmuma pieļauj kļūdas un ka mums visiem vajadzīga dievišķa žēlastība (skat. Lk 5:8, 6:39-42). Sākot no šī pieņēmuma, trešais evaņģēlists piedāvā apzināties, ka Dieva piedošanas efektivitāte liek savukārt mums piedot citiem (skat. Mt 6:14-15). Dieva piedošana mums vienmēr tiek dota, tā tiek dota bez maksas. Tās efektivitāte katrā no mums ir atkarīga no mūsu vēlēšanās ļaut tai darboties mūsu dzīvē, attiecībās un mīlestībā. 
Visbeidzot, Tēvs Mūsu lūgšana iepazīstina ar trešo lūgumu: “Un neieved mūs kārdināšanā” (Lk 11:4, skat. Jņ 17:15). Vispirms mēs atpazinām savu grēcīgumu, un tagad mūsu Tēvs palīdz mums augt apziņā par savu trauslumu, vājumu. Mēs nelūdzam Dievu, lai izvairītos no kārdinājumiem, bet gan, lai Viņš palīdzētu mums tos pārvarēt.
Lūgšana vienmēr ir pieredze attiecībām ar Dievu, tā ir satikšanās ar Jēzu Kristu Svētajā Garā. Tēvs Mūsu lūgšana, kas ir kā evaņģēlija kopsavilkums, piedāvā mums pamatkritērijus priekš šīs satikšanās un priekš misijas, kas tai seko. Žēlastība vērsties pie Dieva kā pie Tēva ļauj mums dzīvot kā māsām un brāļiem. Pienākums svētīt Dieva vārdu, ar Viņa žēlastību, mūs iesaista valstības veidošanā. Piedošanas svētība, ko mums piedāvā Dievs Jēzus Kristus, liek mums apzināties milzīgo nepieciešamību uzsākt un veicināt autentiskus izlīguma procesus, kas sniedz ne tikai piedošanas pieredzi, bet arī pamazām noved pie grēku izskaušanas. 
Dieva tēvišķums, kas pilnībā atklāts Jēzū Kristū (skat. Jņ 12:45, 14: 9), padara misionāro mācekļu kopienu par īstu ģimeni, pie kuras Vārda un Euharistijas galda ikviens tiek aicināts. Jēzus, būdams Tēva sūtīts un atgriežoties pie Tēva, ar to padara savu misiju par mūsējo. Tā ir viņa Baznīcas misija pasaules pestīšanai (skat. Jņ 8). Ja tēvišķības pirmsākums meklējams Dievā (skat. Efez. 3:14-21), tad Viņa Dēla Baznīcā augšāmceltā Kunga gars caur kristību atjauno visus kā viena Tēva dēlus un meitas. Dieva valstība, ko Jēzus piepildīja savā Lieldienu noslēpumā (Pashā), savu sākumu un sēklu atrod šeit uz zemes savā svētceļnieku Baznīcā, kas ir kā universāls pestīšanas sakraments, ko Dievs Tēvs sniedz visiem cilvēkiem.   

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/9/7/5/_/uploads/9084606/image_track/3750638/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570565281579.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-09/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>540</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3750639</guid>
                                    
                                        <pubDate>Thu, 10 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-10T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 10.10.2019, ceturtdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Ceturtdiena, 10. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Mal 3:13-20b
Ps 1:1-4,6
Lk 11:5-13
Šodienas evaņģēlija (Lk 11:5-13) centrā ir draudzības tēma. Evaņģēliji ir bagāti ar piemēriem, kā Jēzus draudzībā uzrunā citus cilvēkus. Svētais Lūka parāda līdzjūtīgu Jēzu, kurš tuvojas spitālīgajiem, paralizētajiem, grēciniekiem, nodokļu iekasētājiem, centurioniem, atraitnēm, dēmonu apsēstajiem, epileptiķiem – šis saraksts ir garš. Pats Jēzus ir labais samarietis (Lk 10:29-37) un līdzjūtīgais tēvs (Lk 15:11-32). Viņš stiepj pretī savu draudzības žēlsirdīgo roku dāsni un spontāni. 
Arī Jāņa evaņģēlijs sniedz dziļas atziņas par Jēzu un draudzību. Jēzus draudzības mīlestība pret Mariju, Martu un Lācaru ir aprakstīta vienpadsmitajā nodaļā: “Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru” (Jņ 11: 5). Kad Jēzus tiek informēts par Lācara nāvi, viņš saka: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis” (Jņ 11, 11); un vēlāk, kad Jēzus raud par sava drauga nāvi, “jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!”” (Jņ 11, 36).
Pēdējo Vakariņu laikā, dodot mums mīlestības bausli mīlēt vienam otru, Jēzus saka: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju” (Jņ 15:13-16). Jēzus parāda savas draudzības-mīlestības dziļumu, mirstot par mums pie krusta. Kā atzīmē svētais Pāvils, “Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5: 8). 
Ikviens ir aicināts piedzīvot, ka Jēzus ir draugs, katra cilvēka patiesi personīgs draugs. Draudzība ar Kristu nozīmē pieaugošu tuvību ar Mācītāju, kā arī dzīvi Kristū. Šāda dziļa draudzības dimensija atdzīvina mūsos Svēto Garu. Draudzība ar Kristu, pat slimībā un trauslumā, piedāvā mums spēku, kas gūst pārsvaru pār rūgtumu, dzīves nogurumu un jebkādu izmisumu. Draudzība ir “sirds lieta”, kurā, viens otram uzticoties, savstarpēji atklājam, kas atrodas sirds dziļumos. Draudzības izaugsme notiek caur savstarpēju sevis atklāšanu. Šajā procesā mēs esam iesaistījušies dziļākās attiecībās ar Dievu un savu tuvāko. Cilvēki tiks iedrošināti sekot Kristum, kad viņi redzēs, kā Viņa draudzība ir personīgi pārveidojusi mācekļus-misionārus, kas sludina un liecina.
Draudzība, par kuru mums stāsta šodienas evaņģēlijs, šķiet nepietiekama, lai iegūtu to, ko meklējam. Mums savu vajadzību jāpamato uzstājīgāk, lūdzot ticībā, un ar spēju dot tam, kurš lūdz, pat ja brīdis ir nepiemērots.  Nenogurstoša uzstājība lūgšanā (skat. Lk 18:1) vienmēr pārbauda un stiprina ticību, kā arī draugu vai pat vecāku un bērnu attiecības. Lūgšanā minētie maizes klaipi un Svētais Gars piedāvā skaidru euharistijas un kristības saikni ar draudzību ar Jēzu un attiecībām ar viņa Tēvu. “Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem” (Rom 8:26-27). 
Uzstājīgais lūgums pēc trīs maizēm, lai  dalītos ar viesi, uzsver kopību, kas baro un rūpējas par savu tuvāko. Lūgšana, ja tā ir autentiska, atver draudzības attiecības ar Dievu arī pret tuvāko un virza mūs misijā. Mēs lūdzam savās un arī citu cilvēku vajadzībās caur Baznīcu, kas mēs kļūstam caur Tēva Garu un Euharistijas maizi, kurā mēs dalāmies. Mēs nekad nelūdzam tikai priekš sevis; tad tā nebūtu lūgšana. Mēs lūdzam, jo ​​tas palielina mūsu kopību ar citiem un paplašina robežas mūsu kopībai Jēzus. 
Savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Gaudium Francisks uzsver: “Evaņģēlija prieks piepilda visu to sirdis un dzīves, kas sastapušies ar Jēzu” (1). Francisks turpina: “Tikai pateicoties Dieva mīlestības sastapšanai, vai atjaunotai sastapšanai, kura uzplaukst bagātinošā draudzībā, mēs esam atbrīvoti no mūsu šaurības un pārņemtības ar sevi. Šeit mēs atrodam visu mūsu evaņģelizācijas centienu avotu un iedvesmu” (8). Mēs esam “tie, kurus Jēzus uzaicina ar sevi draudzēties” (27). Pāvests Francisks tic, ka “mēs esam radīti tam, ko mums piedāvā Evaņģēlijs: draudzībai ar Jēzu un mūsu brāļu un māsu mīlestībai” (265). Mūsu misionāro ticību “jāuztur mūsu pašu pastāvīgi atjaunotajai pieredzei, baudot Kristus draudzību un viņa vēsti” (266). 
Pāvests Francisks bieži izmanto vienkāršu un noderīgu misijas skaidrojumu: “Misija vienlaikus ir aizraušanās ar Jēzu un aizraušanās ar Viņa cilvēkiem” (EG 268). Tas nozīmē, ka katrs misionārs, kurš piedzīvo dziļu tikšanos ar Jēzu un personīgu draudzību, vēlēsies dalīties ar citiem šīs satikšanās augļos. Sākot no personīgas tikšanās ar Dievu, mēs vēlamies draudzēties ar citiem, daloties viņu draudzībā ar Kungu Jēzu.    

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-10/listen.mp3?s=GQC" length="5172219" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-10/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>75</hq>
                                    <hq_filename>5fff23053b511506689672195d86b7f7.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream54.hearthis.at/5fff23053b511506689672195d86b7f7.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-10/listen.mp3?s=GQC" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Ceturtdiena, 10. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Mal 3:13-20b
Ps 1:1-4,6
Lk 11:5-13
Šodienas evaņģēlija (Lk 11:5-13) centrā ir draudzības tēma. Evaņģēliji ir bagāti ar piemēriem, kā Jēzus draudzībā uzrunā citus cilvēkus. Svētais Lūka parāda līdzjūtīgu Jēzu, kurš tuvojas spitālīgajiem, paralizētajiem, grēciniekiem, nodokļu iekasētājiem, centurioniem, atraitnēm, dēmonu apsēstajiem, epileptiķiem – šis saraksts ir garš. Pats Jēzus ir labais samarietis (Lk 10:29-37) un līdzjūtīgais tēvs (Lk 15:11-32). Viņš stiepj pretī savu draudzības žēlsirdīgo roku dāsni un spontāni. 
Arī Jāņa evaņģēlijs sniedz dziļas atziņas par Jēzu un draudzību. Jēzus draudzības mīlestība pret Mariju, Martu un Lācaru ir aprakstīta vienpadsmitajā nodaļā: “Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru” (Jņ 11: 5). Kad Jēzus tiek informēts par Lācara nāvi, viņš saka: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis” (Jņ 11, 11); un vēlāk, kad Jēzus raud par sava drauga nāvi, “jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!”” (Jņ 11, 36).
Pēdējo Vakariņu laikā, dodot mums mīlestības bausli mīlēt vienam otru, Jēzus saka: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju” (Jņ 15:13-16). Jēzus parāda savas draudzības-mīlestības dziļumu, mirstot par mums pie krusta. Kā atzīmē svētais Pāvils, “Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5: 8). 
Ikviens ir aicināts piedzīvot, ka Jēzus ir draugs, katra cilvēka patiesi personīgs draugs. Draudzība ar Kristu nozīmē pieaugošu tuvību ar Mācītāju, kā arī dzīvi Kristū. Šāda dziļa draudzības dimensija atdzīvina mūsos Svēto Garu. Draudzība ar Kristu, pat slimībā un trauslumā, piedāvā mums spēku, kas gūst pārsvaru pār rūgtumu, dzīves nogurumu un jebkādu izmisumu. Draudzība ir “sirds lieta”, kurā, viens otram uzticoties, savstarpēji atklājam, kas atrodas sirds dziļumos. Draudzības izaugsme notiek caur savstarpēju sevis atklāšanu. Šajā procesā mēs esam iesaistījušies dziļākās attiecībās ar Dievu un savu tuvāko. Cilvēki tiks iedrošināti sekot Kristum, kad viņi redzēs, kā Viņa draudzība ir personīgi pārveidojusi mācekļus-misionārus, kas sludina un liecina.
Draudzība, par kuru mums stāsta šodienas evaņģēlijs, šķiet nepietiekama, lai iegūtu to, ko meklējam. Mums savu vajadzību jāpamato uzstājīgāk, lūdzot ticībā, un ar spēju dot tam, kurš lūdz, pat ja brīdis ir nepiemērots.  Nenogurstoša uzstājība lūgšanā (skat. Lk 18:1) vienmēr pārbauda un stiprina ticību, kā arī draugu vai pat vecāku un bērnu attiecības. Lūgšanā minētie maizes klaipi un Svētais Gars piedāvā skaidru euharistijas un kristības saikni ar draudzību ar Jēzu un attiecībām ar viņa Tēvu. “Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem” (Rom 8:26-27). 
Uzstājīgais lūgums pēc trīs maizēm, lai  dalītos ar viesi, uzsver kopību, kas baro un rūpējas par savu tuvāko. Lūgšana, ja tā ir autentiska, atver draudzības attiecības ar Dievu arī pret tuvāko un virza mūs misijā. Mēs lūdzam savās un arī citu cilvēku vajadzībās caur Baznīcu, kas mēs kļūstam caur Tēva Garu un Euharistijas maizi, kurā mēs dalāmies. Mēs nekad nelūdzam tikai priekš sevis; tad tā nebūtu lūgšana. Mēs lūdzam, jo ​​tas palielina mūsu kopību ar citiem un paplašina robežas mūsu kopībai Jēzus. 
Savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Gaudium Francisks uzsver: “Evaņģēlija prieks piepilda visu to sirdis un dzīves, kas sastapušies ar Jēzu” (1). Francisks turpina: “Tikai pateicoties Dieva mīlestības sastapšanai, vai atjaunotai sastapšanai, kura uzplaukst bagātinošā draudzībā, mēs esam atbrīvoti no mūsu šaurības un pārņemtības ar sevi. Šeit mēs atrodam visu mūsu evaņģelizācijas centienu avotu un iedvesmu” (8). Mēs esam “tie, kurus Jēzus uzaicina ar sevi draudzēties” (27). Pāvests Francisks tic, ka “mēs esam radīti tam, ko mums piedāvā Evaņģēlijs: draudzībai ar Jēzu un mūsu brāļu un māsu mīlestībai” (265). Mūsu misionāro ticību “jāuztur mūsu pašu pastāvīgi atjaunotajai pieredzei, baudot Kristus draudzību un viņa vēsti” (266). 
Pāvests Francisks bieži izmanto vienkāršu un noderīgu misijas skaidrojumu: “Misija vienlaikus ir aizraušanās ar Jēzu un aizraušanās ar Viņa cilvēkiem” (EG 268). Tas nozīmē, ka katrs misionārs, kurš piedzīvo dziļu tikšanos ar Jēzu un personīgu draudzību, vēlēsies dalīties ar citiem šīs satikšanās augļos. Sākot no personīgas tikšanās ar Dievu, mēs vēlamies draudzēties ar citiem, daloties viņu draudzībā ar Kungu Jēzu.    

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/9/7/5/_/uploads/9084606/image_track/3750639/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570650876579.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-10/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>521</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3780772</guid>
                                    
                                        <pubDate>Fri, 11 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-11T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 11.10.2019, piektdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Piektdiena, 11. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.
Sv. Jānis XXIII, pāvests, izvēles piemiņas diena
Jl 1:13-15; 2:1-2
Ps 9:2-3,6,16,8-9
Lk 11:15-26
Šodienas Evaņģēlijs izgaismo tēmu par mūsu attiecībām ar Dievu un ievieš dubultu pārliecību: pirmkārt, ka neitralitāte nav iespējama, un, otrkārt, ka mācekļa dzīvē nav nekādu noteiktu stāvokļu, izņemot uzticību Dievam. 
Cilvēka attiecības ar Dievu izpaužas kā ļaunuma noraidīšana un uzvara pār ļaunumu. Evaņģēlijs saista iepriekšējās lūgšanas tēmu (skat. Lk 11:1-13) ar Jēzus kā eksorcista darbību. Iepriekšējā pantā viņš mūs mācīja lūgt, lai nāk Dieva valstība; tagad Jēzus saka, ka valstība jau tuvojas un ka galvenā pazīme tam ir dēmonu izdzīšana. Interesantākais ir tas, ka, sekojot iepriekšējo pantu uzsvaram uz Jēzus attiecībām ar Tēvu, tagad Viņa pretinieki nepareizi skaidro iepriekš sacīto, apsūdzot Jēzu par slepenu sadarbošanos ar dēmonu valdnieku Belcebulu (skat. Lk 11:15). Tomēr Evaņģēlijs turpina apgalvot, ka Jēzus savas dziļās kopības ar Dievu dēļ spēj mazināt un izskaust ļaunumu, kas pastāv cilvēkos un viņu vidū.
Neitralitāte nav iespējama. Saskaroties ar cerību, ka ļaunums reāli var tikt mazināts un iznīcināts, neviens nevar palikt neitrāls, jo, kā saka Jēzus: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa” (Lk 11:23). Tāpēc, apņemoties nodrošināt Dieva valstības klātbūtni, mums jāpieņem lēmums būt Jēzus pusē, atrasties Viņa tuvumā; jo nedarīt labu tā, kā Jēzus to sludina, nozīmē, ka cilvēks jau zināmā mērā pieļauj ļaunu. Cīņā pret ļaunumu nav noteiktu stāvokļu, izņemot Jēzus Lieldienu uzvaru pār nāvi. Pamatnosacījums tam, lai mācekļi varētu pievienoties valstības veidošanai, ir pārliecība, ka zemes dzīves svētceļojumā nav nekādu noteiktu stāvokļu. Lai izskaidrotu šo domu, Lūka iepazīstina ar stāstu, kuru atrodam no 24. līdz 26. pantam. Šeit kļūst skaidrs, ka, piemēram, realitātes pārveidošana nenotiek tikai darot kaut ko labu, bet konsekventi darot labu; kā arī ka pielāgošanās ir veids, kā ļaut ļaunumam augt. Patiesi, kad nešķīstais gars atgriežas, šis cilvēks kļūst sliktāks nekā agrāk, jo viņš uzskatīja, ka ir atbrīvots uz visiem laikiem. 
Māceklim-misionāram, tāpat kā Jēzum, ir jābūt iesaistītam cīņā pret ļaunumu. Tam vajadzētu būt vienai no galvenajām rūpēm, jo ​​tas skaidri parāda mūsu tēva-bērna attiecības ar Dievu un mūsu kopību ar Jēzu. Tomēr interesanti, ka būšana par lieciniekiem pieprasa, lai mācekļi konfrontētu paši savu cilvēcību. No vienas puses, viņiem jāapzinās, ka viņi ir spējīgi piedalīties Kunga misijā, pateicoties žēlastībai un savām pūlēm (skat. Lk 9:1-6; 10:1-16). Bet līdztekus šīm lielajām iespējām mācekļiem jāapzinās arī savi ierobežojumi: viņi tiek pārstāvēti Pētera personā kā grēcinieki (skat. Lk 5: 8) vai pat kā cilvēki, kuri ir pakļauti reliģisko vadītāju zaimojošajai kritikai. Būšana kopā ar Jēzu un piederēšana viņam ir tā, kas nosaka un atbalsta mūsu cīņu pret jebkāda veida ļaunumu. 
Mēs varam teikt, ka Lūka nebaidās no realitātes. Aprakstot mācekļus, viņš uzsver ne tikai viņu tikumību un apņemšanos, bet arī viņu vājības un neveiksmes. Evaņģēlists, bet pāri visam Kungs Jēzus, zina, ka mūsu diženums slēpjas savu ierobežojumu atzīšanā, jo katram māceklim ir jāsaprot, ka viņš vienmēr turpina augt; viņš nekad nesasniegs, vismaz ne pašreizējā dzīvē, absolūtas uzvaras. Māceklis-misionārs vienmēr dzīvo nenoteiksmes formā: cenšoties mainīties, iesaistīties, mācīties. Tieši tad, kad mēs mēģinām dzīvot divdabī – esmu pārveidots, iesaistījies, izglītojies, mēs sākam kļūt pilni ar sevi, vēloties sevi glābt.     

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-11/listen.mp3?s=K4W" length="3308610" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-11/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>72</hq>
                                    <hq_filename>a7ba92db98c4c12b1843ebec33895b50.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream74.hearthis.at/a7ba92db98c4c12b1843ebec33895b50.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-11/listen.mp3?s=K4W" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Piektdiena, 11. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.
Sv. Jānis XXIII, pāvests, izvēles piemiņas diena
Jl 1:13-15; 2:1-2
Ps 9:2-3,6,16,8-9
Lk 11:15-26
Šodienas Evaņģēlijs izgaismo tēmu par mūsu attiecībām ar Dievu un ievieš dubultu pārliecību: pirmkārt, ka neitralitāte nav iespējama, un, otrkārt, ka mācekļa dzīvē nav nekādu noteiktu stāvokļu, izņemot uzticību Dievam. 
Cilvēka attiecības ar Dievu izpaužas kā ļaunuma noraidīšana un uzvara pār ļaunumu. Evaņģēlijs saista iepriekšējās lūgšanas tēmu (skat. Lk 11:1-13) ar Jēzus kā eksorcista darbību. Iepriekšējā pantā viņš mūs mācīja lūgt, lai nāk Dieva valstība; tagad Jēzus saka, ka valstība jau tuvojas un ka galvenā pazīme tam ir dēmonu izdzīšana. Interesantākais ir tas, ka, sekojot iepriekšējo pantu uzsvaram uz Jēzus attiecībām ar Tēvu, tagad Viņa pretinieki nepareizi skaidro iepriekš sacīto, apsūdzot Jēzu par slepenu sadarbošanos ar dēmonu valdnieku Belcebulu (skat. Lk 11:15). Tomēr Evaņģēlijs turpina apgalvot, ka Jēzus savas dziļās kopības ar Dievu dēļ spēj mazināt un izskaust ļaunumu, kas pastāv cilvēkos un viņu vidū.
Neitralitāte nav iespējama. Saskaroties ar cerību, ka ļaunums reāli var tikt mazināts un iznīcināts, neviens nevar palikt neitrāls, jo, kā saka Jēzus: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa” (Lk 11:23). Tāpēc, apņemoties nodrošināt Dieva valstības klātbūtni, mums jāpieņem lēmums būt Jēzus pusē, atrasties Viņa tuvumā; jo nedarīt labu tā, kā Jēzus to sludina, nozīmē, ka cilvēks jau zināmā mērā pieļauj ļaunu. Cīņā pret ļaunumu nav noteiktu stāvokļu, izņemot Jēzus Lieldienu uzvaru pār nāvi. Pamatnosacījums tam, lai mācekļi varētu pievienoties valstības veidošanai, ir pārliecība, ka zemes dzīves svētceļojumā nav nekādu noteiktu stāvokļu. Lai izskaidrotu šo domu, Lūka iepazīstina ar stāstu, kuru atrodam no 24. līdz 26. pantam. Šeit kļūst skaidrs, ka, piemēram, realitātes pārveidošana nenotiek tikai darot kaut ko labu, bet konsekventi darot labu; kā arī ka pielāgošanās ir veids, kā ļaut ļaunumam augt. Patiesi, kad nešķīstais gars atgriežas, šis cilvēks kļūst sliktāks nekā agrāk, jo viņš uzskatīja, ka ir atbrīvots uz visiem laikiem. 
Māceklim-misionāram, tāpat kā Jēzum, ir jābūt iesaistītam cīņā pret ļaunumu. Tam vajadzētu būt vienai no galvenajām rūpēm, jo ​​tas skaidri parāda mūsu tēva-bērna attiecības ar Dievu un mūsu kopību ar Jēzu. Tomēr interesanti, ka būšana par lieciniekiem pieprasa, lai mācekļi konfrontētu paši savu cilvēcību. No vienas puses, viņiem jāapzinās, ka viņi ir spējīgi piedalīties Kunga misijā, pateicoties žēlastībai un savām pūlēm (skat. Lk 9:1-6; 10:1-16). Bet līdztekus šīm lielajām iespējām mācekļiem jāapzinās arī savi ierobežojumi: viņi tiek pārstāvēti Pētera personā kā grēcinieki (skat. Lk 5: 8) vai pat kā cilvēki, kuri ir pakļauti reliģisko vadītāju zaimojošajai kritikai. Būšana kopā ar Jēzu un piederēšana viņam ir tā, kas nosaka un atbalsta mūsu cīņu pret jebkāda veida ļaunumu. 
Mēs varam teikt, ka Lūka nebaidās no realitātes. Aprakstot mācekļus, viņš uzsver ne tikai viņu tikumību un apņemšanos, bet arī viņu vājības un neveiksmes. Evaņģēlists, bet pāri visam Kungs Jēzus, zina, ka mūsu diženums slēpjas savu ierobežojumu atzīšanā, jo katram māceklim ir jāsaprot, ka viņš vienmēr turpina augt; viņš nekad nesasniegs, vismaz ne pašreizējā dzīvē, absolūtas uzvaras. Māceklis-misionārs vienmēr dzīvo nenoteiksmes formā: cenšoties mainīties, iesaistīties, mācīties. Tieši tad, kad mēs mēģinām dzīvot divdabī – esmu pārveidots, iesaistījies, izglītojies, mēs sākam kļūt pilni ar sevi, vēloties sevi glābt.     

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/5/9/0/_/uploads/9084606/image_track/3780772/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570738969095.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-11/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>386</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3809533</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sat, 12 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-12T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 12.10.2019, sestdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Sestdiena, 12. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jl 4:12-21
Ps 97:1-2,5-6,11-12
Lk 11:27-28
Šodienas īsajā Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam vārdu “svētīts”. Tas attiecas uz garīgās labsajūtas stāvokli, kad dvēselē tiek piedzīvots patiess prieks, bet tas var tikt saprasts arī kā attiecināts uz kaut ko, kas ir “cienījams” vai “respektēts”. Kas ir tie cilvēki, kas pelnījuši, lai viņus sauc par “svētīgiem”? Jēzus atbilde ir skaidra un tieša: “laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk 11:28). Šie vārdi paver ceļu dziļām pārdomām par mūsu kristīgās misijas aicinājumu. Dziļāka Dieva vārda klausīšanās jēga mums atklājas caur neparastu tēlu, ko piedāvā daži Vecās Derības pravieši. Ezekiels ir pavēlējis: “Cilvēka dēls, ēd, kas tev likts priekšā, apēd šo rakstu rulli un ej, runā uz Israēla namu. Es atvēru muti, un viņš man deva ēst rakstu rulli” (Ez 3: 1-2). Jeremija saka: “Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme” (Jer 15:16). 
Autentiska Dieva vārda klausīšanās nozīmē “to ēst”, meditēt par to, dzīvot tajā, ņemt to pie sirds, ļaujot tam iesakņoties mūsu sirdī, augt mūsu apziņā un izaicināt mūsu vērtības un attieksmi. Mūsu dzīve un Dieva mīlestība ir savstarpēji saistītas. Tas prasa pastāvīgu atteikšanos Dieva dēļ, kas nav nedz vienkāršs, nedz automātisks process. Dieva vārda pravietiskā ēšana attiecas uz ēšanu Euharistijas svinībās. 
Jēzus brīdinājuma otrā daļa koncentrējas uz Dieva vārda iemiesošanu dzīvē. Tas prasa stingru apņemšanos to īstenot praksē, ievērot tā norādījumus, Dieva mīlestību īstenot konkrētā darbībā, Dieva vēsti pārvērst ikdienas dzīvē. Lai arī šim uzdevumam ir personīga dimensija, tas ietver arī spēcīgas sociālās saistības. Kā mēs parādām, ka mēs patiešām sadzirdējām Dieva vārdu un atbildējām ar ticību? Mēs varam iedvesmoties no Svētā Jēkaba, kurš saka: “Es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem” (Jēk 2:18), piebilstot: un es parādīšu, ka esmu sadzirdējis Dieva vārdu.
Pēdējā laikā pāvesti ir uzsvēruši, cik svarīgi ir integrēt Dieva vārda “dzirdēšanu” un “tā pielietošanu praksē”; mums vienlaikus jābūt gan “klausītājiem”, gan “darītājiem”. Evaņģelizācija prasa gan kontemplāciju, gan konkrētu rīcību. Mums vajadzētu atcerēties izaicinājumu, ko pāvests Pāvils VI izvirza apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Nuntiandi: “Mūsdienu cilvēks labprātāk uzklausa lieciniekus nekā skolotājus, bet, ja viņš klausās skolotājus, tas notiek tāpēc, ka viņi ir arī liecinieki” (EN 41). 
Rūpīga Jaunās Derības izpēte atklāj, ka pirmais cilvēks, kurš saņem godu tikt sauktam par “svētīto”, nav neviens cits kā pati Marija. Lūka, aprakstot Marijas ciemošanās pie Elizabetes (1: 41-45) notikumu, atzīmē, ka “Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! …Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Marija ir svētītā tieši tāpēc, ka viņa tic. Viņa tic Dieva vārdam, kas tika pavēstīts caur eņģeli. Viņa tic un piedāvā Kungam savu beznosacījumu fiat.
Ir skaidrs, ka Jēzus vārdi attiecas uz Jaunavu Mariju. 27. un 28. pants ir skaidra norāde uz Viņa māti kā neapstrīdams piemērs attieksmei, kādai būtu jāpiemīt māceklim, atsaucoties Dieva vārdam (skat. Lk 2:16-21), jo tikai dažus pantus iepriekš Lūkas evaņģēlijā ir teikts, ka Marija “visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama” (Lk 2:19). “Paglabāt” šeit nozīmē saglabāt, aizsargāt, sargāt atmiņā, un tas vienmēr ietver uzmanību un atbildību. Bet Jaunava Marija, ne tikai “glabā” šīs lietas, viņa arī sirdī meditē uz tām; tas ir, viņa mēģina aptvert notiekošā patieso nozīmi. 
Šodienas evaņģēlijam nevajadzētu tikt interpretētam kā Jēzus mātes atraidīšanai; drīzāk tas uzsver, ka uzmanība Dieva vārdam ticībā ir svarīgāka par bioloģisku radniecību ar Jēzu. Šis pats apgalvojums ir atrodams arī citu Evaņģēliju pantos (skat. Mt 12:48, Mk 3:33 un Lk 8:21), kuros Jēzus jautā: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Jēzus skaidri norāda, cik svarīga ir Dieva vārda saņemšana un paklausīšana tam. 
Fragments no Otrā Vatikāna Koncila dokumenta Lumen Gentium uzsver: “Dēla sludināšanas laikā viņa saņēma vārdus, paceļot valstību ārpus miesas un asins aprēķiniem un saistībām, Viņš pasludināja par svētīgiem tos, kas dzirdēja un turēja Dieva vārdu, kā viņa uzticīgi to darīja. Pēc tam Vissvētākā Jaunava devās savā ticības svētceļojumā un palika uzticīga savai vienotībai ar savu Dēlu līdz pat krustam, kur viņa stāvēja, ļaudamās dievišķajam plānam” (LG, 58).  
Marijas kā uzticīgas mācekles tēls, kura izdzīvo ticības svētceļojumu, sasaista mūsdienu cilvēku jutīgumu un Baznīcas izpratni par tās aicinājumu būt par mācekļiem. Pāvests Francisks raksta Evangelii Gaudium, divreiz citējot Jāņa Pāvila II encikliku Redemptoris Mater: “Marija ir ticības sieviete, kas dzīvo un pilnveidojas ticībā, un ‘viņas izcilais ticības svētceļojums ir pastāvīgs atskaites punkts Baznīcai’. Marija ļāvās Svētā Gara vadībai ticības ceļojumā uz kalpošanu un augļu nešanu. Šodien mēs lūkojamies uz viņu un lūdzam viņu mums palīdzēt sludināt pestīšanas vēsti visiem un savukārt dot iespēju jauniem mācekļiem kļūt par evaņģēlistiem…. ‘Tas ir veids, kā Marija daudzus gadus dzīvoja vienotībā ar sava Dēla noslēpumu un devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā’ (EG 287).  
Mēs zinām, ka informācijas sniegšana ir nepieciešama un pat neaizstājama daļa, daloties Labajā Vēstī. Bet tā nav pirmā vai vissvarīgākā lieta. Dalīšanās ar Vārdu galvenokārt nozīmē nevis runāšanu, bet liecināšanu. Lūka ļoti pārliecinoši izklāsta šo pārliecību stāstā, kur Jānis Kristītājs sūta divus savus mācekļus, lai tie jautātu Jēzum, vai Viņš ir Mesija (skat. Lk 7:18). Tā vietā, lai sniegtu atbildi, Jēzus piedāvā neapgāžamus pierādījumus, norādot uz Dieva valstības nākšanas sekām. Pēc šī jautājuma Evaņģēlijā tiek teikts: “Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redz” (Lk 7:21). Jēzus Kristus atnestās Labās Vēsts dziļākais labums nav tajā līmenī, ko var saukt par teorētisku, bet gan tās eksistenciālajās konsekvencēs. Tātad Vārdam vajag mācekļus, kuri, tāpat kā Vissvētākā Jaunava, vēlas to klausīties ar atvērtību un dzīvot ar dāsnumu.    

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-12/listen.mp3?s=6MC" length="5165752" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-12/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>31</hq>
                                    <hq_filename>8baf6a0641c15b8f9a708e0b71a008a0.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream54.hearthis.at/8baf6a0641c15b8f9a708e0b71a008a0.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-12/listen.mp3?s=6MC" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Sestdiena, 12. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jl 4:12-21
Ps 97:1-2,5-6,11-12
Lk 11:27-28
Šodienas īsajā Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam vārdu “svētīts”. Tas attiecas uz garīgās labsajūtas stāvokli, kad dvēselē tiek piedzīvots patiess prieks, bet tas var tikt saprasts arī kā attiecināts uz kaut ko, kas ir “cienījams” vai “respektēts”. Kas ir tie cilvēki, kas pelnījuši, lai viņus sauc par “svētīgiem”? Jēzus atbilde ir skaidra un tieša: “laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk 11:28). Šie vārdi paver ceļu dziļām pārdomām par mūsu kristīgās misijas aicinājumu. Dziļāka Dieva vārda klausīšanās jēga mums atklājas caur neparastu tēlu, ko piedāvā daži Vecās Derības pravieši. Ezekiels ir pavēlējis: “Cilvēka dēls, ēd, kas tev likts priekšā, apēd šo rakstu rulli un ej, runā uz Israēla namu. Es atvēru muti, un viņš man deva ēst rakstu rulli” (Ez 3: 1-2). Jeremija saka: “Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme” (Jer 15:16). 
Autentiska Dieva vārda klausīšanās nozīmē “to ēst”, meditēt par to, dzīvot tajā, ņemt to pie sirds, ļaujot tam iesakņoties mūsu sirdī, augt mūsu apziņā un izaicināt mūsu vērtības un attieksmi. Mūsu dzīve un Dieva mīlestība ir savstarpēji saistītas. Tas prasa pastāvīgu atteikšanos Dieva dēļ, kas nav nedz vienkāršs, nedz automātisks process. Dieva vārda pravietiskā ēšana attiecas uz ēšanu Euharistijas svinībās. 
Jēzus brīdinājuma otrā daļa koncentrējas uz Dieva vārda iemiesošanu dzīvē. Tas prasa stingru apņemšanos to īstenot praksē, ievērot tā norādījumus, Dieva mīlestību īstenot konkrētā darbībā, Dieva vēsti pārvērst ikdienas dzīvē. Lai arī šim uzdevumam ir personīga dimensija, tas ietver arī spēcīgas sociālās saistības. Kā mēs parādām, ka mēs patiešām sadzirdējām Dieva vārdu un atbildējām ar ticību? Mēs varam iedvesmoties no Svētā Jēkaba, kurš saka: “Es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem” (Jēk 2:18), piebilstot: un es parādīšu, ka esmu sadzirdējis Dieva vārdu.
Pēdējā laikā pāvesti ir uzsvēruši, cik svarīgi ir integrēt Dieva vārda “dzirdēšanu” un “tā pielietošanu praksē”; mums vienlaikus jābūt gan “klausītājiem”, gan “darītājiem”. Evaņģelizācija prasa gan kontemplāciju, gan konkrētu rīcību. Mums vajadzētu atcerēties izaicinājumu, ko pāvests Pāvils VI izvirza apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Nuntiandi: “Mūsdienu cilvēks labprātāk uzklausa lieciniekus nekā skolotājus, bet, ja viņš klausās skolotājus, tas notiek tāpēc, ka viņi ir arī liecinieki” (EN 41). 
Rūpīga Jaunās Derības izpēte atklāj, ka pirmais cilvēks, kurš saņem godu tikt sauktam par “svētīto”, nav neviens cits kā pati Marija. Lūka, aprakstot Marijas ciemošanās pie Elizabetes (1: 41-45) notikumu, atzīmē, ka “Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! …Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Marija ir svētītā tieši tāpēc, ka viņa tic. Viņa tic Dieva vārdam, kas tika pavēstīts caur eņģeli. Viņa tic un piedāvā Kungam savu beznosacījumu fiat.
Ir skaidrs, ka Jēzus vārdi attiecas uz Jaunavu Mariju. 27. un 28. pants ir skaidra norāde uz Viņa māti kā neapstrīdams piemērs attieksmei, kādai būtu jāpiemīt māceklim, atsaucoties Dieva vārdam (skat. Lk 2:16-21), jo tikai dažus pantus iepriekš Lūkas evaņģēlijā ir teikts, ka Marija “visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama” (Lk 2:19). “Paglabāt” šeit nozīmē saglabāt, aizsargāt, sargāt atmiņā, un tas vienmēr ietver uzmanību un atbildību. Bet Jaunava Marija, ne tikai “glabā” šīs lietas, viņa arī sirdī meditē uz tām; tas ir, viņa mēģina aptvert notiekošā patieso nozīmi. 
Šodienas evaņģēlijam nevajadzētu tikt interpretētam kā Jēzus mātes atraidīšanai; drīzāk tas uzsver, ka uzmanība Dieva vārdam ticībā ir svarīgāka par bioloģisku radniecību ar Jēzu. Šis pats apgalvojums ir atrodams arī citu Evaņģēliju pantos (skat. Mt 12:48, Mk 3:33 un Lk 8:21), kuros Jēzus jautā: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Jēzus skaidri norāda, cik svarīga ir Dieva vārda saņemšana un paklausīšana tam. 
Fragments no Otrā Vatikāna Koncila dokumenta Lumen Gentium uzsver: “Dēla sludināšanas laikā viņa saņēma vārdus, paceļot valstību ārpus miesas un asins aprēķiniem un saistībām, Viņš pasludināja par svētīgiem tos, kas dzirdēja un turēja Dieva vārdu, kā viņa uzticīgi to darīja. Pēc tam Vissvētākā Jaunava devās savā ticības svētceļojumā un palika uzticīga savai vienotībai ar savu Dēlu līdz pat krustam, kur viņa stāvēja, ļaudamās dievišķajam plānam” (LG, 58).  
Marijas kā uzticīgas mācekles tēls, kura izdzīvo ticības svētceļojumu, sasaista mūsdienu cilvēku jutīgumu un Baznīcas izpratni par tās aicinājumu būt par mācekļiem. Pāvests Francisks raksta Evangelii Gaudium, divreiz citējot Jāņa Pāvila II encikliku Redemptoris Mater: “Marija ir ticības sieviete, kas dzīvo un pilnveidojas ticībā, un ‘viņas izcilais ticības svētceļojums ir pastāvīgs atskaites punkts Baznīcai’. Marija ļāvās Svētā Gara vadībai ticības ceļojumā uz kalpošanu un augļu nešanu. Šodien mēs lūkojamies uz viņu un lūdzam viņu mums palīdzēt sludināt pestīšanas vēsti visiem un savukārt dot iespēju jauniem mācekļiem kļūt par evaņģēlistiem…. ‘Tas ir veids, kā Marija daudzus gadus dzīvoja vienotībā ar sava Dēla noslēpumu un devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā’ (EG 287).  
Mēs zinām, ka informācijas sniegšana ir nepieciešama un pat neaizstājama daļa, daloties Labajā Vēstī. Bet tā nav pirmā vai vissvarīgākā lieta. Dalīšanās ar Vārdu galvenokārt nozīmē nevis runāšanu, bet liecināšanu. Lūka ļoti pārliecinoši izklāsta šo pārliecību stāstā, kur Jānis Kristītājs sūta divus savus mācekļus, lai tie jautātu Jēzum, vai Viņš ir Mesija (skat. Lk 7:18). Tā vietā, lai sniegtu atbildi, Jēzus piedāvā neapgāžamus pierādījumus, norādot uz Dieva valstības nākšanas sekām. Pēc šī jautājuma Evaņģēlijā tiek teikts: “Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redz” (Lk 7:21). Jēzus Kristus atnestās Labās Vēsts dziļākais labums nav tajā līmenī, ko var saukt par teorētisku, bet gan tās eksistenciālajās konsekvencēs. Tātad Vārdam vajag mācekļus, kuri, tāpat kā Vissvētākā Jaunava, vēlas to klausīties ar atvērtību un dzīvot ar dāsnumu.    

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/4/3/8/_/uploads/9084606/image_track/3809533/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570897855834.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-12/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>583</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3809537</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sun, 13 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-13T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 13.10.2019, svētdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Svētdiena, 13. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa, C gads

2 Kgs 5:14-17
Ps 98:1,2-4 2
Tm 2:8-13
Lk 17:11-19
“Pateicība ir sirds atmiņa.” Ir šokējoši lasīt, ka tikai viens no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, lai pateiktu “paldies”. Pateicība ir ne tikai sociāls pienākums, kurā mēs dalāmies, bet arī mūsu būtības izpausme, kas arī kļūst par garīgu aktu. 
Evaņģēlija stāsts par desmit spitālīgo dziedināšanu, iespējams, ir modelēts pēc Vecās Derības stāsta par Naamāna dziedināšanu. Sīrijas armijas komandieris Naamāns ir lielisks cilvēks, uzticams karaļa padomnieks un drosmīgs karavīrs, taču viņš sirgst ar spitālību – slimību, no kuras visvairāk baidījās senajā pasaulē. Ir nepieciešama jauna meitene, Israēla karagūstekne, lai palīdzētu šim “dižajam cilvēkam” atklāt, kā tapt veselam. Nenosauktā meitene stāsta Naamāna sievai, ka viņš tiks izārstēts, ja dosies pie “pie pravieša, kurš ir Samarijā” (2Ķēn 5: 3). Naamānam vispirms ir jāprasa atļauja Arāmas ķēniņam, kurš liek viņam ar vēstuli doties pie Israēla ķēniņa. Ņemdams sev līdzi dažas dāvanas, Naamāns dodas uz Izraēlu ar vēstuli, kuru Israēla ķēniņš pārprot. Domājot, ka Arāmas ķēniņš plāno viņu provocēt, Israēla ķēniņš dusmās saplēš savas drēbes. Pravietis Elīša, to dzirdēdams, uzaicina ķēniņu atsūtīt slimo cilvēku pie viņa: “Lai taču viņš nāk pie manis un zina, ka Israēlā ir pravietis” (2Ķēn 5: 8). Personīga satikšanās un atzīšana ir būtiska priekš komandiera atveseļošanās. Naamāns ierodas Elīša mājās ar iespaidīgu svītu. Un, ievērojot savu armijas komandiera statusu, viņš sagaida sarežģītāku dziedināšanas rituālu, nekā to piedāvā Elīša. Bet pravietis, pat neizejot viņu satikt, nosūta sūtni, lai tas viņam norādītu, kā rīkoties: septiņas reizes mazgāties Jordānas upē (mūsu kristības rituāla pravietiskā zīme). Naamānam ticēt liekas pārāk vienkārši. Vai viņam nevajadzētu personīgi satikties ar pravieti? Vai viņiem Damaskā nav labākas upes? Stāstījums liek domāt, ka viena daļa tiek izārstēta, bet otra tiek dziedināta. Ārstēšana ir fiziska; dziedināšana ir iekšēja. Naamāns, kaut arī sašutis, paklausa. Kad viņš saprot, ka ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Elīša, lai pateiktos viņam, piedāvājot dāvanas kā pateicības zīmi. Šeit viņš beidzot tiekas ar pravieti vaigu vaigā. Pilnīga dziedināšana, patiesa pievēršanās ir paklausības pravieša vārdam, viņa personīgās tikšanās ar viņu un Jordānijas upes ūdens sakramentālās starpniecības rezultāts. Tā ir tikšanās, kas liek viņam atpazīt Israēla Dievu. 
Evaņģēlija lasījumā Lūka ļauj mums atkal sastapties ar svešinieka tēlu, sekojot Jēzum viņa ceļā. Šī ceļojuma ģeogrāfiskais mērķis ir Jeruzāleme, bet tā eksistenciālais mērķis ir dzīvības atdošana pie krusta kā zīme par Dēla neierobežoto pieejamību Tēvam Viņa vispārējās pestīšanas darbā. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, “svēto pilsētu”, bet, lai tur nokļūtu, viņš iet cauri teritorijām, kuras jūdi uzskatīja par tādām, kas pārāk tuvu ārzemniekiem (tā saucamā “pagānu Galileja”) vai pat nešķīstām, jo tās apdzīvoja herētiķi (Samarijas iedzīvotāji).
Tieši, ejot pa šo riskanto ceļu, Jēzus tiekas ar cilvēku grupu, kas bija viena no tā laika visvairāk atstumtajām: spitālīgajiem (tāds kā Sīrijas Naamāns). Spitālība bija ādas slimība, kuru uzskatīja par sodu grēciniekiem (skat. augstais priesteris Azarja, 2 Hr 26:20). Tika uzskatīts, ka tā savus upurus padara nederīgus pielūgsmei vai dzīvošanai kopienā, tāpēc viņi bija spiesti dzīvot atšķirti no pārējās sabiedrības (skat. Lev 13:46). Spitālīgie tika atstumti, spiesti klejot vientulībā, kopā ar citiem spitālīgajiem, vienmēr skaļi brīdinot citus, tuvojoties apdzīvotām vietām. Viņus pazemoja arī tas, ka viņiem nācās valkāt nodriskātas drēbes, nenosedzot galvu.
Desmit spitālīgo grupa dodas satikties ar Jēzu. Viņi lūdz palīdzību, uzrunājot Jēzu tā, kā no viņiem to varētu sagaidīt – no attāluma. Viss, kas viņiem bija, tās bija viņu balsis, un viņi tās izmantoja, lai sauktu uz Jēzu: “Jēzu, Mācītāj, Apžēlojies par mums!” (Lk 17:13). Saucot Jēzu par Mācītāju, viņi uzrunā Viņu tā, kā to darītu Jēzus mācekļi. Jēzus viņus redz un pievērš viņiem uzmanību, aicinot viņus veikt konkrētu darbību: “Ejiet un rādieties priesteriem” (Lk 17:14). Israēlā priesteri bija atbildīgi par slimības parādīšanās un izzušanas diagnosticēšanu (skat. Lev 13:9-10; 14:2). 
Uzrunājot Jēzu, desmit spitālīgie saglabāja distanci. Tas notika karantīnas dēļ, kas balstījās uz šķīstīšanās likumiem (skat. Lev 13:45-46). Tas arī mums parāda, ka šie slimie cilvēki, kas tāpat kā pagāni tika uzskatīti par tādiem, “kas vēl ir tālu” (Apd 2:39), par spīti sava stāvokļa traumatiskajam apkaunojumam ir gatavi saņemt Dieva aicinājumu. Tā ir nianse, kuras mērķis ir iemācīt mums, ka Dievs ir tas, kurš uzņemas iniciatīvu un savieno attālumus. Spitālīgie vēršas pie Jēzus ar uzrunu “Mācītāj”, nevis ar titulu “Kungs”, un tas atklāj, ka viņu ticība Jēzum šobrīd ir tikai sākotnējā stadijā. Viņi lūdz apžēlošanos un paklausa viņa norādījumam, bet nespēj uztvert savas dziedināšanas patieso nozīmi. 
Lūka uzsver faktu, ka, atbildot uz viņu lūgumu, Jēzus “redzēja” desmit spitālīgos. Citur savā evaņģēlijā Lūka saista “redzēšanu” arī ar “glābšanu” (skat. piemēram Lk 13:12). Šajā sākotnējā tikšanās reizē dziedināšana nenotiek nekavējoties, kā tas bija Naamāna gadījumā. Uzticīgs Torai, Jēzus pavēl spitālīgajiem sevi rādīt priesteriem (skat. Lk 17:14). Dziedināšana nozīmētu klausīties Jēzus vārdu un, tāpat kā Naamāna gadījumā, arī būt pateicīgiem tam, kas viņus izdziedināja. Deviņi no spitālīgajiem nespēj uzņemties vislielāko risku: atgriezties pie Jēzus, kaut arī viņiem bija labs nodoms pakļauties Jēzus norādījumiem un privilēģija satikties ar Jēzu personīgi. Tikai viens no viņiem to izdara - samarietis, kurš tāpēc ir “ienaidnieks”. Bet “saprotot” (vai kā teikts dažos tulkojumos “redzot”), ka viņš ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Jēzus (skat. Lk 17:15). Lūkam viņa “redzēšana” nozīmē, ka ir atvērtas samarieša ticības acis. Tagad ir jāpieņem personisks lēmums ticības virzienā, un tas notiek, kad viņš nolemj “atgriezties” pie Jēzus. Dieva pagodināšana no satrauktā svešinieka puses, kurš metas pie Mācītāja kājām, lai viņam pateiktos, norāda, ka šajā otrajā personīgajā tikšanās reizē ar Jēzu samarietis ne tikai atmaksā pateicības parādu, bet arī piedzīvo pilnīgu dziedināšanu un iekšēju transformāciju. Pateicība parasti tiek izteikta Dievam; šis ir vienīgais piemērs Jaunajā Derībā, kur šāda pateicība ir adresēta Jēzum. Noslēgumā svešinieks, kura ticība Jēzum ir viņu pārveidojusi, ir gatavs doties misijā: “Celies un ej!” (Lk 17:19, skat. arī Lk 10:3). 
Gan Naamāna, gan desmit spitālīgo dziedināšana ir stāsti, kas balstīti uz iekšēju atgriešanos, kas notiek caur personīgu satikšanos ar Dievu. Šī tikšanās notiek, sākot no personīgas krīzes, kuru var izraisīt nopietna slimība, un tā ir dievišķa iniciatīva. Cilvēka ziņā ir spert nākošo soli, lai novērtētu un pieņemtu šīs tikšanās nozīmi, kas vedīs pie atgriešanās. 
Dziedināšana ir iespējama tikai tiem, kuri spēj sasaistīt fizisko izārstēšanu ar pateicību; kad krustojas ķermeņa izārstēšana un sirds atgriešanās. Jordānas upes ūdens un atsauce uz priesteriem uzsver sakramentālās darbības nozīmi pestīšanas darbā. Šī nav vienkārša izārstēšana, pēc dabas individuāla un abstrakta. No atšķirtības un atstumtības mēs integrāli esam izlīguši ar sevi, ar savu ķermeni un ar kopienu, jo sirds dziļumos mēs esam samierinājušies ar Dievu, - ar Dievu Jēzū Kristū caur Baznīcas darbību. Līdzīgi kā Naamāns un spitālīgais samarietis, tikai tie, kas piedzīvo šo šķīstīšanās un samierināšanās vienotību, var atkal tikt integrēti sabiedrībā un tikt sūtīti misijā. 
Baznīcas misija nes un dara zināmu glābjošo Dieva žēlastību, jo tā atjauno vīriešus un sievietes no grēka iznīcības, no nāves atšķirtības. Pieņemt Evaņģēliju nozīmē ienākt Kristus Lieldienu noslēpumā, pieņemot viņa atjaunojošo nāvi un apdomājot viņa uzticību augšāmcelšanās notikumā. Atdzimuši kristību avotā, Baznīcas jaunajā Jordānas upē, un pateicīgi par nepelnītu pestīšanu, mēs esam padarīti par misionāriem ikdienas dzīves pieredzēs: celties, iet savu ceļu, atgriezties savās mājās. Citi tiks izvēlēti par misionāriem-mācekļiem svešās, iespējams, naidīgās un pagānu zemēs: pagāniskajā Galilejā, herētiķu Samarijā, un pagānu Sīrijā.    

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-13/listen.mp3?s=ZDv" length="7328023" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-13/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>48</hq>
                                    <hq_filename>cad234d264133213ab32acfb2c2dc4ad.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream74.hearthis.at/cad234d264133213ab32acfb2c2dc4ad.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-13/listen.mp3?s=ZDv" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Svētdiena, 13. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa, C gads

2 Kgs 5:14-17
Ps 98:1,2-4 2
Tm 2:8-13
Lk 17:11-19
“Pateicība ir sirds atmiņa.” Ir šokējoši lasīt, ka tikai viens no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, lai pateiktu “paldies”. Pateicība ir ne tikai sociāls pienākums, kurā mēs dalāmies, bet arī mūsu būtības izpausme, kas arī kļūst par garīgu aktu. 
Evaņģēlija stāsts par desmit spitālīgo dziedināšanu, iespējams, ir modelēts pēc Vecās Derības stāsta par Naamāna dziedināšanu. Sīrijas armijas komandieris Naamāns ir lielisks cilvēks, uzticams karaļa padomnieks un drosmīgs karavīrs, taču viņš sirgst ar spitālību – slimību, no kuras visvairāk baidījās senajā pasaulē. Ir nepieciešama jauna meitene, Israēla karagūstekne, lai palīdzētu šim “dižajam cilvēkam” atklāt, kā tapt veselam. Nenosauktā meitene stāsta Naamāna sievai, ka viņš tiks izārstēts, ja dosies pie “pie pravieša, kurš ir Samarijā” (2Ķēn 5: 3). Naamānam vispirms ir jāprasa atļauja Arāmas ķēniņam, kurš liek viņam ar vēstuli doties pie Israēla ķēniņa. Ņemdams sev līdzi dažas dāvanas, Naamāns dodas uz Izraēlu ar vēstuli, kuru Israēla ķēniņš pārprot. Domājot, ka Arāmas ķēniņš plāno viņu provocēt, Israēla ķēniņš dusmās saplēš savas drēbes. Pravietis Elīša, to dzirdēdams, uzaicina ķēniņu atsūtīt slimo cilvēku pie viņa: “Lai taču viņš nāk pie manis un zina, ka Israēlā ir pravietis” (2Ķēn 5: 8). Personīga satikšanās un atzīšana ir būtiska priekš komandiera atveseļošanās. Naamāns ierodas Elīša mājās ar iespaidīgu svītu. Un, ievērojot savu armijas komandiera statusu, viņš sagaida sarežģītāku dziedināšanas rituālu, nekā to piedāvā Elīša. Bet pravietis, pat neizejot viņu satikt, nosūta sūtni, lai tas viņam norādītu, kā rīkoties: septiņas reizes mazgāties Jordānas upē (mūsu kristības rituāla pravietiskā zīme). Naamānam ticēt liekas pārāk vienkārši. Vai viņam nevajadzētu personīgi satikties ar pravieti? Vai viņiem Damaskā nav labākas upes? Stāstījums liek domāt, ka viena daļa tiek izārstēta, bet otra tiek dziedināta. Ārstēšana ir fiziska; dziedināšana ir iekšēja. Naamāns, kaut arī sašutis, paklausa. Kad viņš saprot, ka ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Elīša, lai pateiktos viņam, piedāvājot dāvanas kā pateicības zīmi. Šeit viņš beidzot tiekas ar pravieti vaigu vaigā. Pilnīga dziedināšana, patiesa pievēršanās ir paklausības pravieša vārdam, viņa personīgās tikšanās ar viņu un Jordānijas upes ūdens sakramentālās starpniecības rezultāts. Tā ir tikšanās, kas liek viņam atpazīt Israēla Dievu. 
Evaņģēlija lasījumā Lūka ļauj mums atkal sastapties ar svešinieka tēlu, sekojot Jēzum viņa ceļā. Šī ceļojuma ģeogrāfiskais mērķis ir Jeruzāleme, bet tā eksistenciālais mērķis ir dzīvības atdošana pie krusta kā zīme par Dēla neierobežoto pieejamību Tēvam Viņa vispārējās pestīšanas darbā. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, “svēto pilsētu”, bet, lai tur nokļūtu, viņš iet cauri teritorijām, kuras jūdi uzskatīja par tādām, kas pārāk tuvu ārzemniekiem (tā saucamā “pagānu Galileja”) vai pat nešķīstām, jo tās apdzīvoja herētiķi (Samarijas iedzīvotāji).
Tieši, ejot pa šo riskanto ceļu, Jēzus tiekas ar cilvēku grupu, kas bija viena no tā laika visvairāk atstumtajām: spitālīgajiem (tāds kā Sīrijas Naamāns). Spitālība bija ādas slimība, kuru uzskatīja par sodu grēciniekiem (skat. augstais priesteris Azarja, 2 Hr 26:20). Tika uzskatīts, ka tā savus upurus padara nederīgus pielūgsmei vai dzīvošanai kopienā, tāpēc viņi bija spiesti dzīvot atšķirti no pārējās sabiedrības (skat. Lev 13:46). Spitālīgie tika atstumti, spiesti klejot vientulībā, kopā ar citiem spitālīgajiem, vienmēr skaļi brīdinot citus, tuvojoties apdzīvotām vietām. Viņus pazemoja arī tas, ka viņiem nācās valkāt nodriskātas drēbes, nenosedzot galvu.
Desmit spitālīgo grupa dodas satikties ar Jēzu. Viņi lūdz palīdzību, uzrunājot Jēzu tā, kā no viņiem to varētu sagaidīt – no attāluma. Viss, kas viņiem bija, tās bija viņu balsis, un viņi tās izmantoja, lai sauktu uz Jēzu: “Jēzu, Mācītāj, Apžēlojies par mums!” (Lk 17:13). Saucot Jēzu par Mācītāju, viņi uzrunā Viņu tā, kā to darītu Jēzus mācekļi. Jēzus viņus redz un pievērš viņiem uzmanību, aicinot viņus veikt konkrētu darbību: “Ejiet un rādieties priesteriem” (Lk 17:14). Israēlā priesteri bija atbildīgi par slimības parādīšanās un izzušanas diagnosticēšanu (skat. Lev 13:9-10; 14:2). 
Uzrunājot Jēzu, desmit spitālīgie saglabāja distanci. Tas notika karantīnas dēļ, kas balstījās uz šķīstīšanās likumiem (skat. Lev 13:45-46). Tas arī mums parāda, ka šie slimie cilvēki, kas tāpat kā pagāni tika uzskatīti par tādiem, “kas vēl ir tālu” (Apd 2:39), par spīti sava stāvokļa traumatiskajam apkaunojumam ir gatavi saņemt Dieva aicinājumu. Tā ir nianse, kuras mērķis ir iemācīt mums, ka Dievs ir tas, kurš uzņemas iniciatīvu un savieno attālumus. Spitālīgie vēršas pie Jēzus ar uzrunu “Mācītāj”, nevis ar titulu “Kungs”, un tas atklāj, ka viņu ticība Jēzum šobrīd ir tikai sākotnējā stadijā. Viņi lūdz apžēlošanos un paklausa viņa norādījumam, bet nespēj uztvert savas dziedināšanas patieso nozīmi. 
Lūka uzsver faktu, ka, atbildot uz viņu lūgumu, Jēzus “redzēja” desmit spitālīgos. Citur savā evaņģēlijā Lūka saista “redzēšanu” arī ar “glābšanu” (skat. piemēram Lk 13:12). Šajā sākotnējā tikšanās reizē dziedināšana nenotiek nekavējoties, kā tas bija Naamāna gadījumā. Uzticīgs Torai, Jēzus pavēl spitālīgajiem sevi rādīt priesteriem (skat. Lk 17:14). Dziedināšana nozīmētu klausīties Jēzus vārdu un, tāpat kā Naamāna gadījumā, arī būt pateicīgiem tam, kas viņus izdziedināja. Deviņi no spitālīgajiem nespēj uzņemties vislielāko risku: atgriezties pie Jēzus, kaut arī viņiem bija labs nodoms pakļauties Jēzus norādījumiem un privilēģija satikties ar Jēzu personīgi. Tikai viens no viņiem to izdara - samarietis, kurš tāpēc ir “ienaidnieks”. Bet “saprotot” (vai kā teikts dažos tulkojumos “redzot”), ka viņš ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Jēzus (skat. Lk 17:15). Lūkam viņa “redzēšana” nozīmē, ka ir atvērtas samarieša ticības acis. Tagad ir jāpieņem personisks lēmums ticības virzienā, un tas notiek, kad viņš nolemj “atgriezties” pie Jēzus. Dieva pagodināšana no satrauktā svešinieka puses, kurš metas pie Mācītāja kājām, lai viņam pateiktos, norāda, ka šajā otrajā personīgajā tikšanās reizē ar Jēzu samarietis ne tikai atmaksā pateicības parādu, bet arī piedzīvo pilnīgu dziedināšanu un iekšēju transformāciju. Pateicība parasti tiek izteikta Dievam; šis ir vienīgais piemērs Jaunajā Derībā, kur šāda pateicība ir adresēta Jēzum. Noslēgumā svešinieks, kura ticība Jēzum ir viņu pārveidojusi, ir gatavs doties misijā: “Celies un ej!” (Lk 17:19, skat. arī Lk 10:3). 
Gan Naamāna, gan desmit spitālīgo dziedināšana ir stāsti, kas balstīti uz iekšēju atgriešanos, kas notiek caur personīgu satikšanos ar Dievu. Šī tikšanās notiek, sākot no personīgas krīzes, kuru var izraisīt nopietna slimība, un tā ir dievišķa iniciatīva. Cilvēka ziņā ir spert nākošo soli, lai novērtētu un pieņemtu šīs tikšanās nozīmi, kas vedīs pie atgriešanās. 
Dziedināšana ir iespējama tikai tiem, kuri spēj sasaistīt fizisko izārstēšanu ar pateicību; kad krustojas ķermeņa izārstēšana un sirds atgriešanās. Jordānas upes ūdens un atsauce uz priesteriem uzsver sakramentālās darbības nozīmi pestīšanas darbā. Šī nav vienkārša izārstēšana, pēc dabas individuāla un abstrakta. No atšķirtības un atstumtības mēs integrāli esam izlīguši ar sevi, ar savu ķermeni un ar kopienu, jo sirds dziļumos mēs esam samierinājušies ar Dievu, - ar Dievu Jēzū Kristū caur Baznīcas darbību. Līdzīgi kā Naamāns un spitālīgais samarietis, tikai tie, kas piedzīvo šo šķīstīšanās un samierināšanās vienotību, var atkal tikt integrēti sabiedrībā un tikt sūtīti misijā. 
Baznīcas misija nes un dara zināmu glābjošo Dieva žēlastību, jo tā atjauno vīriešus un sievietes no grēka iznīcības, no nāves atšķirtības. Pieņemt Evaņģēliju nozīmē ienākt Kristus Lieldienu noslēpumā, pieņemot viņa atjaunojošo nāvi un apdomājot viņa uzticību augšāmcelšanās notikumā. Atdzimuši kristību avotā, Baznīcas jaunajā Jordānas upē, un pateicīgi par nepelnītu pestīšanu, mēs esam padarīti par misionāriem ikdienas dzīves pieredzēs: celties, iet savu ceļu, atgriezties savās mājās. Citi tiks izvēlēti par misionāriem-mācekļiem svešās, iespējams, naidīgās un pagānu zemēs: pagāniskajā Galilejā, herētiķu Samarijā, un pagānu Sīrijā.    

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/7/2/9/_/uploads/9084606/image_track/3809537/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570985580927.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-13/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>801</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3868515</guid>
                                    
                                        <pubDate>Mon, 14 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-16T19:20:02+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 14.10.2019, pirmdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Pirmdiena, 14. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Kalists I, izvēles piemiņas diena
Rom 1:1-7
Ps 98:1-4
Lk 11:29-32
Vārda liturģija šodien koncentrējas uz Evaņģēlija pasludināšanas spēku. Pasludinātais Dieva vārds ir pestīšanas gaidībās; mums jābūt gataviem to uzņemt un tajā klausīties. Klausīšanās ir Evaņģēlijs, kas atgādina aicinošo psalmu: “Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis” (Ps 95: 8). 
Pirmajā lasījumā Pāvils iepazīstina ar sevi un savu apustulātu Romas ticīgos – kopienu, kuru viņš neizveidoja, bet kuru viņš ļoti lolo un vēlas, lai tā palīdz viņam Spānijas evaņģelizācijas projekta īstenošanā. Lai iepazīstinātu ar sevi un lai nodibinātu labu garīgo sapratni ar šo kopienu, kuru viņš vēl nav klātienē sastapis, apustulis pārtrauc runāt par savu kalpošanu un savu aicinājumu. Viņa kalpošana Kristum un apustulāts darbam ar pagāniem sakņojas neparastajā viņa izraudzīšanas noslēpumā, saskaņā ar kuru Kristus Jēzus nozīmēja viņu sludināt Dieva Evaņģēliju. Pāvila kalpošana ir balstīta uz Kristus vārdu, tiek uzturēta ar Kristus vārdu, un tā dara Kristus vārdu zināmu citiem. Kristus ir viņa dzīves centrā. Vēstules Romiešiem ievadā ir attēlota Dieva pestīšanas dinamika, kas no specifiskā pārtop universālajā: Kristū pestīšanai vairs nav priviliģētu saņēmēju, bet tā ir adresēta visiem, pat tiem, kas atrodas tālu. 
Evaņģēlija lasījums mums vēsta par svešiniekiem un viņu attiecībām ar Dievu. Mācītāju ieskauj ļaužu pūlis, kas viņam uzmācas, un viņš nosoda tā deformējošo attieksmi, kas mazina ticības pieredzi: spazmotus zīmju meklējumus. Paaudze, kuru Jēzus uzrunā, ir “samaitāta paaudze” (Lk 11:29), jo tā nepārtraukti prasa ārējus pierādījumus, lai it kā ieslēgtu Dievu un viņa pestījošo gribu šauru, automātisku, maģisku, cēloņu un seku attiecību parametros, kas ir cilvēka spēka kontrolēti un regulēti. 
Jēzus nevēlas dot citu zīmi, kā vien Jonas zīmi. Jonas grāmata ir atrodama Vecajā Derībā starp pravietiskajām un gudrības grāmatām. Tas ir ziņojums, kuru sniedz pravietis, kurš tiek sūtīts sludināt ārpus Israēla robežām - Ninivē, Asīrijas galvaspilsētā, kur bija stipri derības ienaidnieki: patiesi ārzemnieki visās izpratnēs, un tie “kas vēl ir tālu” visaugstākajā pakāpē. Šī negaidītā misija māca Jonam par Dieva dedzīgo vēlmi aicināt tos, kas ir tālu, paziņot par Viņa piedošanu neticīgajiem un izglābt viņus caur grēku nožēlu un atgriešanos. Dumpīgs un negribīgs dieva Vārda priekšā, Jona kļūst par glābšanas zīmi niniviešiem. 
Arī Cilvēka Dēls kļūst par zīmi savai paaudzei, par vienīgo uzticamo zīmi. Jau Nācaretes sinagogā (skat. Lk 4:25-27) Jēzus bija atgādinājis, ka Dievs sūtīja savus praviešus Eliju un Elīšu, lai viņi nestu dziedināšanu ne tikai jūdiem, bet pat pagāniem. Tagad Viņš parāda, ka Viņa atnākšana ir paredzēta, lai nestu pestīšanu ne tikai Israēlam, bet ikvienam. Ar sava Dēla, kas tapa miesa, palīdzību Dievs atver Israēla ekskluzīvo izredzētību visai pasaulei. Ar daiļrunīgu savas cilvēcības zīmi Jēzus, kurā Dievs savienojas ar katru cilvēku, aicina mūs uz patiesu garīgu atgriešanos, iegūstot jaunu sirdi, kas vēlas dzirdēt un pieņemt dievišķo loģiku, un kas vēlas, lai visi cilvēki tiktu glābti. Jēzus rāda savai paaudzei - saviem ļaudīm, ka Šebas ķēniņiene, kaut būdama no pagānu vidus, saskatīja ķēniņa Salamana gudrībā pēdas mīlestībai uz Kungu, un ka ninivieši - svešinieki un rūdītie grēcinieki, saskārušies ar pravieša Jonas sludināšanu, pieņēma aicinājumu uz atgriešanos. 
No otras puses, Dieva tauta pretojas sava Kunga atnākšanai, un to tiesās tie, kuri “ir tālu prom” vai “ne-Cilvēki”, kurus pārstāv Dienvidu ķēniņiene un ninivieši. Šeit var redzēt Israēla neklausīšanās traģēdiju, tā atteikšanos atzīt Dieva klātbūtni, labvēlīgo laiku pestīšanai, Kunga apmeklējumu (skat. Lk 19:44, Rom 9-11). Israēla īpašā izredzētība un Dieva apsolījumi savai tautai nerada viņiem ekskluzīvu pārākumu un privilēģijas. Dievišķās izredzētības loģika meklējama pestīšanas vēsturiskajā konkrētībā un visu to reprezentativitātē, kuriem ir vienāda izcelsme un kuri savā cilvēcībā dalās vienā un tai pašā radības liktenī.
Jona, kura pieredze, nonākot vaļa vēderā, ir nepārprotama atsauce uz Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, atspoguļo misijas efektīvu atvēršanu visu cilvēku pestīšanai, un tā atrodama Baznīcā, tās universālumā un tās sakramentalitātē. Pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanās notikumam, izredzētā tauta un pagāni kļūst par vienu atpestītu tautu (skat. Ef 2:11-19), kas caur kristību ir vienota ar Kunga ciešanām (skat. Rom 6). Viņu klātbūtne pasaulē, piedaloties Jēzus misijā, ir redzama un efektīva pestīšanas zīme, kas notiek šodien cilvēku sirdīs, bez diskriminācijas vai atraidījuma no Dieva puses. Viņa Baznīca - universālais pestīšanas sakraments pastāvīgā misijas stāvoklī tiek sūtīta pie visiem, saucot visus kopā pie Kristus. Ja tiek piedzīvotas vajāšanas, tā no jauna izjūt sava Kunga atpestījošās ciešanas; bet ja tā tiek pieņemta, tā piedzīvo Jēzus Lieldienu efektivitāti; savukārt savu bērnu kristības izaugsmē tā saskata sava Kunga, Mācītāja un Laulātā drauga Jēzus Kristus žēlsirdības un piedošanas dāsnos augļus.     

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-14/listen.mp3?s=yxV" length="5840512" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-14/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>67</hq>
                                    <hq_filename>055fc2932e37b6ab7268068fbd34ca5b.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream71.hearthis.at/055fc2932e37b6ab7268068fbd34ca5b.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-14/listen.mp3?s=yxV" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Pirmdiena, 14. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Kalists I, izvēles piemiņas diena
Rom 1:1-7
Ps 98:1-4
Lk 11:29-32
Vārda liturģija šodien koncentrējas uz Evaņģēlija pasludināšanas spēku. Pasludinātais Dieva vārds ir pestīšanas gaidībās; mums jābūt gataviem to uzņemt un tajā klausīties. Klausīšanās ir Evaņģēlijs, kas atgādina aicinošo psalmu: “Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis” (Ps 95: 8). 
Pirmajā lasījumā Pāvils iepazīstina ar sevi un savu apustulātu Romas ticīgos – kopienu, kuru viņš neizveidoja, bet kuru viņš ļoti lolo un vēlas, lai tā palīdz viņam Spānijas evaņģelizācijas projekta īstenošanā. Lai iepazīstinātu ar sevi un lai nodibinātu labu garīgo sapratni ar šo kopienu, kuru viņš vēl nav klātienē sastapis, apustulis pārtrauc runāt par savu kalpošanu un savu aicinājumu. Viņa kalpošana Kristum un apustulāts darbam ar pagāniem sakņojas neparastajā viņa izraudzīšanas noslēpumā, saskaņā ar kuru Kristus Jēzus nozīmēja viņu sludināt Dieva Evaņģēliju. Pāvila kalpošana ir balstīta uz Kristus vārdu, tiek uzturēta ar Kristus vārdu, un tā dara Kristus vārdu zināmu citiem. Kristus ir viņa dzīves centrā. Vēstules Romiešiem ievadā ir attēlota Dieva pestīšanas dinamika, kas no specifiskā pārtop universālajā: Kristū pestīšanai vairs nav priviliģētu saņēmēju, bet tā ir adresēta visiem, pat tiem, kas atrodas tālu. 
Evaņģēlija lasījums mums vēsta par svešiniekiem un viņu attiecībām ar Dievu. Mācītāju ieskauj ļaužu pūlis, kas viņam uzmācas, un viņš nosoda tā deformējošo attieksmi, kas mazina ticības pieredzi: spazmotus zīmju meklējumus. Paaudze, kuru Jēzus uzrunā, ir “samaitāta paaudze” (Lk 11:29), jo tā nepārtraukti prasa ārējus pierādījumus, lai it kā ieslēgtu Dievu un viņa pestījošo gribu šauru, automātisku, maģisku, cēloņu un seku attiecību parametros, kas ir cilvēka spēka kontrolēti un regulēti. 
Jēzus nevēlas dot citu zīmi, kā vien Jonas zīmi. Jonas grāmata ir atrodama Vecajā Derībā starp pravietiskajām un gudrības grāmatām. Tas ir ziņojums, kuru sniedz pravietis, kurš tiek sūtīts sludināt ārpus Israēla robežām - Ninivē, Asīrijas galvaspilsētā, kur bija stipri derības ienaidnieki: patiesi ārzemnieki visās izpratnēs, un tie “kas vēl ir tālu” visaugstākajā pakāpē. Šī negaidītā misija māca Jonam par Dieva dedzīgo vēlmi aicināt tos, kas ir tālu, paziņot par Viņa piedošanu neticīgajiem un izglābt viņus caur grēku nožēlu un atgriešanos. Dumpīgs un negribīgs dieva Vārda priekšā, Jona kļūst par glābšanas zīmi niniviešiem. 
Arī Cilvēka Dēls kļūst par zīmi savai paaudzei, par vienīgo uzticamo zīmi. Jau Nācaretes sinagogā (skat. Lk 4:25-27) Jēzus bija atgādinājis, ka Dievs sūtīja savus praviešus Eliju un Elīšu, lai viņi nestu dziedināšanu ne tikai jūdiem, bet pat pagāniem. Tagad Viņš parāda, ka Viņa atnākšana ir paredzēta, lai nestu pestīšanu ne tikai Israēlam, bet ikvienam. Ar sava Dēla, kas tapa miesa, palīdzību Dievs atver Israēla ekskluzīvo izredzētību visai pasaulei. Ar daiļrunīgu savas cilvēcības zīmi Jēzus, kurā Dievs savienojas ar katru cilvēku, aicina mūs uz patiesu garīgu atgriešanos, iegūstot jaunu sirdi, kas vēlas dzirdēt un pieņemt dievišķo loģiku, un kas vēlas, lai visi cilvēki tiktu glābti. Jēzus rāda savai paaudzei - saviem ļaudīm, ka Šebas ķēniņiene, kaut būdama no pagānu vidus, saskatīja ķēniņa Salamana gudrībā pēdas mīlestībai uz Kungu, un ka ninivieši - svešinieki un rūdītie grēcinieki, saskārušies ar pravieša Jonas sludināšanu, pieņēma aicinājumu uz atgriešanos. 
No otras puses, Dieva tauta pretojas sava Kunga atnākšanai, un to tiesās tie, kuri “ir tālu prom” vai “ne-Cilvēki”, kurus pārstāv Dienvidu ķēniņiene un ninivieši. Šeit var redzēt Israēla neklausīšanās traģēdiju, tā atteikšanos atzīt Dieva klātbūtni, labvēlīgo laiku pestīšanai, Kunga apmeklējumu (skat. Lk 19:44, Rom 9-11). Israēla īpašā izredzētība un Dieva apsolījumi savai tautai nerada viņiem ekskluzīvu pārākumu un privilēģijas. Dievišķās izredzētības loģika meklējama pestīšanas vēsturiskajā konkrētībā un visu to reprezentativitātē, kuriem ir vienāda izcelsme un kuri savā cilvēcībā dalās vienā un tai pašā radības liktenī.
Jona, kura pieredze, nonākot vaļa vēderā, ir nepārprotama atsauce uz Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, atspoguļo misijas efektīvu atvēršanu visu cilvēku pestīšanai, un tā atrodama Baznīcā, tās universālumā un tās sakramentalitātē. Pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanās notikumam, izredzētā tauta un pagāni kļūst par vienu atpestītu tautu (skat. Ef 2:11-19), kas caur kristību ir vienota ar Kunga ciešanām (skat. Rom 6). Viņu klātbūtne pasaulē, piedaloties Jēzus misijā, ir redzama un efektīva pestīšanas zīme, kas notiek šodien cilvēku sirdīs, bez diskriminācijas vai atraidījuma no Dieva puses. Viņa Baznīca - universālais pestīšanas sakraments pastāvīgā misijas stāvoklī tiek sūtīta pie visiem, saucot visus kopā pie Kristus. Ja tiek piedzīvotas vajāšanas, tā no jauna izjūt sava Kunga atpestījošās ciešanas; bet ja tā tiek pieņemta, tā piedzīvo Jēzus Lieldienu efektivitāti; savukārt savu bērnu kristības izaugsmē tā saskata sava Kunga, Mācītāja un Laulātā drauga Jēzus Kristus žēlsirdības un piedošanas dāsnos augļus.     

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/3/4/0/_/uploads/9084606/image_track/3868515/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1570986428043.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-14/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>621</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3868518</guid>
                                    
                                        <pubDate>Tue, 15 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-16T19:21:02+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 15.10.2019, otrdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Otrdiena, 15. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētā Terēze no Avilas, piemiņas diena
Rom 1:16-25
Ps 19:2-5
Lk 11:37-41
Pirmajā lasījumā zaudējumu, ar kuru cilvēce pati sevi ir sodījusi, pretojoties Dieva gribai, Svētais Pāvils atkārtoti atklāj caur sava veida grēka vēsturi, ko viņš skaidro Romas ticīgajiem. Dieva radīts patiesībai un taisnīgumam, cilvēks pievērsās nejēdzībai, netiklībai un netaisnībai. Pārdomājot pasauli un spējot caur radīšanas darbu aptvert Radītāja neredzamo pilnību, cilvēce nomaldījās savās pārdomās un nonāca aklās nešķīstības alejās, pakļaujot ķermeni visādām baudām, līdz ķermenis pats kļuva par objektu un elku, kas pielūdz un kalpo radījumiem, nevis Radītājam. Izskatās, ka Dievs ir pieļāvis šo zaudējumu, lai cilvēce iemācītos uzticēties nevis sev, bet Tam, kurš ir visu lietu kārtība. Pāvils pārstāsta šo grēka stāstu, lai parādītu, ka, kaut arī cilvēce savas lepnās muļķības dēļ bija pelnījusi tikai Dieva dusmas, Dievs vienalga izvēlējās mīlēt cilvēci un mūs attaisnot, lai mūs glābtu. Taisnīgie dzīvos ticībā; cilvēciskajai radībai nav jāstājas Dieva tiesas priekšā, bet gan jāsaņem nepelnīta mīlestība, kas ierosina ārkārtas pārvērtības, jo tā grēcinieku padara taisnu un izvirtuli atpestītu. Šis dzirdētais un saņemtais Evaņģēlijs ir īsts dynamis – spēks, kas paplašina sirdi, atver to ticībai un paziņo par pestīšanu. Tas izplatās pats neatvairāmā veidā. Kā mums atgādina responsoriālais psalms, tas ir lipīgs līdz pasaules galam, kā liecinieks, ko debesis dod zemei un visam kosmosam, lai sasniegtu katru telpu un katru laikmetu. Pat debesis, šīs atpestīšanas piepildītas, dzied Dievam slavu. 
Evaņģēlija lasījums, kas ņemts no Lūkas evaņģēlija, mūs aicina vēl vairāk apdomāt šķēršļus Mācītāja dzīvā un enerģiskā vārda izplatīšanai: farizeju pārlieku pieķeršanos tradīcijai, attieksmi, kas neļauj viņiem saprast vispārējo glābjošo Jēzus klātbūtni un rīcību.  
Kamēr Jēzus māca ļaužu pūļus, kāds farizejs viņu uzaicina pie sevis pusdienās. Tikt uzaicinātam pie kāda cita cilvēka galda ir pieņemšanas, kā arī cieņas un atzīšanas žests. Starp diviem, kas dalās maltītē, nevar būt šķēršļu – ir tikai pazīšanās un tuvība. Jēzus pieņem farizeja ielūgumu, līdzīgi kā reiz pieņēma muitnieka aicinājumu, un sēžas pie galda, bet Viņš sadusmo namatēvu, neievērodams mazgāšanās praksi, ko farizeji veica pirms ēšanas. Faktiski Jēzus attiecības ar farizejiem vienmēr bijušas ļoti sarežģītas. Lk 7:36-50 farizejs tiek aizskarts, jo Jēzus ļauj sev pieskarties grēcīgai sievietei, kuru viņš slavē par viņas mīlestību. Lūkas evaņģēlijā 14:1-6 Jēzus pārmet formālu rituālu ievērošanu farizejiem, kuri, respektējot bauslību, ignorē mīlestības prasības, kas ir bauslības sintēze un apkopojums (skat. Mt 22:37). Lk 20:45-47 Jēzus brīdina par farizeju liekulību, kuri sludina taisnīgumu, veicot sterilus un bezjēdzīgus žestus. 
Tradīcijas, prakses un paražas, kad tās tiek uzspiestas vai ievērotas neelastīgā veidā, attālinās no to sekundārā un instrumentālā mērķa izglītot mūsu vājās un ietekmējamās sirdis, lai tās darītu labu un mīlētu. Tās var arī kļūt par reāliem šķelšanās un opozīcijas iemesliem. Tikai atgriešanās un iesaistīšanās mīlošā dialogā ar Kristu, kurš nebaidās no šķēršļu, sterilu priekšrakstu un tukšu tradīciju pārvarēšanas, var radīt dzīvību un jaunas attiecības kopībā, kurā pat likumi un to priekšraksti var palīdzēt mums dzīvot labi un saskaņā ar Dievu. No ārējas rituālu uzturēšanas cilvēks pāriet sirds iekšienē Dieva mīlestībā un vienotībā ar Kristu, kurš nebaidās riskēt ne ar ko, pat ne ar dzīvību, lai mēs paliktu kopībā ar Viņu un aicinātu ikvienu uz šo dzīves un prieka banketu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-15/listen.mp3?s=l8I" length="4567610" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-15/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>73</hq>
                                    <hq_filename>54ea00dcf8b1a76406cf7ed8f35b3a93.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream76.hearthis.at/54ea00dcf8b1a76406cf7ed8f35b3a93.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-15/listen.mp3?s=l8I" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Otrdiena, 15. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētā Terēze no Avilas, piemiņas diena
Rom 1:16-25
Ps 19:2-5
Lk 11:37-41
Pirmajā lasījumā zaudējumu, ar kuru cilvēce pati sevi ir sodījusi, pretojoties Dieva gribai, Svētais Pāvils atkārtoti atklāj caur sava veida grēka vēsturi, ko viņš skaidro Romas ticīgajiem. Dieva radīts patiesībai un taisnīgumam, cilvēks pievērsās nejēdzībai, netiklībai un netaisnībai. Pārdomājot pasauli un spējot caur radīšanas darbu aptvert Radītāja neredzamo pilnību, cilvēce nomaldījās savās pārdomās un nonāca aklās nešķīstības alejās, pakļaujot ķermeni visādām baudām, līdz ķermenis pats kļuva par objektu un elku, kas pielūdz un kalpo radījumiem, nevis Radītājam. Izskatās, ka Dievs ir pieļāvis šo zaudējumu, lai cilvēce iemācītos uzticēties nevis sev, bet Tam, kurš ir visu lietu kārtība. Pāvils pārstāsta šo grēka stāstu, lai parādītu, ka, kaut arī cilvēce savas lepnās muļķības dēļ bija pelnījusi tikai Dieva dusmas, Dievs vienalga izvēlējās mīlēt cilvēci un mūs attaisnot, lai mūs glābtu. Taisnīgie dzīvos ticībā; cilvēciskajai radībai nav jāstājas Dieva tiesas priekšā, bet gan jāsaņem nepelnīta mīlestība, kas ierosina ārkārtas pārvērtības, jo tā grēcinieku padara taisnu un izvirtuli atpestītu. Šis dzirdētais un saņemtais Evaņģēlijs ir īsts dynamis – spēks, kas paplašina sirdi, atver to ticībai un paziņo par pestīšanu. Tas izplatās pats neatvairāmā veidā. Kā mums atgādina responsoriālais psalms, tas ir lipīgs līdz pasaules galam, kā liecinieks, ko debesis dod zemei un visam kosmosam, lai sasniegtu katru telpu un katru laikmetu. Pat debesis, šīs atpestīšanas piepildītas, dzied Dievam slavu. 
Evaņģēlija lasījums, kas ņemts no Lūkas evaņģēlija, mūs aicina vēl vairāk apdomāt šķēršļus Mācītāja dzīvā un enerģiskā vārda izplatīšanai: farizeju pārlieku pieķeršanos tradīcijai, attieksmi, kas neļauj viņiem saprast vispārējo glābjošo Jēzus klātbūtni un rīcību.  
Kamēr Jēzus māca ļaužu pūļus, kāds farizejs viņu uzaicina pie sevis pusdienās. Tikt uzaicinātam pie kāda cita cilvēka galda ir pieņemšanas, kā arī cieņas un atzīšanas žests. Starp diviem, kas dalās maltītē, nevar būt šķēršļu – ir tikai pazīšanās un tuvība. Jēzus pieņem farizeja ielūgumu, līdzīgi kā reiz pieņēma muitnieka aicinājumu, un sēžas pie galda, bet Viņš sadusmo namatēvu, neievērodams mazgāšanās praksi, ko farizeji veica pirms ēšanas. Faktiski Jēzus attiecības ar farizejiem vienmēr bijušas ļoti sarežģītas. Lk 7:36-50 farizejs tiek aizskarts, jo Jēzus ļauj sev pieskarties grēcīgai sievietei, kuru viņš slavē par viņas mīlestību. Lūkas evaņģēlijā 14:1-6 Jēzus pārmet formālu rituālu ievērošanu farizejiem, kuri, respektējot bauslību, ignorē mīlestības prasības, kas ir bauslības sintēze un apkopojums (skat. Mt 22:37). Lk 20:45-47 Jēzus brīdina par farizeju liekulību, kuri sludina taisnīgumu, veicot sterilus un bezjēdzīgus žestus. 
Tradīcijas, prakses un paražas, kad tās tiek uzspiestas vai ievērotas neelastīgā veidā, attālinās no to sekundārā un instrumentālā mērķa izglītot mūsu vājās un ietekmējamās sirdis, lai tās darītu labu un mīlētu. Tās var arī kļūt par reāliem šķelšanās un opozīcijas iemesliem. Tikai atgriešanās un iesaistīšanās mīlošā dialogā ar Kristu, kurš nebaidās no šķēršļu, sterilu priekšrakstu un tukšu tradīciju pārvarēšanas, var radīt dzīvību un jaunas attiecības kopībā, kurā pat likumi un to priekšraksti var palīdzēt mums dzīvot labi un saskaņā ar Dievu. No ārējas rituālu uzturēšanas cilvēks pāriet sirds iekšienē Dieva mīlestībā un vienotībā ar Kristu, kurš nebaidās riskēt ne ar ko, pat ne ar dzīvību, lai mēs paliktu kopībā ar Viņu un aicinātu ikvienu uz šo dzīves un prieka banketu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/2/6/5/_/uploads/9084606/image_track/3868518/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571088237562.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-15/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>486</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3868516</guid>
                                    
                                        <pubDate>Wed, 16 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-16T19:22:02+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 16.10.2019, trešdiena</title>
                                    <description><![CDATA[**Trešdiena, 16. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa 
*Svētā Jadviga, izvēles piemiņas diena
Svētā Margarita Marija Alakoka, izvēles piemiņas diena***
Rom 2:1-11
Ps 62:2-3,6-7,9
Lk 11:42-46
Pirmajā lasījumā Pāvils, uzrunājot Romas ticīgos, uzstāj, ka jūdi tāpat kā pagāni dara ļaunus darbus. Viņš norāda uz to, cik viegli jūdi apsūdz pagānus netikumībā, paužot pārliecību, ka ir labāki par citiem pilnīgas Bauslības ievērošanas dēļ. Lai parādītu saviem tautiešiem, kā viņi ir pazaudējuši ceļu, Apustulis mēģina nojaukt dažas viņu nepatiesās pārliecības, kurām viņš pats bija ticējis, pirms iepazina Augšāmcelto Kungu. Iepriekš paļaujoties uz miesu un savu piederību cilvēku grupai, kas bija saņēmusi Bauslību, Pāvils atgriezās pie Kristus caur ticību, kas attaisno un darbojas caur mīlestību, nevis caur rituālu priekšrakstu ievērošanu. Nepietiek ticēt ar muti, ar ārēju Bauslības praktizēšanu; ir jādzīvo ticībā. Būtībā mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības, augļiem, ko dos mūsu ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās. Ticība ir dalība Jēzus dievišķajā dabā un dievišķajā mīlestībā. 
Pāvils nosoda sirds nocietināšanas grēku un to cilvēku nepiekāpību, kas uzskata, ka viņi ir vienīgie, kas pelnījuši pestīšanu. Privilēģiju laiks ir beidzies; ir pienācis laiks katram cilvēkam pieņemt lēmumu par to, kas ir Kristus. Tas ir laiks, kad katram cilvēkam jāļaujas Dieva žēlastībai, atklājot, ka Viņš vēlas izliet savu labestību pat pār tiem, kas ir bijuši tālu no Viņa. Vienīgais cilvēku tiesnesis ir Dievs; un mēs visi bez izņēmuma esam pakļauti Viņa spriedumam. Pārliecība par savu taisnību un augstprātība, domājot, ka kāds pats ir vienīgais patiesības un morāles (Bauslības) aizstāvis, var novest pie Dieva nicināšanas, uzskatot Viņa žēlsirdību par vājumu, kā arī maldīgi izslēdzot citus no pestīšanas. 
Šodienas Evaņģēlija fragments - pravietiska farizeju un likumu zinātāju nosodīšana, ir brīdinājums vakardienas un šodienas kristiešu kopienām izvairīties no legālisma, formālisma un rituālisma kārdinājumiem, kas uztur šo lielo Kristus glābšanas darba ienaidnieku - lepno un necaurlaidīgo pašreferenciālismu (atsaukšanos uz sevi). Bauslība tiek ietērpta ārējā formālismā un izvēlētās tautas aicinājums padarīts par ekskluzīvu privilēģiju, lai pagāni nevarētu graut pestīšanas universālumu un Jēzus mācekļu misiju. 
Jēzus iesāk, norādot uz farizeju nepareizo rīcību attiecībā pret ziedojumiem. Viņi spēj ievērot minimālas un maksimālās normas, piemēram, atdot desmito daļu no mētrām, rūtām un dārzeņiem. Jēzus nevēlas atcelt šīs prakses (jau At 14:22 aicina uz ikgadējo desmitās tiesas došanu templī), bet gan novietot tās pareizajā kontekstā – patiesās attiecībās ar ticību Dievam un mīlestību pret tuvāko. Ziedošana bez personiskas iesaistīšanās sirds atgriešanās ceļā var kļūt par attaisnojumu, lai atstātu novārtā pamatprincipus, piemēram, taisnīgumu un Dieva mīlestību, realitātes, kas prasa izlēmīgu un nepārtrauktu savas sirds un pasaules pārveidošanu. 
Cita Jēzus apsūdzība attiecas uz tieksmi meklēt slavu, dzīties pēc pateicības un varas, ieņemot goda vietas. Nemitīgas rūpes par ārējo izskatu ir iekšējas samaitātības rezultāts, kas cilvēku padara līdzīgu kapenēm – iespējams, ar greznu ārpusi, bet iekšpusē sapuvušu. Kamēr cilvēka iekšiene paliek neredzama citu acīm, ārpuse tiek rūpīgi uzpulēta savtīgiem mērķiem. 
Jēzus vārdi izskan spēcīgi, un tie sadusmo ne tikai uz farizejus, bet arī bauslības zinātājus, kuri jūtas dziļi aizvainoti. Tad Jēzus turpina izteikt viņiem bargus pārmetumus, kas vērsti pret viņu praksi uzlikt citiem smagu rituālu ievērošanas nastu, kurus viņi paši personīgi neveic, atklājot dziļu neatbilstību starp viņu mācību un viņu pašu dzīvi. Likums ir dots, lai kalpotu dzīvībai, to saglabātu un veicinātu. Ticība nekad nedehumanizē cilvēku; gluži pretēji, tā iedrošina ikvienu cilvēku vispilnīgākai izaugsmei. 
Šeit mēs atrodam patiesi apustulisku viedokli: saskaroties ar Dieva pestīšanas universālumu un Jēzus un viņa mācekļu misiju, farizejiem un bauslības zinātniekiem ir jāpārskata savs domāšanas veids attiecībā uz attiecībām ar Dievu un pestīšanu. Jēzus tiek nosodīts par sēšanos pie galda, pirms ēdienreizes neveicot tradicionālo mazgāšanās rituālu. 
Pirmā šīs situācijas kritika (Lk 11:39-44), tieši pirms vietas, kur sākas šodienas lasījums, ir vērsta pret farizeju piedāvāto maldīgo priekšstatu par dzīvi un attiecībām ar Dievu. Farizejs ir pārsteigts par Jēzus rīcību (Lk 11:38), un viņš saņem no Jēzus tūlītēju un smagu atbildi (Lk 11:39). Gan tas, cik lielu nozīmi Lūka piešķir diskusijai, gan Jēzus izteiktās kritikas tonis, gan viņa atsauce uz praviešiem un apustuļiem Dieva gudrības kontekstā (Lk 11:49) liecina par viņa nopietnību. Jēzus sarunu biedru problemātiskā attieksme nozīmē ierobežot pestīšanu tikai līdz ārējas Bauslības ievērošanai, kas apdraud universālo misiju, kuras pamatā ir Dieva – Bauslības devēja glābjošā griba. 
Jautājums, pirmkārt, rodas saistībā ar atšķirību starp to, kas ir iekšēji un ārēji šķīsts vai nešķīsts, ar noteikumiem, kas uzlikti citiem, bet kurus nepraktizē tie, kas tos uzlikuši. Tas atgādina Pētera redzējumu pirms viņa satikšanās ar centurionu Kornēliju, kurš puritāniski uzstāja, ka “nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu” (Apd 11:8). Lūkas evaņģēlija fragmentā Jēzus atbilde ir skaidra: Dievs ir radījis iekšpusi un ārpusi, viss ir Viņa roku darbs, tādēļ viss ir šķīsts (skat. Apd 10:15, Mk 7:15). Pēteris saprata, ka neviens nevar tikt pasludināts par negudru vai nešķīstu (skat. Apd 10:28). Apustulāts un misija ir Dieva Tēva - visu lietu radītāja labestības izpausme, kurš ignorē visus rituālos vai formālos šķēršļus, kas šķir. Misionārs ir aicināts būt tuvu visiem cilvēkiem (skat. Apd 10:46-47), jo Dievam nav favorītu (skat. Apd 10:34).
Lūka izmanto jēgpilnu formulu, lai izteiktu Dieva piedāvāto universālo atvērtību pestīšanai Jēzū Kristū un savas Baznīcas misiju: ​​“Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts” (Lk 11:40-41). Lai būtu tīrs, praktizē žēlsirdību un dari žēlsirdības darbus. Tas, kas Dieva valstībā nosaka attiecības starp cilvēkiem, pārvarot diskriminācijas un atšķiršanas šķēršļus, ir Dieva labestības noslēpums; Dievs Jēzū apvieno sevi ar katru cilvēku un piedāvā žēlastību visiem. Jēzus misionārie mācekļi ir aicināti dot to, kas ir viņos. Ne tikai dot materiālas lietas kā žēlsirdības dāvanas, bet, pirmkārt, piedāvāt sevi pašus: savu dzīvi un savu sirdi. Nav vajadzīgas nekādas ārējas darbības, kā arī rituālu priekšrakstu izpilde nav nepieciešama; misionārais māceklis ir aicināts atdot sevi visu Jēzum, piedāvājot dvēseli un miesu, no iekšpuses un ārpuses, sirdi un emocijas, attiecības un normas misijai visu cilvēku pestīšanai.     

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-16/listen.mp3?s=Pzj" length="7689713" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-16/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>75</hq>
                                    <hq_filename>4fba6dfca571c095caae5f1ab1809bbe.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream30.hearthis.at/4fba6dfca571c095caae5f1ab1809bbe.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-16/listen.mp3?s=Pzj" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[**Trešdiena, 16. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa 
*Svētā Jadviga, izvēles piemiņas diena
Svētā Margarita Marija Alakoka, izvēles piemiņas diena***
Rom 2:1-11
Ps 62:2-3,6-7,9
Lk 11:42-46
Pirmajā lasījumā Pāvils, uzrunājot Romas ticīgos, uzstāj, ka jūdi tāpat kā pagāni dara ļaunus darbus. Viņš norāda uz to, cik viegli jūdi apsūdz pagānus netikumībā, paužot pārliecību, ka ir labāki par citiem pilnīgas Bauslības ievērošanas dēļ. Lai parādītu saviem tautiešiem, kā viņi ir pazaudējuši ceļu, Apustulis mēģina nojaukt dažas viņu nepatiesās pārliecības, kurām viņš pats bija ticējis, pirms iepazina Augšāmcelto Kungu. Iepriekš paļaujoties uz miesu un savu piederību cilvēku grupai, kas bija saņēmusi Bauslību, Pāvils atgriezās pie Kristus caur ticību, kas attaisno un darbojas caur mīlestību, nevis caur rituālu priekšrakstu ievērošanu. Nepietiek ticēt ar muti, ar ārēju Bauslības praktizēšanu; ir jādzīvo ticībā. Būtībā mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības, augļiem, ko dos mūsu ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās. Ticība ir dalība Jēzus dievišķajā dabā un dievišķajā mīlestībā. 
Pāvils nosoda sirds nocietināšanas grēku un to cilvēku nepiekāpību, kas uzskata, ka viņi ir vienīgie, kas pelnījuši pestīšanu. Privilēģiju laiks ir beidzies; ir pienācis laiks katram cilvēkam pieņemt lēmumu par to, kas ir Kristus. Tas ir laiks, kad katram cilvēkam jāļaujas Dieva žēlastībai, atklājot, ka Viņš vēlas izliet savu labestību pat pār tiem, kas ir bijuši tālu no Viņa. Vienīgais cilvēku tiesnesis ir Dievs; un mēs visi bez izņēmuma esam pakļauti Viņa spriedumam. Pārliecība par savu taisnību un augstprātība, domājot, ka kāds pats ir vienīgais patiesības un morāles (Bauslības) aizstāvis, var novest pie Dieva nicināšanas, uzskatot Viņa žēlsirdību par vājumu, kā arī maldīgi izslēdzot citus no pestīšanas. 
Šodienas Evaņģēlija fragments - pravietiska farizeju un likumu zinātāju nosodīšana, ir brīdinājums vakardienas un šodienas kristiešu kopienām izvairīties no legālisma, formālisma un rituālisma kārdinājumiem, kas uztur šo lielo Kristus glābšanas darba ienaidnieku - lepno un necaurlaidīgo pašreferenciālismu (atsaukšanos uz sevi). Bauslība tiek ietērpta ārējā formālismā un izvēlētās tautas aicinājums padarīts par ekskluzīvu privilēģiju, lai pagāni nevarētu graut pestīšanas universālumu un Jēzus mācekļu misiju. 
Jēzus iesāk, norādot uz farizeju nepareizo rīcību attiecībā pret ziedojumiem. Viņi spēj ievērot minimālas un maksimālās normas, piemēram, atdot desmito daļu no mētrām, rūtām un dārzeņiem. Jēzus nevēlas atcelt šīs prakses (jau At 14:22 aicina uz ikgadējo desmitās tiesas došanu templī), bet gan novietot tās pareizajā kontekstā – patiesās attiecībās ar ticību Dievam un mīlestību pret tuvāko. Ziedošana bez personiskas iesaistīšanās sirds atgriešanās ceļā var kļūt par attaisnojumu, lai atstātu novārtā pamatprincipus, piemēram, taisnīgumu un Dieva mīlestību, realitātes, kas prasa izlēmīgu un nepārtrauktu savas sirds un pasaules pārveidošanu. 
Cita Jēzus apsūdzība attiecas uz tieksmi meklēt slavu, dzīties pēc pateicības un varas, ieņemot goda vietas. Nemitīgas rūpes par ārējo izskatu ir iekšējas samaitātības rezultāts, kas cilvēku padara līdzīgu kapenēm – iespējams, ar greznu ārpusi, bet iekšpusē sapuvušu. Kamēr cilvēka iekšiene paliek neredzama citu acīm, ārpuse tiek rūpīgi uzpulēta savtīgiem mērķiem. 
Jēzus vārdi izskan spēcīgi, un tie sadusmo ne tikai uz farizejus, bet arī bauslības zinātājus, kuri jūtas dziļi aizvainoti. Tad Jēzus turpina izteikt viņiem bargus pārmetumus, kas vērsti pret viņu praksi uzlikt citiem smagu rituālu ievērošanas nastu, kurus viņi paši personīgi neveic, atklājot dziļu neatbilstību starp viņu mācību un viņu pašu dzīvi. Likums ir dots, lai kalpotu dzīvībai, to saglabātu un veicinātu. Ticība nekad nedehumanizē cilvēku; gluži pretēji, tā iedrošina ikvienu cilvēku vispilnīgākai izaugsmei. 
Šeit mēs atrodam patiesi apustulisku viedokli: saskaroties ar Dieva pestīšanas universālumu un Jēzus un viņa mācekļu misiju, farizejiem un bauslības zinātniekiem ir jāpārskata savs domāšanas veids attiecībā uz attiecībām ar Dievu un pestīšanu. Jēzus tiek nosodīts par sēšanos pie galda, pirms ēdienreizes neveicot tradicionālo mazgāšanās rituālu. 
Pirmā šīs situācijas kritika (Lk 11:39-44), tieši pirms vietas, kur sākas šodienas lasījums, ir vērsta pret farizeju piedāvāto maldīgo priekšstatu par dzīvi un attiecībām ar Dievu. Farizejs ir pārsteigts par Jēzus rīcību (Lk 11:38), un viņš saņem no Jēzus tūlītēju un smagu atbildi (Lk 11:39). Gan tas, cik lielu nozīmi Lūka piešķir diskusijai, gan Jēzus izteiktās kritikas tonis, gan viņa atsauce uz praviešiem un apustuļiem Dieva gudrības kontekstā (Lk 11:49) liecina par viņa nopietnību. Jēzus sarunu biedru problemātiskā attieksme nozīmē ierobežot pestīšanu tikai līdz ārējas Bauslības ievērošanai, kas apdraud universālo misiju, kuras pamatā ir Dieva – Bauslības devēja glābjošā griba. 
Jautājums, pirmkārt, rodas saistībā ar atšķirību starp to, kas ir iekšēji un ārēji šķīsts vai nešķīsts, ar noteikumiem, kas uzlikti citiem, bet kurus nepraktizē tie, kas tos uzlikuši. Tas atgādina Pētera redzējumu pirms viņa satikšanās ar centurionu Kornēliju, kurš puritāniski uzstāja, ka “nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu” (Apd 11:8). Lūkas evaņģēlija fragmentā Jēzus atbilde ir skaidra: Dievs ir radījis iekšpusi un ārpusi, viss ir Viņa roku darbs, tādēļ viss ir šķīsts (skat. Apd 10:15, Mk 7:15). Pēteris saprata, ka neviens nevar tikt pasludināts par negudru vai nešķīstu (skat. Apd 10:28). Apustulāts un misija ir Dieva Tēva - visu lietu radītāja labestības izpausme, kurš ignorē visus rituālos vai formālos šķēršļus, kas šķir. Misionārs ir aicināts būt tuvu visiem cilvēkiem (skat. Apd 10:46-47), jo Dievam nav favorītu (skat. Apd 10:34).
Lūka izmanto jēgpilnu formulu, lai izteiktu Dieva piedāvāto universālo atvērtību pestīšanai Jēzū Kristū un savas Baznīcas misiju: ​​“Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts” (Lk 11:40-41). Lai būtu tīrs, praktizē žēlsirdību un dari žēlsirdības darbus. Tas, kas Dieva valstībā nosaka attiecības starp cilvēkiem, pārvarot diskriminācijas un atšķiršanas šķēršļus, ir Dieva labestības noslēpums; Dievs Jēzū apvieno sevi ar katru cilvēku un piedāvā žēlastību visiem. Jēzus misionārie mācekļi ir aicināti dot to, kas ir viņos. Ne tikai dot materiālas lietas kā žēlsirdības dāvanas, bet, pirmkārt, piedāvāt sevi pašus: savu dzīvi un savu sirdi. Nav vajadzīgas nekādas ārējas darbības, kā arī rituālu priekšrakstu izpilde nav nepieciešama; misionārais māceklis ir aicināts atdot sevi visu Jēzum, piedāvājot dvēseli un miesu, no iekšpuses un ārpuses, sirdi un emocijas, attiecības un normas misijai visu cilvēku pestīšanai.     

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/2/0/0/_/uploads/9084606/image_track/3868516/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571158424002.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-16/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>801</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3876445</guid>
                                    
                                        <pubDate>Thu, 17 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-17T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 17.10.2019, ceturtdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Ceturtdiena, 17. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Ignācijs no Antiohijas, piemiņas diena
Rom 3:21-30
Ps 130:1b-6ab
Lk 11:47-54
Pāvils noslēdz savu uzrunu Rom 1:18-3:20 ar dramatisku apgalvojumu: jūdi un grieķi - “tie visi ir zem grēka” (Rom 3:9). Ja tas ir tā, tad var šķist, ka pestīšana nav iespējama nevienam, domājot cilvēciskās kategorijās. Bet Pāvils uzskata, ka Dieva Jēzus Kristus iejaukšanās ir pārvarējusi šo cilvēces bezcerīgo situāciju: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība” (Rom 3:21). Tādējādi Pāvils pretnostata Dieva glābjošo spēku un grēka verdzību. Tēva spēkpilnais atbrīvojošais darbs notiek mūsdienās, jo viņa brīvajai iniciatīvai ir bijusi vēsturiska forma Kristū, kurš nomira un atkal augšāmcēlās (skat. Rom. 3:24-25, 4:25). Kad cilvēks to ticībā ievēro (skat. Rom 3:22-28:30), viņa eksistence pilnībā mainās: viņš tiek atbrīvots no pakļaušanās grēka un nāves varai (skat. Rom 3:24) un dzīvo kā uzticīgs Dieva un sava tuvākā pavadonis, saskaņā ar derībai raksturīgo solidaritātes loģiku, tas ir, kā “taisnīgais” (Rom 3:26).
Šeit Pāvils piedāvā teoloģiju, kas ir pilnīgi pretēja viņa laika mentalitātei. Jūdaisms bija sašaurinājis dievišķo Bauslību līdz absolūtai dominēšanai, atraujot to no tās būtiskajām un sākotnējām attiecībām ar vēsturi un dievišķo derību, pieņemot, ka tā darbojas pati par sevi. Rezultātā paklausība Jahvem tika aizstāta ar rūpīgu un skrupulozu recepšu un aizliegumu ievērošanu. Šis domāšanas veids izraisīja uzpūstu cilvēces pašpietiekamību savas dzīves likteņa priekšā. Izpirkšana, pamatojoties uz rabīniskajam jūdaismam raksturīgajiem “Bauslības darbiem”, patiesībā padarīja cilvēci par sava veida reliģisku autokrātu, kas aizmirsa dievišķo un pašreferenciālo žēlastību. Tā rezultātā radās sektantiska un ekskluzīva attieksme, kas novilka skaidru līniju starp jūdiem, kuri saprata un ievēroja Bauslību, un pagāniem, kuriem bija paredzēta bojāeja, jo viņiem nebija Bauslības. 
Apustulis mums piedāvā teoloģisku attaisnojuma izpratni kā alternatīvu šai to dienu jūdu mācībai. Viņš atsaucas uz Dieva glābjošo taisnīgumu un norāda uz ticību kā vienīgo iespēju izglābties no grēka varas un mūžīgās nāves likteņa. Praktiski Pāvils noraida tāda Dieva tēlu, kam nepiemīt žēlastība, tā vietā atklājot Dieva patieso seju - Tēvu, kurš mīlestībā rīkojas un iesaistās grēcīgās cilvēces labā. Pirms šīs ārkārtējās Dieva iniciatīvas jūdi un pagāni atrodas vienā līmenī; abiem nepieciešama pestīšana kā dāvana un viņi tiek pastāvīgi aicināti uz ticību, jo abi ir pakļauti grēka likumiem. Šajā universālajā atgriešanās procesā Israēls tiek izglābts un tas atgūst savu likumīgo vietu Dieva priekšā (skat. Rom 9-11). Tas būs izglābts kopā ar visām zemes tautām. Israēla izraudzīšana kļūst par efektīvu zīmi vēsturiskam pestīšanas sākumam Israēla tautai kopā ar pagāniem. 
Pāvests Francisks raksta:
Balstoties uz šo dalīšanos Jēzus redzējumā, Svētais Pāvils mums ir atstājis ticības dzīves aprakstu. Pieņemot ticības dāvanu, ticīgie kļūst par jaunu radību; viņi saņem jaunu sākumu; kā Dieva bērni viņi tagad ir “dēli Dēlā”. Frāze “Abba, Tēvs”, kas ir tik raksturīga paša Jēzus pieredzei, tagad kļūst par kristīgās pieredzes kodolu (sal. Rom 8:15). Ticības dzīve, esot Dieva bērnam, nozīmē atzīt pirmatnējo un radikālo dāvanu, kas uztur mūsu dzīves. To mēs skaidri redzam Svētā Pāvila jautājumā korintiešiem: “Kas tev ir tāds, ko tu nebūtu saņēmis?” (1Kor 4:7). Tas bija Pāvila un farizeju debates centrālais jautājums: jautājums par to, vai pestīšana tiek sasniegta ticībā vai caur bauslības ievērošanu. Pāvils noraida to cilvēku attieksmi, kuri sevi uzskatītu par attaisnotiem Dieva priekšā, balstoties uz viņu pašu darbiem. Šādi cilvēki, pat ja viņi ievēro baušļus un veic labus darbus, ir koncentrēti uz sevi; viņi neaptver, ka labestība nāk no Dieva. Tie, kas šādi dzīvo, kuri vēlas būt avots paši savai taisnībai, ierauga, ka šī taisnība drīz vien tiek iztukšota, un viņi nav vairs pat spējīgi ievērot likumu. Viņi kļūst noslēgti un izolēti no Kunga un no citiem; viņu dzīves kļūst veltīgas, un viņu darbi neauglīgi, kā kokam, kas atrodas tālu no ūdens. Svētais Augustīns mums vēsta savā kodolīgajā un tiešajā veidā: “Ab eo qui fecit te, noli deficere nec ad te”, “Nenovērsies no tā, kas tevi ir radījis, pat ja tu griezies pats pret sevi.” Kad es domāju, ka novēršoties no Dieva es atradīšu sevi, mana dzīve sāk sabrukt (sal. Lk 15:11-24). Pestīšanas sākums ir atvērtība kaut kam, kas ir pirms mums, pirmatnējai dāvanai, kas apliecina dzīvību un uztur tās pastāvēšanu. Tikai būdami atvērti un atzīstot šo dāvanu, mēs varam pārveidoties, piedzīvot pestīšanu un nest labus augļus. Glābšana caur ticību nozīmē Dieva dāvanas svarīguma atzīšanu. Kā saka svētais Pāvils: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef 2:8) (Lumen Fidei, 19). 
Pāvils piedāvā romiešiem universālos Dieva žēlastības apvāršņus, kas ir viņam uzticētās misijas pamatā un nodoti  Baznīcai, kas piedzima Jēzus Pashas svētkos un kuru Augšāmceltā Kunga Gars sūtīja pasaulē. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-17/listen.mp3?s=n5y" length="5583107" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-17/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>77</hq>
                                    <hq_filename>a8c1991cb20fe56718a5614879a6d54d.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream44.hearthis.at/a8c1991cb20fe56718a5614879a6d54d.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-17/listen.mp3?s=n5y" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Ceturtdiena, 17. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Ignācijs no Antiohijas, piemiņas diena
Rom 3:21-30
Ps 130:1b-6ab
Lk 11:47-54
Pāvils noslēdz savu uzrunu Rom 1:18-3:20 ar dramatisku apgalvojumu: jūdi un grieķi - “tie visi ir zem grēka” (Rom 3:9). Ja tas ir tā, tad var šķist, ka pestīšana nav iespējama nevienam, domājot cilvēciskās kategorijās. Bet Pāvils uzskata, ka Dieva Jēzus Kristus iejaukšanās ir pārvarējusi šo cilvēces bezcerīgo situāciju: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība” (Rom 3:21). Tādējādi Pāvils pretnostata Dieva glābjošo spēku un grēka verdzību. Tēva spēkpilnais atbrīvojošais darbs notiek mūsdienās, jo viņa brīvajai iniciatīvai ir bijusi vēsturiska forma Kristū, kurš nomira un atkal augšāmcēlās (skat. Rom. 3:24-25, 4:25). Kad cilvēks to ticībā ievēro (skat. Rom 3:22-28:30), viņa eksistence pilnībā mainās: viņš tiek atbrīvots no pakļaušanās grēka un nāves varai (skat. Rom 3:24) un dzīvo kā uzticīgs Dieva un sava tuvākā pavadonis, saskaņā ar derībai raksturīgo solidaritātes loģiku, tas ir, kā “taisnīgais” (Rom 3:26).
Šeit Pāvils piedāvā teoloģiju, kas ir pilnīgi pretēja viņa laika mentalitātei. Jūdaisms bija sašaurinājis dievišķo Bauslību līdz absolūtai dominēšanai, atraujot to no tās būtiskajām un sākotnējām attiecībām ar vēsturi un dievišķo derību, pieņemot, ka tā darbojas pati par sevi. Rezultātā paklausība Jahvem tika aizstāta ar rūpīgu un skrupulozu recepšu un aizliegumu ievērošanu. Šis domāšanas veids izraisīja uzpūstu cilvēces pašpietiekamību savas dzīves likteņa priekšā. Izpirkšana, pamatojoties uz rabīniskajam jūdaismam raksturīgajiem “Bauslības darbiem”, patiesībā padarīja cilvēci par sava veida reliģisku autokrātu, kas aizmirsa dievišķo un pašreferenciālo žēlastību. Tā rezultātā radās sektantiska un ekskluzīva attieksme, kas novilka skaidru līniju starp jūdiem, kuri saprata un ievēroja Bauslību, un pagāniem, kuriem bija paredzēta bojāeja, jo viņiem nebija Bauslības. 
Apustulis mums piedāvā teoloģisku attaisnojuma izpratni kā alternatīvu šai to dienu jūdu mācībai. Viņš atsaucas uz Dieva glābjošo taisnīgumu un norāda uz ticību kā vienīgo iespēju izglābties no grēka varas un mūžīgās nāves likteņa. Praktiski Pāvils noraida tāda Dieva tēlu, kam nepiemīt žēlastība, tā vietā atklājot Dieva patieso seju - Tēvu, kurš mīlestībā rīkojas un iesaistās grēcīgās cilvēces labā. Pirms šīs ārkārtējās Dieva iniciatīvas jūdi un pagāni atrodas vienā līmenī; abiem nepieciešama pestīšana kā dāvana un viņi tiek pastāvīgi aicināti uz ticību, jo abi ir pakļauti grēka likumiem. Šajā universālajā atgriešanās procesā Israēls tiek izglābts un tas atgūst savu likumīgo vietu Dieva priekšā (skat. Rom 9-11). Tas būs izglābts kopā ar visām zemes tautām. Israēla izraudzīšana kļūst par efektīvu zīmi vēsturiskam pestīšanas sākumam Israēla tautai kopā ar pagāniem. 
Pāvests Francisks raksta:
Balstoties uz šo dalīšanos Jēzus redzējumā, Svētais Pāvils mums ir atstājis ticības dzīves aprakstu. Pieņemot ticības dāvanu, ticīgie kļūst par jaunu radību; viņi saņem jaunu sākumu; kā Dieva bērni viņi tagad ir “dēli Dēlā”. Frāze “Abba, Tēvs”, kas ir tik raksturīga paša Jēzus pieredzei, tagad kļūst par kristīgās pieredzes kodolu (sal. Rom 8:15). Ticības dzīve, esot Dieva bērnam, nozīmē atzīt pirmatnējo un radikālo dāvanu, kas uztur mūsu dzīves. To mēs skaidri redzam Svētā Pāvila jautājumā korintiešiem: “Kas tev ir tāds, ko tu nebūtu saņēmis?” (1Kor 4:7). Tas bija Pāvila un farizeju debates centrālais jautājums: jautājums par to, vai pestīšana tiek sasniegta ticībā vai caur bauslības ievērošanu. Pāvils noraida to cilvēku attieksmi, kuri sevi uzskatītu par attaisnotiem Dieva priekšā, balstoties uz viņu pašu darbiem. Šādi cilvēki, pat ja viņi ievēro baušļus un veic labus darbus, ir koncentrēti uz sevi; viņi neaptver, ka labestība nāk no Dieva. Tie, kas šādi dzīvo, kuri vēlas būt avots paši savai taisnībai, ierauga, ka šī taisnība drīz vien tiek iztukšota, un viņi nav vairs pat spējīgi ievērot likumu. Viņi kļūst noslēgti un izolēti no Kunga un no citiem; viņu dzīves kļūst veltīgas, un viņu darbi neauglīgi, kā kokam, kas atrodas tālu no ūdens. Svētais Augustīns mums vēsta savā kodolīgajā un tiešajā veidā: “Ab eo qui fecit te, noli deficere nec ad te”, “Nenovērsies no tā, kas tevi ir radījis, pat ja tu griezies pats pret sevi.” Kad es domāju, ka novēršoties no Dieva es atradīšu sevi, mana dzīve sāk sabrukt (sal. Lk 15:11-24). Pestīšanas sākums ir atvērtība kaut kam, kas ir pirms mums, pirmatnējai dāvanai, kas apliecina dzīvību un uztur tās pastāvēšanu. Tikai būdami atvērti un atzīstot šo dāvanu, mēs varam pārveidoties, piedzīvot pestīšanu un nest labus augļus. Glābšana caur ticību nozīmē Dieva dāvanas svarīguma atzīšanu. Kā saka svētais Pāvils: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef 2:8) (Lumen Fidei, 19). 
Pāvils piedāvā romiešiem universālos Dieva žēlastības apvāršņus, kas ir viņam uzticētās misijas pamatā un nodoti  Baznīcai, kas piedzima Jēzus Pashas svētkos un kuru Augšāmceltā Kunga Gars sūtīja pasaulē. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/8/3/1/_/uploads/9084606/image_track/3876445/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571246838138.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-17/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>610</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3880724</guid>
                                    
                                        <pubDate>Fri, 18 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-18T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 18.10.2019, piektdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Piektdiena, 18. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Evaņģēlists Lūkas, svētki
2 Tm 4:10-17b
Ps 145:10-13,17-18
Lk 10:1-9
Šajos Svētā Lūkas svētkos mēs klausāmies Pāvila vēstulē savam uzticamajam emisāram Timotejam, kurā viņš sūdzas, ka viņam nav neviena ceļabiedra, izņemot Lūku. Lūkas izklāstā par Pāvila ceļojumiem Apustuļu darbu grāmatā vairākos pantos mēs stāstījumā atrodam pēkšņas izmaiņas: tā sauktos “mēs pantus” (skat. Apd 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28). Līdz Apd 10:16 Lūka ir it kā ārpus stāsta, rakstot trešajā personā. Apd 16:1-9 viņš ziņo par Pāvila ceļojumiem uz Frīģiju, Galatiju, Mīsiju, Bitīniju un Troādu. Bet, sākot ar 10. pantu, Lūka sāk rakstīt daudzskaitļa pirmajā personā: “Mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.” Lūka pieslēdzas Pāvilam un caur savu izveicīgo stāstījumu aicina savus lasītājus misionārajā ceļojumā. 
Sava evaņģēlija sākumā Lūka atklāj nelielu detaļu par sevi. Viņš raksta, ka viņš iepazīstina ar notikumiem, “kas norisinājušies mūsu vidū” tā, kā “tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki”, kas bija kopā ar Jēzu kopš viņa publiskās kalpošanas sākuma (skat. Lk 1:1-2 ). Šajā ievaddaļā Lūka savai auditorijai atklāj, ka pat ja arī viņš nav tiešs sava piedāvātā stāsta liecinieks, evaņģēlists ir daļa no topošās kristiešu kopienas, pateicoties to cilvēku personīgajām liecībām, kuri personīgi bija dzirdējuši Jēzus sludināšanu un piedzīvojuši viņa krustā sišanu un augšāmcelšanos. 
Matejs (10:1), Marks (6:7) un Lūka (9:1) katrs apraksta, kā Jēzus paaicināja “Divpadsmit”, un kā pēc norādījumu došanas Viņš tos sūta misijā, lai pasludinātu Labo Vēsti. Bet tikai Lūka ziņo, ka Jēzus vēlāk sūtīja lielāku - septiņdesmit divu mācekļu grupu, par kuru mēs dzirdam arī šodienas evaņģēlijā. Pēc Lūkas vārdiem, pirmajā evaņģelizācijā bija iesaistīti daudz vairāk misionāru nekā Divpadsmit. Tieši pirms viņu izvēlēšanas un sūtīšanas Jēzus bija sācis savu ceļojumu uz Jeruzalemi (skat. Lk 9:51). Viņš aizsūtīja septiņdesmit divus sev pa priekšu, lai sagatavotu savu ierašanos dažādās pilsētās. Tas nosaka Lūkas personīgo pieredzi ceļojumam ar Pāvilu. 
Šī septiņdesmit divu (vai saskaņā ar dažiem manuskriptiem septiņdesmit) nosūtīšana ir kā modelis kristiešu misionāru aktivitātēm visās tautās. Jūdu tradīcijā tās bija septiņdesmit tautas, kuras dzirdēja Sinaja likuma izsludināšanu (skat. Rad 10, At 32:8); taču Jēzus mācekļi tiek sūtīti pie visām tautām. 
Šodienas liturģijā lasītais fragments apustulātu atspoguļo valstības un tiesas atklāsmi kā tādu, kas jau pasaulē ir klātesoša. Lūkam nav nepieciešams Israēlam ziņot par valstības diženumu, bet gan tautām jāpasludina, ka valstība ir tuvu. Evaņģēlists raksta laikā, kad “visās tautās” jau ir augšāmceltā Jēzus liecinieki. Šis ir izšķirošais brīdis vēsturē, kurā ikvienam tiek piedāvāta iespēja kļūt par daļu no Dieva valstības. 
Metode, raksturs un perspektīvas misionārajam darbam, ko veic septiņdesmit divi mācekļi, ir līdzīgas kā divpadsmit mācekļiem. Jēzus norādījumi iet roku rokā ar situācijas aprakstu: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz”, un līdz ar to arī kategoriskais ieteikums: “tāpēc lūdziet pļaujas kungu.” “Lūgšana ir misijas dvēsele,” tā pāvests Francisks rakstīja 2017. gada 22. oktobra vēstulē kardinālam Filoni. Dievs, kurš ir pļaujas kungs, uzņemas iniciatīvu; viņš aicina un sūta. Tas ir ielūgums pievienoties Jēzus lūgšanai un viņa ceļam pie Tēva, kas izpaužas kā sevis nodošana cilvēku rokās: “Es jūs sūtu kā jērus vilku vidū.” Misionāri nekad nevar paļauties uz spēku, varu, vai vardarbību. Viņi ir bagāti tikai ar ticību un lūgšanām, kas viņus iesakņo personīgās mīlestības attiecībās ar Jēzu - mācītāju, kurš viņus sūta. 
Nabadzība, kas ir sākumā, kļūst pamatu un zīmi viņu brīvībai un pilnīgai sevis veltīšanai tam vienīgajam uzdevumam, kas viņus atbrīvo no jebkādiem šķēršļiem vai kavēšanās. Tas viss ir precīzi definēts virknē normu: brīvi no visiem šķēršļiem, sūtītie dodas tieši uz mērķi, neapstājoties pat ne sveicienam, kas saskaņā ar austrumu paražu būtu prasījis daudz laika (sk. 2 Kgs 4:29). Gluži pretēji, patiess sveiciens ir rezervēts tiem, pret kuriem ir vērsta misija. Šis sveiciens nav vienkārši pareģojums vai sludinājums, bet efektīvs vārds, kas sniedz prieku un laimi. Īsāk sakot, tas ir mesiānisks “miers”, kas nāk līdz ar pestīšanu (skat. Lk 10:5-6). Sūtītie, līdzīgi kā Kungs, nodibina attiecības ar tiem, kuri viņus uzņem, ļaujot valstības mieram ienākt viņu vidū. Viņu izturēšanās liek viņiem būt atkarīgiem no tiem, kas viņus uzņem, kuriem viņi uztic sevi un savas dzīvības. Tāpēc misionāri ir pilnībā pakļauti misijas riskiem, arī attiecībā uz iztiku: viņi tiks uzņemti vai noraidīti, būs veiksme vai neveiksme. “Māja” un “pilsēta” simbolizē privāto un sabiedrisko dzīvi. Tie, kas ir sūtīti, ir atkarīgi no to viesmīlības, kuri uzklausa viņu vēsti, bet nekas nevar viņus apturēt vai kavēt misijas veikšanu; tie ir misionāri, kas nes pēdējo un steidzamo pestīšanas iespējas aicinājumu, kam jāsasniedz visu ausis, visu sirdis neatkarīgi no tā, ko tas prasa.   

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-18/listen.mp3?s=ymQ" length="6031172" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-18/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>48</hq>
                                    <hq_filename>3aa0ef3a6652e54b797d4dc1945130eb.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream32.hearthis.at/3aa0ef3a6652e54b797d4dc1945130eb.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-18/listen.mp3?s=ymQ" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Piektdiena, 18. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Evaņģēlists Lūkas, svētki
2 Tm 4:10-17b
Ps 145:10-13,17-18
Lk 10:1-9
Šajos Svētā Lūkas svētkos mēs klausāmies Pāvila vēstulē savam uzticamajam emisāram Timotejam, kurā viņš sūdzas, ka viņam nav neviena ceļabiedra, izņemot Lūku. Lūkas izklāstā par Pāvila ceļojumiem Apustuļu darbu grāmatā vairākos pantos mēs stāstījumā atrodam pēkšņas izmaiņas: tā sauktos “mēs pantus” (skat. Apd 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28). Līdz Apd 10:16 Lūka ir it kā ārpus stāsta, rakstot trešajā personā. Apd 16:1-9 viņš ziņo par Pāvila ceļojumiem uz Frīģiju, Galatiju, Mīsiju, Bitīniju un Troādu. Bet, sākot ar 10. pantu, Lūka sāk rakstīt daudzskaitļa pirmajā personā: “Mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.” Lūka pieslēdzas Pāvilam un caur savu izveicīgo stāstījumu aicina savus lasītājus misionārajā ceļojumā. 
Sava evaņģēlija sākumā Lūka atklāj nelielu detaļu par sevi. Viņš raksta, ka viņš iepazīstina ar notikumiem, “kas norisinājušies mūsu vidū” tā, kā “tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki”, kas bija kopā ar Jēzu kopš viņa publiskās kalpošanas sākuma (skat. Lk 1:1-2 ). Šajā ievaddaļā Lūka savai auditorijai atklāj, ka pat ja arī viņš nav tiešs sava piedāvātā stāsta liecinieks, evaņģēlists ir daļa no topošās kristiešu kopienas, pateicoties to cilvēku personīgajām liecībām, kuri personīgi bija dzirdējuši Jēzus sludināšanu un piedzīvojuši viņa krustā sišanu un augšāmcelšanos. 
Matejs (10:1), Marks (6:7) un Lūka (9:1) katrs apraksta, kā Jēzus paaicināja “Divpadsmit”, un kā pēc norādījumu došanas Viņš tos sūta misijā, lai pasludinātu Labo Vēsti. Bet tikai Lūka ziņo, ka Jēzus vēlāk sūtīja lielāku - septiņdesmit divu mācekļu grupu, par kuru mēs dzirdam arī šodienas evaņģēlijā. Pēc Lūkas vārdiem, pirmajā evaņģelizācijā bija iesaistīti daudz vairāk misionāru nekā Divpadsmit. Tieši pirms viņu izvēlēšanas un sūtīšanas Jēzus bija sācis savu ceļojumu uz Jeruzalemi (skat. Lk 9:51). Viņš aizsūtīja septiņdesmit divus sev pa priekšu, lai sagatavotu savu ierašanos dažādās pilsētās. Tas nosaka Lūkas personīgo pieredzi ceļojumam ar Pāvilu. 
Šī septiņdesmit divu (vai saskaņā ar dažiem manuskriptiem septiņdesmit) nosūtīšana ir kā modelis kristiešu misionāru aktivitātēm visās tautās. Jūdu tradīcijā tās bija septiņdesmit tautas, kuras dzirdēja Sinaja likuma izsludināšanu (skat. Rad 10, At 32:8); taču Jēzus mācekļi tiek sūtīti pie visām tautām. 
Šodienas liturģijā lasītais fragments apustulātu atspoguļo valstības un tiesas atklāsmi kā tādu, kas jau pasaulē ir klātesoša. Lūkam nav nepieciešams Israēlam ziņot par valstības diženumu, bet gan tautām jāpasludina, ka valstība ir tuvu. Evaņģēlists raksta laikā, kad “visās tautās” jau ir augšāmceltā Jēzus liecinieki. Šis ir izšķirošais brīdis vēsturē, kurā ikvienam tiek piedāvāta iespēja kļūt par daļu no Dieva valstības. 
Metode, raksturs un perspektīvas misionārajam darbam, ko veic septiņdesmit divi mācekļi, ir līdzīgas kā divpadsmit mācekļiem. Jēzus norādījumi iet roku rokā ar situācijas aprakstu: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz”, un līdz ar to arī kategoriskais ieteikums: “tāpēc lūdziet pļaujas kungu.” “Lūgšana ir misijas dvēsele,” tā pāvests Francisks rakstīja 2017. gada 22. oktobra vēstulē kardinālam Filoni. Dievs, kurš ir pļaujas kungs, uzņemas iniciatīvu; viņš aicina un sūta. Tas ir ielūgums pievienoties Jēzus lūgšanai un viņa ceļam pie Tēva, kas izpaužas kā sevis nodošana cilvēku rokās: “Es jūs sūtu kā jērus vilku vidū.” Misionāri nekad nevar paļauties uz spēku, varu, vai vardarbību. Viņi ir bagāti tikai ar ticību un lūgšanām, kas viņus iesakņo personīgās mīlestības attiecībās ar Jēzu - mācītāju, kurš viņus sūta. 
Nabadzība, kas ir sākumā, kļūst pamatu un zīmi viņu brīvībai un pilnīgai sevis veltīšanai tam vienīgajam uzdevumam, kas viņus atbrīvo no jebkādiem šķēršļiem vai kavēšanās. Tas viss ir precīzi definēts virknē normu: brīvi no visiem šķēršļiem, sūtītie dodas tieši uz mērķi, neapstājoties pat ne sveicienam, kas saskaņā ar austrumu paražu būtu prasījis daudz laika (sk. 2 Kgs 4:29). Gluži pretēji, patiess sveiciens ir rezervēts tiem, pret kuriem ir vērsta misija. Šis sveiciens nav vienkārši pareģojums vai sludinājums, bet efektīvs vārds, kas sniedz prieku un laimi. Īsāk sakot, tas ir mesiānisks “miers”, kas nāk līdz ar pestīšanu (skat. Lk 10:5-6). Sūtītie, līdzīgi kā Kungs, nodibina attiecības ar tiem, kuri viņus uzņem, ļaujot valstības mieram ienākt viņu vidū. Viņu izturēšanās liek viņiem būt atkarīgiem no tiem, kas viņus uzņem, kuriem viņi uztic sevi un savas dzīvības. Tāpēc misionāri ir pilnībā pakļauti misijas riskiem, arī attiecībā uz iztiku: viņi tiks uzņemti vai noraidīti, būs veiksme vai neveiksme. “Māja” un “pilsēta” simbolizē privāto un sabiedrisko dzīvi. Tie, kas ir sūtīti, ir atkarīgi no to viesmīlības, kuri uzklausa viņu vēsti, bet nekas nevar viņus apturēt vai kavēt misijas veikšanu; tie ir misionāri, kas nes pēdējo un steidzamo pestīšanas iespējas aicinājumu, kam jāsasniedz visu ausis, visu sirdis neatkarīgi no tā, ko tas prasa.   

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/4/1/2/_/uploads/9084606/image_track/3880724/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571421222214.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-18/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>629</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3880723</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sat, 19 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-19T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 19.10.2019, sestdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Sestdiena, 19. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa 
Svētie Jānis no Brebefas un Īzāks Žogs, priesteri, un viņu biedri, mocekļi, izvēles piemiņas diena;
Svētais Pāvils no Krusta, izvēles piemiņas diena
Rom 4:13,16-18
Ps 105:6-9,42-43
Lk 12:8-12
Šodienas evaņģēlijā Jēzus paredz dažādus kontekstus, kuros apustuļiem būs Viņu jāapliecina, ieskaitot iespēju, ka viņi sastapsies ar naidīgām reakcijām. Parādoties sinagogās un civilās varas priekšā, viņi liecinās par ticību gan reliģiskās, gan laicīgās aprindās. Viņa vārdi tiek piepildīti Apustuļu darbos, kad Pāvils sludina Salamīnas sinagogā (skat. Ap.d.13:4-17) un kad viņš apliecina Jēzu Romas autoritāšu priekšā (skat. Ap.d. 21:33-22, 29). Jēzus apsola saviem sekotājiem, ka viņu zemes liecība sasniegs debesis; tāpat kā viņi atpazīst Cilvēka Dēlu zemes apstākļos - civilos vai reliģiskos, tā Cilvēka Dēls tos atpazīs Dieva eņģeļu priekšā. 
Tieši pirms tam Jēzus bija iedrošinājis savus mācekļus, lai viņiem ir drosme un pārliecība vajāšanu laikos. Kā secināms no pārējā misionārā diskursa, Viņš viņiem nesola mieru vai imunitāti pret vardarbību un noraidīšanu, bet Viņš norāda uz brīvības patieso sakni: uzvaru pār bailēm, kuras avots ir rodams Jēzus uzvarā pār nāvi. Šīs uzvaras pieredze Jēzum un viņa mācekļiem būs Lieldienas. 
Tie brīži vēsturē, kad mācekļi tiek aicināti publiski atzīt Jēzu par Kungu un Mesiju, ir saistīti ar Dieva tiesas dienu, kad Jēzus pats kā Cilvēka Dēls darbosies kā advokāts un aizstāvis. Līdzība ar  tiesas procesu (skat. Jes. 50: 8-9; Rom 8:33) vēsta par Augšāmcēlušos Kungu, kurš mīt kopā ar Dievu, bet kurš caur savu Garu efektīvā veidā ir klātesošs savā Baznīcā un publiskajā sadursmē ar valdniekiem un varenajiem no šīs pasaules, ar kuru mācekļi turpina saskarties (skat. Lk 11:11-12). 
Jēzus apgalvojums, ka zaimošana pret Svēto Garu nekad nevar tikt piedota, ir diezgan pārsteidzošs, ņemot vērā līdzību par pazudušo dēlu (kas aprakstīta Lūkas evaņģēlijā tikai trīs nodaļas vēlāk), un kas akcentē grēku piedošanu. Bet šī mācība būtu jāinterpretē īpašās Lūka izpratnes par kristīgo misiju kontekstā. Cilvēka Dēla sekotāji viņu noliegs, kā to izdarīja pat Pēteris, pirmais no apustuļiem, naktī, kad Jēzus tika aizturēts. Pēteris neatzinās un nepalika uzticīgs Jēzum, jo ​​viņš vēl nebija pieredzējis Viņa ciešanas un augšāmcelšanos, un vēl nebija saņēmis Svēto Garu Vasarsvētkos. Bet Pēterim tiek piedots augšāmceltā Kunga sveicienā “Miers ar jums” (Lk 24:36) un mīlestībā (skat. Jņ 21:15-9). Pēc Svētā Gara saņemšanas Evaņģēlija pieredze ir pabeigta, un Pēteris, atjaunots garā, tagad ir Augšāmceltā Kristus spēka piepildīts un pārliecināts par ticības dāvanu. Jēzus kristoloģiskais solījums bija viņā mītošā Gara auglis (skat. Mt 16:18). 
Protams, Lūka labi pārzina pirmās Apustuļu darbu baznīcas pieredzi – apustuļu drosmīgās liecības (skat. Apd 4:5ff; 5:32), kā arī kristiešu kopienu apņemšanos, kas pakļauta atkrišanai no ticības vai ticības trūkuma riskam, saskaroties ar draudiem un represijām no ārpuses. Pēc tam viņš atgādina Jēzus teikto, aicinot kristiešus pārdomāt un stiprinot viņus: ikvienam, kas kādu vārdu sacīs pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots, bet, kas zaimos Svēto Garu, tam netiks piedots. Tam, kurš savas zemes dzīves kalpošanas laikā ir noliedzis Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, un, pateicoties Gara dāvanai Vasarsvētkos, tam būs jauna iespēja – tas  saņems iespēju atgriezties un saņemt piedošanu. Tā tas bija Pāvila un daudzu jūdu konvertītu gadījumā. Bet kā var piedot kādam, kurš noraida Garu, kas ir pašas piedošanas, grēku nožēlošanas un mācekļu atjaunošanas avots un līdzeklis? Lūka to redz nocietināšanās un akluma pieredzē tiem, kuri ir atmetuši apustuļu liecības (skat. Apd 28:25-28). Tā ir pilnīga, brīva un apzināta aizvēršanās Gara darbībai un Gara samierināšanas un piedošanas kustībai, līdz ar to neviens nevar tikt piespiests izglābties pret viņa paša gribu un rīcību. Dieva Gara uzņemšana vai atraidīšana ir mūsu sirdsapziņas un mūsu brīvības noslēpumainās attiecības ar Dievu; tikai Dievs pilnībā lasa mūsu sirdis. Tikai Dievs, kurš pazīst mūsu sirdis, dāvā grēku piedošanu un pestīšanu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-19/listen.mp3?s=vFm" length="4669680" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-19/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>72</hq>
                                    <hq_filename>ca12192aab28ecc76f458fe4d75d14bc.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream30.hearthis.at/ca12192aab28ecc76f458fe4d75d14bc.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-19/listen.mp3?s=vFm" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Sestdiena, 19. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa 
Svētie Jānis no Brebefas un Īzāks Žogs, priesteri, un viņu biedri, mocekļi, izvēles piemiņas diena;
Svētais Pāvils no Krusta, izvēles piemiņas diena
Rom 4:13,16-18
Ps 105:6-9,42-43
Lk 12:8-12
Šodienas evaņģēlijā Jēzus paredz dažādus kontekstus, kuros apustuļiem būs Viņu jāapliecina, ieskaitot iespēju, ka viņi sastapsies ar naidīgām reakcijām. Parādoties sinagogās un civilās varas priekšā, viņi liecinās par ticību gan reliģiskās, gan laicīgās aprindās. Viņa vārdi tiek piepildīti Apustuļu darbos, kad Pāvils sludina Salamīnas sinagogā (skat. Ap.d.13:4-17) un kad viņš apliecina Jēzu Romas autoritāšu priekšā (skat. Ap.d. 21:33-22, 29). Jēzus apsola saviem sekotājiem, ka viņu zemes liecība sasniegs debesis; tāpat kā viņi atpazīst Cilvēka Dēlu zemes apstākļos - civilos vai reliģiskos, tā Cilvēka Dēls tos atpazīs Dieva eņģeļu priekšā. 
Tieši pirms tam Jēzus bija iedrošinājis savus mācekļus, lai viņiem ir drosme un pārliecība vajāšanu laikos. Kā secināms no pārējā misionārā diskursa, Viņš viņiem nesola mieru vai imunitāti pret vardarbību un noraidīšanu, bet Viņš norāda uz brīvības patieso sakni: uzvaru pār bailēm, kuras avots ir rodams Jēzus uzvarā pār nāvi. Šīs uzvaras pieredze Jēzum un viņa mācekļiem būs Lieldienas. 
Tie brīži vēsturē, kad mācekļi tiek aicināti publiski atzīt Jēzu par Kungu un Mesiju, ir saistīti ar Dieva tiesas dienu, kad Jēzus pats kā Cilvēka Dēls darbosies kā advokāts un aizstāvis. Līdzība ar  tiesas procesu (skat. Jes. 50: 8-9; Rom 8:33) vēsta par Augšāmcēlušos Kungu, kurš mīt kopā ar Dievu, bet kurš caur savu Garu efektīvā veidā ir klātesošs savā Baznīcā un publiskajā sadursmē ar valdniekiem un varenajiem no šīs pasaules, ar kuru mācekļi turpina saskarties (skat. Lk 11:11-12). 
Jēzus apgalvojums, ka zaimošana pret Svēto Garu nekad nevar tikt piedota, ir diezgan pārsteidzošs, ņemot vērā līdzību par pazudušo dēlu (kas aprakstīta Lūkas evaņģēlijā tikai trīs nodaļas vēlāk), un kas akcentē grēku piedošanu. Bet šī mācība būtu jāinterpretē īpašās Lūka izpratnes par kristīgo misiju kontekstā. Cilvēka Dēla sekotāji viņu noliegs, kā to izdarīja pat Pēteris, pirmais no apustuļiem, naktī, kad Jēzus tika aizturēts. Pēteris neatzinās un nepalika uzticīgs Jēzum, jo ​​viņš vēl nebija pieredzējis Viņa ciešanas un augšāmcelšanos, un vēl nebija saņēmis Svēto Garu Vasarsvētkos. Bet Pēterim tiek piedots augšāmceltā Kunga sveicienā “Miers ar jums” (Lk 24:36) un mīlestībā (skat. Jņ 21:15-9). Pēc Svētā Gara saņemšanas Evaņģēlija pieredze ir pabeigta, un Pēteris, atjaunots garā, tagad ir Augšāmceltā Kristus spēka piepildīts un pārliecināts par ticības dāvanu. Jēzus kristoloģiskais solījums bija viņā mītošā Gara auglis (skat. Mt 16:18). 
Protams, Lūka labi pārzina pirmās Apustuļu darbu baznīcas pieredzi – apustuļu drosmīgās liecības (skat. Apd 4:5ff; 5:32), kā arī kristiešu kopienu apņemšanos, kas pakļauta atkrišanai no ticības vai ticības trūkuma riskam, saskaroties ar draudiem un represijām no ārpuses. Pēc tam viņš atgādina Jēzus teikto, aicinot kristiešus pārdomāt un stiprinot viņus: ikvienam, kas kādu vārdu sacīs pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots, bet, kas zaimos Svēto Garu, tam netiks piedots. Tam, kurš savas zemes dzīves kalpošanas laikā ir noliedzis Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, un, pateicoties Gara dāvanai Vasarsvētkos, tam būs jauna iespēja – tas  saņems iespēju atgriezties un saņemt piedošanu. Tā tas bija Pāvila un daudzu jūdu konvertītu gadījumā. Bet kā var piedot kādam, kurš noraida Garu, kas ir pašas piedošanas, grēku nožēlošanas un mācekļu atjaunošanas avots un līdzeklis? Lūka to redz nocietināšanās un akluma pieredzē tiem, kuri ir atmetuši apustuļu liecības (skat. Apd 28:25-28). Tā ir pilnīga, brīva un apzināta aizvēršanās Gara darbībai un Gara samierināšanas un piedošanas kustībai, līdz ar to neviens nevar tikt piespiests izglābties pret viņa paša gribu un rīcību. Dieva Gara uzņemšana vai atraidīšana ir mūsu sirdsapziņas un mūsu brīvības noslēpumainās attiecības ar Dievu; tikai Dievs pilnībā lasa mūsu sirdis. Tikai Dievs, kurš pazīst mūsu sirdis, dāvā grēku piedošanu un pestīšanu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/6/2/3/_/uploads/9084606/image_track/3880723/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571431099326.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-19/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>490</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3886294</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sun, 20 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-20T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 20.10.2019, svētdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Svētdiena, 20. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa, C gads 
Pasaules misiju diena 2019
Izc 17:8-13
Ps 121:1-8
2 Tim 3:14-4:2
Lk 18:1-8
Viņa svētības pāvesta Franciska vēstījums Pasaules misiju dienai 2019
“Kristīti un sūtīti: Kristus baznīcas misija pasaulē”
Iekrītot svētdienā, kuru Baznīca veltījusi tās evaņģelizācijas misijai pasaulē, šodienas pirmais lasījums, kurā stāstīts par kauju starp Amālēku un Israēlu, varētu radīt zināmu apmulsumu tiem, kas vēlas runāt par šī kristīgā aicinājuma nozīmīgumu. Šis teksts var tikt nepareizi interpretēts kā pamudinājums uz svēto karu vai fanātisku proselītismu. Tieši pretēji, misijas mērķis ir pasludināt Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu un dievišķo samierināšanos, ko Viņš dāvā. Tās mērķis ir apliecināt Jēzu Kristu, dalīties ar viņa evaņģēliju, būvēt Viņa baznīcu sirsnīgas brālības un autentiskas un cieņpilnas reliģijas brīvības gaisotnē, kopā meklējot lielāku kopību un taisnīgumu pasaulē. Nemaz nerunājot par to, ka Evaņģēlijs mums māca, izmantojot Jēzus piemēru, arī mīlēt ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā. Kristītajam un sūtītajam kristietim nepieder kāds produkts, ko var pārdot vai uzspiest pasaulei. Kā misijā esoša Kristus Baznīca, ticīgais saņem dievišķo dzīvi, lai sludinātu, liecinātu un komunicētu savas un visu citu pestīšanas dēļ. 
Bībeles teksts no Izceļošanas grāmatas (17:8-13) piedāvā atmiņas par epizodi, kurā Israēlam - bēguļojošai tautai, kas meklē vietu, kur apmesties, tiek draudēts ar iznīcināšanu, un tā uzsāk cīņu par izdzīvošanu. Pārliecināti par uzvaru kā arī par atbrīvošanos no Ēģiptes, vienīgi pateicoties Dieva palīdzībai, Israēla ļaudis saglabā atmiņas par šo kauju un arī pārējām, kas tai sekos, kā liecību par savu ticību patiesajam Dievam, debesu un zemes Kungam, kas mierina vājos un atbrīvo apspiestos. Tā ir slava, ko psalmists ar paļāvību un pateicību izsaka Kungam, Israēla aizbildnim: 
Es paceļu acis pret kalniem –
no kurienes nāks man palīdzība?
Mana palīdzība nāk no Kunga,
kurš radījis debesis un zemi” (Ps. 121:1-2). 
Agresijas, naida un atriebības elementiem, kas vēsturiski pavadīja šo Vecās derības ticības interpretāciju, gadsimtu gaitā bija pakāpeniski jātiek attīrītiem, un to veica svētie cilvēki, piemēram, pravieši un gudrie, un visbeidzot Kungs Jēzus, Miera un Taisnīguma Princis, kurš piepildīja gadsimtiem senu pravietojumu. Elku un pagānu iznīcināšana ar spēku un vardarbību Jēzū kļūst par dedzinošu aizraušanos un ugunīgu mīlestību visu cilvēku pestīšanai. 
Jēzus Krusts ir vieta, kur ļaunums tiek uzvarēts ar Tā mīlestību, kurš mirst par mums, kurš mirst mūsu vietā, padarot mūsu nāves pieredzi par savējo. Viņš mirst arī lai glābtu savus vajātājus un ienaidniekus. Dievs Jēzus Kristus iznīcina visu atriebību, kura Trīsvienības kopienā naids un nāve izsauc arvien lielāku mīlestību un arvien spēcīgāku žēlsirdību. Dievs ir iznīcinājis mūsu grēkus, netaisnību un nāvi, padarot tos par savējiem, un ir iznīcinājis tos caur savu bezgalīgo mīlestību. “Kristus nāve pie Krusta ir kulminācija tam, ka Dievs pagriežas pats pret sevi, dodot sevi, lai cilvēku paceltu un izglābtu. Tā ir mīlestība visradikālākajā formā. Lieldienu noslēpumā ir notikusi mūsu atbrīvošanās no ļaunuma un nāves”(pāvests Benedikts XVI, Sacramentum Caritatis, 9). Jaunā Derība un visi Svētie Raksti mūs iepazīstina un izglīto par šo Dieva glābjošajo rīcību pasaulē. 
Šajā perspektīvā otrais lasījums parāda, kā Pāvils māca Timotejam Svēto Rakstu nozīmi: “Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum” (2Tim 3:15 ). Timotejs patiesībā tos ir pētījis kopš bērnības, tāpat kā katrs jūdu zēns; kopš tā laika arī kristiešu bērni tos apgūst ar savu vecāku un kopienas palīdzību. Timotejs ir jauns vīrietis, kurš kopā ar savu ģimeni pieņēma ticību apustuļa Pāvila pirmā misionārā ceļojuma laikā un kurš vēlāk kļūst par viņa misionāru grupas locekli. Timoteja māte ir ebrejiete, bet tēvs grieķis, taču stingru reliģisko izglītību viņš bērnībā ieguva no savas vecmāmiņas Loidas un mātes Eunikas, kuras viņu iepazīstināja ar Svētajiem Rakstiem. Tas ir nepieciešams, jo Raksti ir Dieva iedvesmoti, un, ja tie ir labi izskaidroti (nevis manipulēti un sagrozīti, kā mums atgādina Pētera otrā vēstule; skat. 2 Pt 1:19-21), tie mūs mudina praktizēt labus darbus un vada mūs taisnībā un svētumā. Īsta misionāra centība nav vardarbīgs proselītisms; tā ir vēlme pēc brālīgas sirds, kas piepildīta ar Kristu un kuru vada Svētais Gars, lai sadarbotos visu cilvēku, visu etnisko grupu laimei un pestīšanai, daloties ētiskās un kultūras vērtībās, cerībās un priekos, meklējot pilnvērtīgu dzīvi un patiesu mieru, kas ir Jēzus Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās. Šī iemesla dēļ Pāvils enerģiski mudina Timoteju, lai, gaidot Kunga otrreizējo atnākšanu, viņš velta savu miesu un dvēseli Vārda mācīšanai. 
Apustulis savās vēstulēs bieži piemin Timoteja kalpošanu evaņģelizācijas darbā. Vienmēr pieejams un uzmanīgs, viņš pavada baznīcas kopienas ar dāsnumu un sirsnību. Pāvils atgādina filipiešiem par viņa liecību un uzticību: “Es ceru, paļaudamies uz Kungu Jēzu, ka drīz varēšu nosūtīt pie jums Timoteju… Jūs pazīstat Timoteja uzticamību un zināt, ka viņš kopā ar mani ir kalpojis evaņģēlija labā, kā dēls kalpo tēvam” (Fil. 2:19,22). Rakstot tesaloniķiešiem, Pāvils uzsver viņa drosmi un misionāro harizmu: “Mēs nolēmām … pie jums sūtīt Timoteju, mūsu brāli un Dieva kalpu Kristus evaņģēlija sludināšanā, lai viņš stiprinātu jūs ticībā un uzmundrinātu, tā ka lai neviens nekļūtu svārstīgs šajās ciešanās” (1Tes 3:2-3). Tad Timotejs dodas ar gatavību un uzcītību, lai kalpotu jaunizveidotajām draudzēm, kad vien tām vajag kliedēt šaubas vai rast atbalstu grūtībās. Dieva vārds ir viņa spēks un pavadonis. 
Alleluja pants ar lielisku lirismu un izsmalcinātu valodu mums piedāvā cildenu himnu, veltītu Dieva vārdam, kuru tas raksturo kā “dzīvu un efektīvu”, jo tas iekļūst mūsu sirdsapziņā tāpat kā abpusēji griezīgs zobens. Kungs, kā saka psalmists, pārbauda mūsu sirdi un prātu un redz visus mūsu ceļus. Arī Vēstulē efeziešiem mēs atrodam zobena metaforu; attiecināts uz Garu, zobens atspoguļo Dieva vārda intensīvo un caururbjošo spēku (skat. Ef 6:17). Un tā nežēlīgs kara instruments tiek izmantots, lai simbolizētu citu cīņu – garīgo konfliktu, kas rada grēku nožēlu un atgriešanos, prieku un jaunu dzīvi, labestību un uzticību. Tie ir dievišķā, garīgā, dzīvā un personīgā Vārda augļi, Gudrības augļi, kas visu redz un visu zina, visu caurstrāvo un visu tiesā, kas atrodas sirdsapziņas dziļākajā daļā un staro tā, ka neviens nevar paslēpties no tā gaismas. Jēzus Evaņģēlijs – Dievišķā Gudrība ir gars un dzīvība. Tas liek mirušajiem augšāmcelties, atgriež cieņu atstumtajiem, sniedz prieku nomocītajiem, atjauno katru radību, pārveido, svētī un piedāvā mūžīgo dzīvi. Tomēr, kad Vārds izgaismojas, tajā pašā laikā tas tiesā, jo tas noplēš dvēselei masku, atklājot patiesību, kas ir pakļauta sirdsapziņai. Sirdī, kurā tika ieliets Augšāmceltā Gars, caururbjošā Vārda spriedums vienmēr ir vērsts uz piedošanu un šķīstīšanos. 
Jēzus līdzība šīs svētdienas evaņģēlijā attēlo sievieti, kurai korumpēts tiesnesis bija liedzis tiesības izteikt savu viedokli – šādu pieredzi šodien izcieš daudzi cilvēki visā pasaulē. Līdzības norises vieta ir “kāda pilsēta” (Lk 18:2), pilsēta bez nosaukuma, jo šķiet, ka teiktais varētu notikt jebkur - tiesnesis piemēro likumu saviem ienaidniekiem, bet saviem draugiem to tikai interpretē.
Līdzībā esošā atraitne nav tiesneša draugs, tāpēc viņai netiek dota audience. Šī atraitne bija zaudējusi vīra atbalstu, un pirmā gadsimta palestīniešu pasaulē viņa nevarēja mantot viņa īpašumu. Atraitnes bija ekonomiski neaizsargātas un varēja tikt izmantotas, kā Jēzus to asi atgādina, apsūdzot reliģiskos līderus atraitņu māju “aprīšanā” (skat. Lk 20: 46-47). Tā kā viņa nevar atļauties advokātu, atraitne piedāvā pati ierosināt lietu pret oponentu. Jēzus atklāj korumpētā tiesneša iekšējos argumentus, kurš nav ieinteresēts viņas sūdzībā un izturas pret viņu ar vienaldzību. Viņš nebīstas no Dieva un nerūpējas par citu cilvēku labklājību. Atraitne ir nolēmusi nepalikt neredzama vai nesadzirdēta pat negodīgā tiesneša priekšā, iekams lieta nebūs pilnībā atrisināta viņas labā. 
Jēzus izmanto šo līdzību, lai mācītu par steidzamas un pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību. Ja lūgšana ir Baznīcas misijas sirds, tad tas ir tāpēc, ka šajās personīgajās un ekleziālajās attiecībās ar Dievu (liturģijā) cilvēki un kopienas tiek atjaunoti caur pestīšanu, ko mums piedāvā Jēzus. Šķiet, ka Jēzus jautājums par ticību, kad Viņš atgriezīsies (Lk 18:8), norāda uz Jēzus pārdomām par efektivitāti misijai, kas vēl tiks veikta, un mācekļu-misionāru liecības autentiskumu. Šie mācekļi, kas ar kristību ir iekļauti Lieldienu noslēpumā, tiek sūtīti pasaulē kā Kristus Baznīca, izpirkto kopiena, lai tā būtu valstības sēkla un aizsākums, un lai visa vēsture un visa cilvēce tiktu pārveidota un glābta. Nepārtrauktas un pastāvīgas lūgšanas efektivitāte, kas nemitīgi meklē mīlestību, patiesību un taisnīgumu, nosaka mācekļu kapacitāti misijas veikšanai. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz un liek Kristu savas dzīves un viņiem uzticētās misijas centrā, pieaug ticībā. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz, kļūst uzmanīgi un spējīgi ieklausīties, lai saprastu un atklātu šodienas cilvēku vajadzības un lūgumus pēc materiālās un garīgās atpestīšanas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-20/listen.mp3?s=Cwy" length="10440344" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-20/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>77</hq>
                                    <hq_filename>e90a9c22700ebbdf205365a56df036b3.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream31.hearthis.at/e90a9c22700ebbdf205365a56df036b3.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-20/listen.mp3?s=Cwy" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Svētdiena, 20. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa, C gads 
Pasaules misiju diena 2019
Izc 17:8-13
Ps 121:1-8
2 Tim 3:14-4:2
Lk 18:1-8
Viņa svētības pāvesta Franciska vēstījums Pasaules misiju dienai 2019
“Kristīti un sūtīti: Kristus baznīcas misija pasaulē”
Iekrītot svētdienā, kuru Baznīca veltījusi tās evaņģelizācijas misijai pasaulē, šodienas pirmais lasījums, kurā stāstīts par kauju starp Amālēku un Israēlu, varētu radīt zināmu apmulsumu tiem, kas vēlas runāt par šī kristīgā aicinājuma nozīmīgumu. Šis teksts var tikt nepareizi interpretēts kā pamudinājums uz svēto karu vai fanātisku proselītismu. Tieši pretēji, misijas mērķis ir pasludināt Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu un dievišķo samierināšanos, ko Viņš dāvā. Tās mērķis ir apliecināt Jēzu Kristu, dalīties ar viņa evaņģēliju, būvēt Viņa baznīcu sirsnīgas brālības un autentiskas un cieņpilnas reliģijas brīvības gaisotnē, kopā meklējot lielāku kopību un taisnīgumu pasaulē. Nemaz nerunājot par to, ka Evaņģēlijs mums māca, izmantojot Jēzus piemēru, arī mīlēt ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā. Kristītajam un sūtītajam kristietim nepieder kāds produkts, ko var pārdot vai uzspiest pasaulei. Kā misijā esoša Kristus Baznīca, ticīgais saņem dievišķo dzīvi, lai sludinātu, liecinātu un komunicētu savas un visu citu pestīšanas dēļ. 
Bībeles teksts no Izceļošanas grāmatas (17:8-13) piedāvā atmiņas par epizodi, kurā Israēlam - bēguļojošai tautai, kas meklē vietu, kur apmesties, tiek draudēts ar iznīcināšanu, un tā uzsāk cīņu par izdzīvošanu. Pārliecināti par uzvaru kā arī par atbrīvošanos no Ēģiptes, vienīgi pateicoties Dieva palīdzībai, Israēla ļaudis saglabā atmiņas par šo kauju un arī pārējām, kas tai sekos, kā liecību par savu ticību patiesajam Dievam, debesu un zemes Kungam, kas mierina vājos un atbrīvo apspiestos. Tā ir slava, ko psalmists ar paļāvību un pateicību izsaka Kungam, Israēla aizbildnim: 
Es paceļu acis pret kalniem –
no kurienes nāks man palīdzība?
Mana palīdzība nāk no Kunga,
kurš radījis debesis un zemi” (Ps. 121:1-2). 
Agresijas, naida un atriebības elementiem, kas vēsturiski pavadīja šo Vecās derības ticības interpretāciju, gadsimtu gaitā bija pakāpeniski jātiek attīrītiem, un to veica svētie cilvēki, piemēram, pravieši un gudrie, un visbeidzot Kungs Jēzus, Miera un Taisnīguma Princis, kurš piepildīja gadsimtiem senu pravietojumu. Elku un pagānu iznīcināšana ar spēku un vardarbību Jēzū kļūst par dedzinošu aizraušanos un ugunīgu mīlestību visu cilvēku pestīšanai. 
Jēzus Krusts ir vieta, kur ļaunums tiek uzvarēts ar Tā mīlestību, kurš mirst par mums, kurš mirst mūsu vietā, padarot mūsu nāves pieredzi par savējo. Viņš mirst arī lai glābtu savus vajātājus un ienaidniekus. Dievs Jēzus Kristus iznīcina visu atriebību, kura Trīsvienības kopienā naids un nāve izsauc arvien lielāku mīlestību un arvien spēcīgāku žēlsirdību. Dievs ir iznīcinājis mūsu grēkus, netaisnību un nāvi, padarot tos par savējiem, un ir iznīcinājis tos caur savu bezgalīgo mīlestību. “Kristus nāve pie Krusta ir kulminācija tam, ka Dievs pagriežas pats pret sevi, dodot sevi, lai cilvēku paceltu un izglābtu. Tā ir mīlestība visradikālākajā formā. Lieldienu noslēpumā ir notikusi mūsu atbrīvošanās no ļaunuma un nāves”(pāvests Benedikts XVI, Sacramentum Caritatis, 9). Jaunā Derība un visi Svētie Raksti mūs iepazīstina un izglīto par šo Dieva glābjošajo rīcību pasaulē. 
Šajā perspektīvā otrais lasījums parāda, kā Pāvils māca Timotejam Svēto Rakstu nozīmi: “Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum” (2Tim 3:15 ). Timotejs patiesībā tos ir pētījis kopš bērnības, tāpat kā katrs jūdu zēns; kopš tā laika arī kristiešu bērni tos apgūst ar savu vecāku un kopienas palīdzību. Timotejs ir jauns vīrietis, kurš kopā ar savu ģimeni pieņēma ticību apustuļa Pāvila pirmā misionārā ceļojuma laikā un kurš vēlāk kļūst par viņa misionāru grupas locekli. Timoteja māte ir ebrejiete, bet tēvs grieķis, taču stingru reliģisko izglītību viņš bērnībā ieguva no savas vecmāmiņas Loidas un mātes Eunikas, kuras viņu iepazīstināja ar Svētajiem Rakstiem. Tas ir nepieciešams, jo Raksti ir Dieva iedvesmoti, un, ja tie ir labi izskaidroti (nevis manipulēti un sagrozīti, kā mums atgādina Pētera otrā vēstule; skat. 2 Pt 1:19-21), tie mūs mudina praktizēt labus darbus un vada mūs taisnībā un svētumā. Īsta misionāra centība nav vardarbīgs proselītisms; tā ir vēlme pēc brālīgas sirds, kas piepildīta ar Kristu un kuru vada Svētais Gars, lai sadarbotos visu cilvēku, visu etnisko grupu laimei un pestīšanai, daloties ētiskās un kultūras vērtībās, cerībās un priekos, meklējot pilnvērtīgu dzīvi un patiesu mieru, kas ir Jēzus Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās. Šī iemesla dēļ Pāvils enerģiski mudina Timoteju, lai, gaidot Kunga otrreizējo atnākšanu, viņš velta savu miesu un dvēseli Vārda mācīšanai. 
Apustulis savās vēstulēs bieži piemin Timoteja kalpošanu evaņģelizācijas darbā. Vienmēr pieejams un uzmanīgs, viņš pavada baznīcas kopienas ar dāsnumu un sirsnību. Pāvils atgādina filipiešiem par viņa liecību un uzticību: “Es ceru, paļaudamies uz Kungu Jēzu, ka drīz varēšu nosūtīt pie jums Timoteju… Jūs pazīstat Timoteja uzticamību un zināt, ka viņš kopā ar mani ir kalpojis evaņģēlija labā, kā dēls kalpo tēvam” (Fil. 2:19,22). Rakstot tesaloniķiešiem, Pāvils uzsver viņa drosmi un misionāro harizmu: “Mēs nolēmām … pie jums sūtīt Timoteju, mūsu brāli un Dieva kalpu Kristus evaņģēlija sludināšanā, lai viņš stiprinātu jūs ticībā un uzmundrinātu, tā ka lai neviens nekļūtu svārstīgs šajās ciešanās” (1Tes 3:2-3). Tad Timotejs dodas ar gatavību un uzcītību, lai kalpotu jaunizveidotajām draudzēm, kad vien tām vajag kliedēt šaubas vai rast atbalstu grūtībās. Dieva vārds ir viņa spēks un pavadonis. 
Alleluja pants ar lielisku lirismu un izsmalcinātu valodu mums piedāvā cildenu himnu, veltītu Dieva vārdam, kuru tas raksturo kā “dzīvu un efektīvu”, jo tas iekļūst mūsu sirdsapziņā tāpat kā abpusēji griezīgs zobens. Kungs, kā saka psalmists, pārbauda mūsu sirdi un prātu un redz visus mūsu ceļus. Arī Vēstulē efeziešiem mēs atrodam zobena metaforu; attiecināts uz Garu, zobens atspoguļo Dieva vārda intensīvo un caururbjošo spēku (skat. Ef 6:17). Un tā nežēlīgs kara instruments tiek izmantots, lai simbolizētu citu cīņu – garīgo konfliktu, kas rada grēku nožēlu un atgriešanos, prieku un jaunu dzīvi, labestību un uzticību. Tie ir dievišķā, garīgā, dzīvā un personīgā Vārda augļi, Gudrības augļi, kas visu redz un visu zina, visu caurstrāvo un visu tiesā, kas atrodas sirdsapziņas dziļākajā daļā un staro tā, ka neviens nevar paslēpties no tā gaismas. Jēzus Evaņģēlijs – Dievišķā Gudrība ir gars un dzīvība. Tas liek mirušajiem augšāmcelties, atgriež cieņu atstumtajiem, sniedz prieku nomocītajiem, atjauno katru radību, pārveido, svētī un piedāvā mūžīgo dzīvi. Tomēr, kad Vārds izgaismojas, tajā pašā laikā tas tiesā, jo tas noplēš dvēselei masku, atklājot patiesību, kas ir pakļauta sirdsapziņai. Sirdī, kurā tika ieliets Augšāmceltā Gars, caururbjošā Vārda spriedums vienmēr ir vērsts uz piedošanu un šķīstīšanos. 
Jēzus līdzība šīs svētdienas evaņģēlijā attēlo sievieti, kurai korumpēts tiesnesis bija liedzis tiesības izteikt savu viedokli – šādu pieredzi šodien izcieš daudzi cilvēki visā pasaulē. Līdzības norises vieta ir “kāda pilsēta” (Lk 18:2), pilsēta bez nosaukuma, jo šķiet, ka teiktais varētu notikt jebkur - tiesnesis piemēro likumu saviem ienaidniekiem, bet saviem draugiem to tikai interpretē.
Līdzībā esošā atraitne nav tiesneša draugs, tāpēc viņai netiek dota audience. Šī atraitne bija zaudējusi vīra atbalstu, un pirmā gadsimta palestīniešu pasaulē viņa nevarēja mantot viņa īpašumu. Atraitnes bija ekonomiski neaizsargātas un varēja tikt izmantotas, kā Jēzus to asi atgādina, apsūdzot reliģiskos līderus atraitņu māju “aprīšanā” (skat. Lk 20: 46-47). Tā kā viņa nevar atļauties advokātu, atraitne piedāvā pati ierosināt lietu pret oponentu. Jēzus atklāj korumpētā tiesneša iekšējos argumentus, kurš nav ieinteresēts viņas sūdzībā un izturas pret viņu ar vienaldzību. Viņš nebīstas no Dieva un nerūpējas par citu cilvēku labklājību. Atraitne ir nolēmusi nepalikt neredzama vai nesadzirdēta pat negodīgā tiesneša priekšā, iekams lieta nebūs pilnībā atrisināta viņas labā. 
Jēzus izmanto šo līdzību, lai mācītu par steidzamas un pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību. Ja lūgšana ir Baznīcas misijas sirds, tad tas ir tāpēc, ka šajās personīgajās un ekleziālajās attiecībās ar Dievu (liturģijā) cilvēki un kopienas tiek atjaunoti caur pestīšanu, ko mums piedāvā Jēzus. Šķiet, ka Jēzus jautājums par ticību, kad Viņš atgriezīsies (Lk 18:8), norāda uz Jēzus pārdomām par efektivitāti misijai, kas vēl tiks veikta, un mācekļu-misionāru liecības autentiskumu. Šie mācekļi, kas ar kristību ir iekļauti Lieldienu noslēpumā, tiek sūtīti pasaulē kā Kristus Baznīca, izpirkto kopiena, lai tā būtu valstības sēkla un aizsākums, un lai visa vēsture un visa cilvēce tiktu pārveidota un glābta. Nepārtrauktas un pastāvīgas lūgšanas efektivitāte, kas nemitīgi meklē mīlestību, patiesību un taisnīgumu, nosaka mācekļu kapacitāti misijas veikšanai. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz un liek Kristu savas dzīves un viņiem uzticētās misijas centrā, pieaug ticībā. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz, kļūst uzmanīgi un spējīgi ieklausīties, lai saprastu un atklātu šodienas cilvēku vajadzības un lūgumus pēc materiālās un garīgās atpestīšanas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/0/9/9/_/uploads/9084606/image_track/3886294/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571593446990.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-20/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>1134</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3886293</guid>
                                    
                                        <pubDate>Mon, 21 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-21T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 21.10.2019, pirmdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Pirmdiena, 21. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Rom 4:20-25
Lk 1:69-75
Lk 12:13-21
Kopīgais pavediens šodienas Rakstu lasījumos ir lielā dzīvības tēma. Ābrahāmam - viņa zemes ceļojuma saulrietā, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, bez cerības pieredzēt pēcnācēja apsolījumu - Dievs apstiprina, ka bioloģiskie šķēršļi netraucēs viņa dievišķajam plānam. Ābrahāms un Sāra, “bioloģiski pensionēts” pāris, kurus piemeklējušas neauglības mokas, saņem Īzāku, kura vārds burtiskā tulkojumā nozīmē smiekli un dzīves prieks. Ticīgiem, kas uztur ticību “pret visu cerību”, ir apsolīta tāda pati dzīvības un prieka dāvana, kāda tika piešķirta Ābrahāmam. 
Apustulis Pāvils, cenšoties ar bibliskiem argumentiem atbalstīt taisnošanas ticībā doktrīnu, norāda uz stāstu par Dieva derību ar Ābrahāmu, kurā Dievs uzņemas iniciatīvu un ir uzticīgs. Dievs viņam sola pēcnācējus tikpat daudz kā debesu zvaigznes, un Ābrahāms, neskatoties uz to, ka viņa sieva ir neauglīga, tic Kunga vārdam. Un tas, kā Pāvils to komentē, viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Apgraizīšana, derība, bauslība - tas viss nāk vēlāk, novēro Pāvils. Visbeidzot, ticība Dievam un Viņa vārdam ir visaugstākā un sniedz mums apsolīto dāvanu caur tīru un brīvu dievišķo labestību. 
Ābrahāma pieredze ir svarīga, jo tā skaidri parāda Dieva spontāno beznosacījumu iniciatīvu, kas manifestē viņa žēlsirdībā bez jebkādiem iepriekšējiem nopelniem tiem, kuri saņem dievišķo žēlastību. Ābrahāma stāsts vienkārši sākas ar vārdiem: “Un Kungs teica Ābrahāmam: “Ej projām no savas zemes, no vietas, kur tu esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu! Es darīšu tevi par lielu tautu, es svētīšu tevi un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību” (Rad 12:1-2). Tajā nav minēts, ka Ābrahāms būtu kaut ko labu izdarījis un caur to kaut ko nopelnījis. Israēla tautai netrūkst praviešu brīdinājumu, lai iemācītos ar ticību pieņemt Dieva vispārējo dāsnumu nevis kā pienācīgu atlīdzību, bet gan kā viņa labestības dāvanu. Mums visiem ir jāatzīst, ka labais, kas notiek mūsu dzīvē, ir pilnīgi un vienīgi Dieva dāvana; tam ir jāmudina mūs savstarpēji darboties ar tādu pašu dāsnumu un mīlestību, padarot mūsu rīcību līdzīgu Dieva rīcībai. Kas attiecas uz ļaunumu, Ābrahāma stāsts parāda, ka tam ir citi cēloņi: cilvēku kļūdas, meli, alkatība, karš vai dabas katastrofas. Dievs tomēr vienmēr iejaucas, lai šos ļaunumus pārveidotu par pretējo un lai darītu labu savām mīļajām radībām. 
Šī pati dzīvības tēma caurvij Evaņģēlija lasījumu. Tā konteksts ir konflikts starp brāļiem, kas dala mantojumu – situācija, kas ir tikpat sena kā cilvēce, ko apstiprina Radīšanas grāmatas ziņojums par pirmo slepkavību, un šo fratricīdu izraisa fakts, ka Kainam nepietiek ar to, ka viņš ir pirmdzimtais un būtu mantojis tēva biznesu; viņš ir greizsirdīgs uz Dieva rūpēm par Ābelu. Ģimenes konflikta dinamika, kas attīstās starp brāļiem, ir meistarīgi parādīta līdzībā par žēlsirdīgo tēvu Lk 15:11-32. Abos šajos stāstos koksnes tārps, kas apēd brālīgās attiecības, ir alkatība, vēlme iegūt visu sev. Šeit Jēzus piedāvā mazliet fundamentālu padomu, kas ir noderīgs norādījums ikviena cilvēka dzīvei: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12:15). Iekšējā pieķeršanās naudai ir visa ļaunuma sakne (skat. 1 Tim 6:10). Muļķība, ko Jēzus nosoda šodienas evaņģēlijā, sastāv tieši no tā: aizmirst, ka dzīve visās tās dimensijās ir dāvana. Tā nozīmē dalīties žēlastībā, nevis izspiest visas priekšrocības, kuras tā var dot. Zemes augļi ir Dieva svētība (skat. At 28:1-14), bet tie var tikt pārveidoti par pretējo, kad kāds nolemj tos sagrābt un kontrolēt. Kompulsīva bagātības uzkrāšana cilvēku padara aklu, tāpēc Jēzus savā līdzībā cilvēku sauc par “neprātīgu”. Tas liek mums aizmirst, ka tepat aiz horizonta rēgojas nāve. Tomēr Raksti mūs brīdina: 
“Cilvēks tik dvesma vien ir!
Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,
patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –
krāj un nezina, kam tiks (Ps. 39: 6-7). 
Bagātais vīrs ir negudrs, jo viņš dzīvo, aizmirstot, ka dzīve ir dāvana, kuru var pazaudēt jebkurā laikā (skat Gudr 15: 8). Nevar iet cauri dzīvei, baidoties no nāves, bet arī tā ir taisnība, ka tie, kas nolemj sevi ieslodzīt savas patmīlības būrī, staigā kā miruši. 
“Kas man jādara?”, tas ir jautājums, kas atkārtojas evaņģēlista Lūka tekstos (skat. Lk 3: 10,12,14; 16:3-4; Apd 2:37; 16:30). Izvēle starp dzīvību un nāvi ir krustceļš, ar kuru saskaras katrs cilvēks. Israēlam, un pirms Israēla pat Ādamam dzīvības dāvana (visaugstākajā tās vērtībā) ir stingri saistīta ar paklausību Dievam. Kad cilvēce izvēlas baudīt materiālās lietas, izslēdzot Dievu, mēs sevi nosodām bēgšanai, izsūtīšanai un, visbeidzot, nelaimei un nāvei. “Tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo!” (Lk 12:19). Materiālās preces pašas par sevi, sākot jau no pašas radīšanas, ir kā bagātīgs galds, ko Dievs sagatavojis cilvēku labā. Problēma rodas tad, kad cilvēki, kuriem būtu jābūt saprātīgiem šo dāvanu administratoriem, uzņemas būt par ekskluzīviem un citus izslēdzošiem šo dāvanu pārvaldītājiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kuru ir pārņēmis nemiers. Problēma ir tā, ka satraukums par to, kas notiks uz priekšu, nenovērš rītdienas sāpes, bet tikai atņem mums šodienas prieku. Šīs pasaules raizes ir sīki uzskaitītas kalna sprediķī (skat. Mt 5-7). “Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu” (Mt 6:25,33-34). Tikai ticība kā mūžīgā dzīve nodrošina piemērotu mēru visam, mūsu laikam, mūsu attiecībām.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-21/listen.mp3?s=A8r" length="6206086" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-21/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>73</hq>
                                    <hq_filename>132d91750a954d97716164c1e5228a07.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream66.hearthis.at/132d91750a954d97716164c1e5228a07.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-21/listen.mp3?s=A8r" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Pirmdiena, 21. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Rom 4:20-25
Lk 1:69-75
Lk 12:13-21
Kopīgais pavediens šodienas Rakstu lasījumos ir lielā dzīvības tēma. Ābrahāmam - viņa zemes ceļojuma saulrietā, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, bez cerības pieredzēt pēcnācēja apsolījumu - Dievs apstiprina, ka bioloģiskie šķēršļi netraucēs viņa dievišķajam plānam. Ābrahāms un Sāra, “bioloģiski pensionēts” pāris, kurus piemeklējušas neauglības mokas, saņem Īzāku, kura vārds burtiskā tulkojumā nozīmē smiekli un dzīves prieks. Ticīgiem, kas uztur ticību “pret visu cerību”, ir apsolīta tāda pati dzīvības un prieka dāvana, kāda tika piešķirta Ābrahāmam. 
Apustulis Pāvils, cenšoties ar bibliskiem argumentiem atbalstīt taisnošanas ticībā doktrīnu, norāda uz stāstu par Dieva derību ar Ābrahāmu, kurā Dievs uzņemas iniciatīvu un ir uzticīgs. Dievs viņam sola pēcnācējus tikpat daudz kā debesu zvaigznes, un Ābrahāms, neskatoties uz to, ka viņa sieva ir neauglīga, tic Kunga vārdam. Un tas, kā Pāvils to komentē, viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Apgraizīšana, derība, bauslība - tas viss nāk vēlāk, novēro Pāvils. Visbeidzot, ticība Dievam un Viņa vārdam ir visaugstākā un sniedz mums apsolīto dāvanu caur tīru un brīvu dievišķo labestību. 
Ābrahāma pieredze ir svarīga, jo tā skaidri parāda Dieva spontāno beznosacījumu iniciatīvu, kas manifestē viņa žēlsirdībā bez jebkādiem iepriekšējiem nopelniem tiem, kuri saņem dievišķo žēlastību. Ābrahāma stāsts vienkārši sākas ar vārdiem: “Un Kungs teica Ābrahāmam: “Ej projām no savas zemes, no vietas, kur tu esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu! Es darīšu tevi par lielu tautu, es svētīšu tevi un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību” (Rad 12:1-2). Tajā nav minēts, ka Ābrahāms būtu kaut ko labu izdarījis un caur to kaut ko nopelnījis. Israēla tautai netrūkst praviešu brīdinājumu, lai iemācītos ar ticību pieņemt Dieva vispārējo dāsnumu nevis kā pienācīgu atlīdzību, bet gan kā viņa labestības dāvanu. Mums visiem ir jāatzīst, ka labais, kas notiek mūsu dzīvē, ir pilnīgi un vienīgi Dieva dāvana; tam ir jāmudina mūs savstarpēji darboties ar tādu pašu dāsnumu un mīlestību, padarot mūsu rīcību līdzīgu Dieva rīcībai. Kas attiecas uz ļaunumu, Ābrahāma stāsts parāda, ka tam ir citi cēloņi: cilvēku kļūdas, meli, alkatība, karš vai dabas katastrofas. Dievs tomēr vienmēr iejaucas, lai šos ļaunumus pārveidotu par pretējo un lai darītu labu savām mīļajām radībām. 
Šī pati dzīvības tēma caurvij Evaņģēlija lasījumu. Tā konteksts ir konflikts starp brāļiem, kas dala mantojumu – situācija, kas ir tikpat sena kā cilvēce, ko apstiprina Radīšanas grāmatas ziņojums par pirmo slepkavību, un šo fratricīdu izraisa fakts, ka Kainam nepietiek ar to, ka viņš ir pirmdzimtais un būtu mantojis tēva biznesu; viņš ir greizsirdīgs uz Dieva rūpēm par Ābelu. Ģimenes konflikta dinamika, kas attīstās starp brāļiem, ir meistarīgi parādīta līdzībā par žēlsirdīgo tēvu Lk 15:11-32. Abos šajos stāstos koksnes tārps, kas apēd brālīgās attiecības, ir alkatība, vēlme iegūt visu sev. Šeit Jēzus piedāvā mazliet fundamentālu padomu, kas ir noderīgs norādījums ikviena cilvēka dzīvei: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12:15). Iekšējā pieķeršanās naudai ir visa ļaunuma sakne (skat. 1 Tim 6:10). Muļķība, ko Jēzus nosoda šodienas evaņģēlijā, sastāv tieši no tā: aizmirst, ka dzīve visās tās dimensijās ir dāvana. Tā nozīmē dalīties žēlastībā, nevis izspiest visas priekšrocības, kuras tā var dot. Zemes augļi ir Dieva svētība (skat. At 28:1-14), bet tie var tikt pārveidoti par pretējo, kad kāds nolemj tos sagrābt un kontrolēt. Kompulsīva bagātības uzkrāšana cilvēku padara aklu, tāpēc Jēzus savā līdzībā cilvēku sauc par “neprātīgu”. Tas liek mums aizmirst, ka tepat aiz horizonta rēgojas nāve. Tomēr Raksti mūs brīdina: 
“Cilvēks tik dvesma vien ir!
Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,
patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –
krāj un nezina, kam tiks (Ps. 39: 6-7). 
Bagātais vīrs ir negudrs, jo viņš dzīvo, aizmirstot, ka dzīve ir dāvana, kuru var pazaudēt jebkurā laikā (skat Gudr 15: 8). Nevar iet cauri dzīvei, baidoties no nāves, bet arī tā ir taisnība, ka tie, kas nolemj sevi ieslodzīt savas patmīlības būrī, staigā kā miruši. 
“Kas man jādara?”, tas ir jautājums, kas atkārtojas evaņģēlista Lūka tekstos (skat. Lk 3: 10,12,14; 16:3-4; Apd 2:37; 16:30). Izvēle starp dzīvību un nāvi ir krustceļš, ar kuru saskaras katrs cilvēks. Israēlam, un pirms Israēla pat Ādamam dzīvības dāvana (visaugstākajā tās vērtībā) ir stingri saistīta ar paklausību Dievam. Kad cilvēce izvēlas baudīt materiālās lietas, izslēdzot Dievu, mēs sevi nosodām bēgšanai, izsūtīšanai un, visbeidzot, nelaimei un nāvei. “Tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo!” (Lk 12:19). Materiālās preces pašas par sevi, sākot jau no pašas radīšanas, ir kā bagātīgs galds, ko Dievs sagatavojis cilvēku labā. Problēma rodas tad, kad cilvēki, kuriem būtu jābūt saprātīgiem šo dāvanu administratoriem, uzņemas būt par ekskluzīviem un citus izslēdzošiem šo dāvanu pārvaldītājiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kuru ir pārņēmis nemiers. Problēma ir tā, ka satraukums par to, kas notiks uz priekšu, nenovērš rītdienas sāpes, bet tikai atņem mums šodienas prieku. Šīs pasaules raizes ir sīki uzskaitītas kalna sprediķī (skat. Mt 5-7). “Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu” (Mt 6:25,33-34). Tikai ticība kā mūžīgā dzīve nodrošina piemērotu mēru visam, mūsu laikam, mūsu attiecībām.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/5/4/2/_/uploads/9084606/image_track/3886293/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571615429245.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-21/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>698</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3901759</guid>
                                    
                                        <pubDate>Tue, 22 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-22T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 22.10.2019, otrdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Otrdiena, 22. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Svētais Jānis Pāvils II, izvēles piemiņas diena
Rom 5:12,15b,17-19,20b-21
Ps 40:7-10,17
Lk 12:35-38
Šīs dienas liturģijā piedāvātais fragments no Pāvila vēstules romiešiem ir šīs vēstules centrālais teksts. Aiz apgalvojuma, ka cilvēkam jātiek atpestītam, slēpjas pārliecība, ka pārkāpums kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Nodemonstrējot, ņemot palīgā pieredzi un Rakstus, ka cilvēces pestīšana nāk no Dieva caur ticību Jēzum Kristum nevis no apgraizīšanas, apustulis sāk nodarboties ar “mūsu” kristīgo pieredzi. 
Ja kāds sabojā draudzību, ievainojot savu draugu, viņa paša sirdī tiek radīts sajukums, kas tiks pārvarēts tikai tad, kad draugs viņu pieņems un atkal viņu apskaus, pieņemot viņa atvainošanos. Glābšana, saka Pāvils, ir iemesls un apstāklis, lai mēs dzīvotu mierā ar Dievu. Bet, lai draugi atgrieztos draudzībā, var būt nepieciešams kāds, kurš mediē starp abiem un pasaka vainīgajam, ka otrs vairs nedusmojas un gaida ar atvērtu sirdi. Un kad viss būs beidzies, saikne viņu starpā būs stiprāka un prieks būs lielāks nekā iepriekš. Tagad, Pāvils turpina, zinot, ka starpniekam Jēzum bija jāpiedzīvo daudz pazemojumu un ciešanu, lai mani atrastu un pārliecinātu uzticēties Tēva labestībai, kura mīlestību es nicināju, mana sirds ir dziļi pateicīga un gatava sadarboties ar prieku kopā ar viņu samierināšanas darbā, piedaloties viņa upuros, lai vēsti nodotu citiem. 
Kā mēs varam apšaubīt šo mīlestību, jautā apustulis tautām, pēc visa, ko Dievs mums ir devis? Jēzus nāves vēsturiskajam notikumam ir teoloģiska ciešanu aizstāšanas nozīme: viņš nomira par mums, mūsu un visu vietā, par mums, kas bija novērsušies no Dieva. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš saņēma misiju būt par mediatoru, kļūst par labu draugu, uzņemdamies visu ļaunumu, pie kura mēs bijām vainīgi, kad bijām vieni un maldījāmies. Šī ar neko nesalīdzināmā dievišķās mīlestības demonstrācija priekš mums mirdzēs vēsturē mūžīgi, izgaismojot tautu ceļu. 
Pāvils ceļo tālu pa visu plašo pasauli, bez atpūtas un ar lielu prieku, dodot pats sevi, lai izplatītu šo labo vēsti. Jēzus neupurēja sevi tāpēc, ka mēs bijām jūdi vai grieķi, vergi vai brīvie, izglītoti vai neizglītoti, bagāti vai nabagi, vīrieši vai sievietes, bet vienkārši tāpēc, ka mēs bijām grēcinieki, kuriem vajadzīga piedošana. Un Viņa dāvana tika izsniegta bez mūsu nopelniem. Dievs nevēlas sodīt, bet gan bez mēra dot savu cildeno žēlastību. 
Pēc tam, kad Dievs ir piepildījis šo vārdos neizsakāmo mīlestības noslēpumu, kas ir absolūti bez atlīdzības un universāls, nav iespējams, piebilst apustulis, ka Dievs nepabeigs mūsu pestīšanas darbu! Tāpēc pestīšanas pilnība attiecas uz nākotnes lietām, eshatoloģiskām vērtībām: slavēšanu un mūžīgo dzīvi. Tādā veidā miers un izlīgums, ko mēs saņemam “tagad” un ko bauda mūsu sirds, norāda uz turpmāku piepildījumu, jo tie ir ķīla dāvanām, kuras mēs saņemsim vēlāk.
Lai parādītu šīs atbrīvošanas trīskāršo raksturu - tas ir, no grēka, Bauslības un nāves, Pāvils apraksta cilvēka situāciju pirms un pēc Kristus, parādot Ādama nepaklausības sekas – tā “tēlu” kuram bija jānāk, paklausības sekas Kristum, jauno Ādamu. Pārdomājot Radīšanas grāmatā piedāvāto stāstu par cilvēces krišanu grēkā (Ādams), Pāvils izmanto teoloģisko patiesību, ko tas sniedz, sakot, ka cilvēces traģiskās verdzības cēlonis ir grēks. Radīšanas grāmatas etioloģiskais raksturs norāda uz grēku kā cilvēces vispārējo ciešanu (sāpes, ciešanas, nesaskaņas, vardarbība un nāve) cēloni. Ādama nepaklausība - gan individuāli, gan kolektīvi (skat. Rad 1:27) - ir ienesusi pasaulē aktīvu un postošu spēku. 
Bet Jēzus Kristus ir atbrīvotājs. Caur viņu nāca izpirkšana un mūžīgā dzīvība visiem. Jēzus ir “otrais” Ādams, pretstats pirmajam. Pirmajam cilvēkam nebija ticības savam Radītājam; viņš nepaklausīja un pārrāva draudzību ar viņu. Bet Jēzus ir jaunais Ādams, absolūti uzticīgs un pilnīgi paklausīgs, kurš atdod savu dzīvību, lai atjaunotu mūsu draudzību ar Dievu. Šī antitēze uzsver Jēzus sniegtā labuma neizmērojamo pārākumu pretstatā Ādama nodarītajam postam. “Jo viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, bet cik gan vairāk Dieva žēlastība un viena Cilvēka – Jēzus Kristus – dāvana žēlastībā pārpārēm ir nākusi pār daudziem” (Rom 5: 15). Kontrasts starp “viens” un “visi” izceļ Kunga Jēzus radītās jaunās draudzības saites universālo apmēru. 
Evaņģēlija lasījuma galvenā tēma ir Kunga otrā atnākšana godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā mēs apliecinām ticības apliecinājumā: “un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Periods, kas ticīgos atdala no šīs neizbēgamās satikšanās, ir aktīvu gaidu laiks. Vissvarīgākā Evaņģēlija fragmenta doma ir par kunga prombūtni, kurš pēc tam, kad ir uzticējis, lai viņa mantojums tiktu kultivēts un lietderīgi izmantots, atkāpjas, atstājot sevi atvērtu turpinājumam. Piedāvājot to kā Dieva darbības veidu, Jēzus ietver arī cilvēcei dotās brīvības noslēpumu; mēs varam izvēlēties, kā pārvaldīt dzīvības dāvanu bez fiziska spiediena, bez manipulatīvas klātbūtnes sajūtas. 
Svētajos Rakstos lūgums “jūsu gurni lai ir apjozti” pirmo reizi atrodams Izc 12:11. Konteksts ir sagatavošanās Pashas mielastam pirms nāves eņģeļa atnākšanas un iziešanas no verdzības zemes. Pēc tam frāze kļuva par vispārpieņemtu formulu, lai norādītu uz aicinājumu kalpošanai, sekojot Jēzus piemēram: “Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; (Viņš) piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas” (Jn 13:1,4-5). Šajā žestā kalpošana Dieva vārdā ir paaugstināta līdz mīlestības sakramenta rangam Euharistijā, kas ļauj saņēmējam piedalīties Jēzus dzīvē (skat. Jņ 6: 30-58). Nav nejauši, ka ceturtais Evaņģēlijs padara Pēdējās vakariņas par kontekstu kāju mazgāšanas notikumam. Pēterim, kurš cenšas izvairīties no šādas sastapšanās, kas viņaprāt ir Mācītāja “necienīga”, Jēzus saka: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas” (Jņ 13: 8). Kāju mazgāšana otram ir žests, ko Mācītājs uztic saviem mācekļiem kā dzīvesveida piemēru, kas jānes visām tautām. Pēc Jēzus augšāmcelšanās patiesībā mācekļi tiek atrunāti turpināt skatīties uz debesīm; drīzāk viņi tiek mudināti doties misijā, lai piepildītu visu, ko Jēzus bija teicis un darījis, ar solījumu, ka Mācītājs atgriezīsies pie savējiem tādā pat veidā, kā bija no viņiem aizgājis (skat. Apd 1:11). Mēs gaidām ar apjostiem gurniem cerībā uz Mācītāja atgriešanos, tas ir, kalpojot saviem līdzcilvēkiem ticībā, sludinot un palīdzot viņiem piedalīties pestīšanā, kas mums tiek apsolīta Euharistijā. 
Metafora par lampām, kas turpina degt (skat. Izc 27:20 un Lev 24: 2), gaidīšanu kvalificē kā rūpīgas uzmanības laiku. Acīmredzama mācītāja prombūtne var radīt kārdinājumu viņu aizstāt, maldīgi kļūstot par absolūto dzīves arbitru - gan savu, gan citu, un atdodot līdzekļus, kas uzticēti viņiem glabāšanā. No Dieva viedokļa gaidīšana ir kā atbilde mīlestības likumam. Mums, kas dzīvojam, ilgs gaidīšanas periods tikai palielina mūsu vēlmi tikties ar Dievu aci pret aci. Mums jābūt izturīgiem, lai uzņemtos nastu turēt beztermiņa solījumu. Ir svarīgi apzināties, ka visi mūsu dzīves gadalaiki, meklējot un darot Dieva gribu, ir kairos – labvēlīgs laiks, lai tiktu saukti uz mājām. Mūsu gatavība šim brīdim padarīs mūsu dzīves veiksmīgas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-22/listen.mp3?s=CG6" length="9630213" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-22/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>77</hq>
                                    <hq_filename>e094ebf750ba10296222e2bbfde75e56.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream74.hearthis.at/e094ebf750ba10296222e2bbfde75e56.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-22/listen.mp3?s=CG6" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Otrdiena, 22. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Svētais Jānis Pāvils II, izvēles piemiņas diena
Rom 5:12,15b,17-19,20b-21
Ps 40:7-10,17
Lk 12:35-38
Šīs dienas liturģijā piedāvātais fragments no Pāvila vēstules romiešiem ir šīs vēstules centrālais teksts. Aiz apgalvojuma, ka cilvēkam jātiek atpestītam, slēpjas pārliecība, ka pārkāpums kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Nodemonstrējot, ņemot palīgā pieredzi un Rakstus, ka cilvēces pestīšana nāk no Dieva caur ticību Jēzum Kristum nevis no apgraizīšanas, apustulis sāk nodarboties ar “mūsu” kristīgo pieredzi. 
Ja kāds sabojā draudzību, ievainojot savu draugu, viņa paša sirdī tiek radīts sajukums, kas tiks pārvarēts tikai tad, kad draugs viņu pieņems un atkal viņu apskaus, pieņemot viņa atvainošanos. Glābšana, saka Pāvils, ir iemesls un apstāklis, lai mēs dzīvotu mierā ar Dievu. Bet, lai draugi atgrieztos draudzībā, var būt nepieciešams kāds, kurš mediē starp abiem un pasaka vainīgajam, ka otrs vairs nedusmojas un gaida ar atvērtu sirdi. Un kad viss būs beidzies, saikne viņu starpā būs stiprāka un prieks būs lielāks nekā iepriekš. Tagad, Pāvils turpina, zinot, ka starpniekam Jēzum bija jāpiedzīvo daudz pazemojumu un ciešanu, lai mani atrastu un pārliecinātu uzticēties Tēva labestībai, kura mīlestību es nicināju, mana sirds ir dziļi pateicīga un gatava sadarboties ar prieku kopā ar viņu samierināšanas darbā, piedaloties viņa upuros, lai vēsti nodotu citiem. 
Kā mēs varam apšaubīt šo mīlestību, jautā apustulis tautām, pēc visa, ko Dievs mums ir devis? Jēzus nāves vēsturiskajam notikumam ir teoloģiska ciešanu aizstāšanas nozīme: viņš nomira par mums, mūsu un visu vietā, par mums, kas bija novērsušies no Dieva. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš saņēma misiju būt par mediatoru, kļūst par labu draugu, uzņemdamies visu ļaunumu, pie kura mēs bijām vainīgi, kad bijām vieni un maldījāmies. Šī ar neko nesalīdzināmā dievišķās mīlestības demonstrācija priekš mums mirdzēs vēsturē mūžīgi, izgaismojot tautu ceļu. 
Pāvils ceļo tālu pa visu plašo pasauli, bez atpūtas un ar lielu prieku, dodot pats sevi, lai izplatītu šo labo vēsti. Jēzus neupurēja sevi tāpēc, ka mēs bijām jūdi vai grieķi, vergi vai brīvie, izglītoti vai neizglītoti, bagāti vai nabagi, vīrieši vai sievietes, bet vienkārši tāpēc, ka mēs bijām grēcinieki, kuriem vajadzīga piedošana. Un Viņa dāvana tika izsniegta bez mūsu nopelniem. Dievs nevēlas sodīt, bet gan bez mēra dot savu cildeno žēlastību. 
Pēc tam, kad Dievs ir piepildījis šo vārdos neizsakāmo mīlestības noslēpumu, kas ir absolūti bez atlīdzības un universāls, nav iespējams, piebilst apustulis, ka Dievs nepabeigs mūsu pestīšanas darbu! Tāpēc pestīšanas pilnība attiecas uz nākotnes lietām, eshatoloģiskām vērtībām: slavēšanu un mūžīgo dzīvi. Tādā veidā miers un izlīgums, ko mēs saņemam “tagad” un ko bauda mūsu sirds, norāda uz turpmāku piepildījumu, jo tie ir ķīla dāvanām, kuras mēs saņemsim vēlāk.
Lai parādītu šīs atbrīvošanas trīskāršo raksturu - tas ir, no grēka, Bauslības un nāves, Pāvils apraksta cilvēka situāciju pirms un pēc Kristus, parādot Ādama nepaklausības sekas – tā “tēlu” kuram bija jānāk, paklausības sekas Kristum, jauno Ādamu. Pārdomājot Radīšanas grāmatā piedāvāto stāstu par cilvēces krišanu grēkā (Ādams), Pāvils izmanto teoloģisko patiesību, ko tas sniedz, sakot, ka cilvēces traģiskās verdzības cēlonis ir grēks. Radīšanas grāmatas etioloģiskais raksturs norāda uz grēku kā cilvēces vispārējo ciešanu (sāpes, ciešanas, nesaskaņas, vardarbība un nāve) cēloni. Ādama nepaklausība - gan individuāli, gan kolektīvi (skat. Rad 1:27) - ir ienesusi pasaulē aktīvu un postošu spēku. 
Bet Jēzus Kristus ir atbrīvotājs. Caur viņu nāca izpirkšana un mūžīgā dzīvība visiem. Jēzus ir “otrais” Ādams, pretstats pirmajam. Pirmajam cilvēkam nebija ticības savam Radītājam; viņš nepaklausīja un pārrāva draudzību ar viņu. Bet Jēzus ir jaunais Ādams, absolūti uzticīgs un pilnīgi paklausīgs, kurš atdod savu dzīvību, lai atjaunotu mūsu draudzību ar Dievu. Šī antitēze uzsver Jēzus sniegtā labuma neizmērojamo pārākumu pretstatā Ādama nodarītajam postam. “Jo viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, bet cik gan vairāk Dieva žēlastība un viena Cilvēka – Jēzus Kristus – dāvana žēlastībā pārpārēm ir nākusi pār daudziem” (Rom 5: 15). Kontrasts starp “viens” un “visi” izceļ Kunga Jēzus radītās jaunās draudzības saites universālo apmēru. 
Evaņģēlija lasījuma galvenā tēma ir Kunga otrā atnākšana godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā mēs apliecinām ticības apliecinājumā: “un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Periods, kas ticīgos atdala no šīs neizbēgamās satikšanās, ir aktīvu gaidu laiks. Vissvarīgākā Evaņģēlija fragmenta doma ir par kunga prombūtni, kurš pēc tam, kad ir uzticējis, lai viņa mantojums tiktu kultivēts un lietderīgi izmantots, atkāpjas, atstājot sevi atvērtu turpinājumam. Piedāvājot to kā Dieva darbības veidu, Jēzus ietver arī cilvēcei dotās brīvības noslēpumu; mēs varam izvēlēties, kā pārvaldīt dzīvības dāvanu bez fiziska spiediena, bez manipulatīvas klātbūtnes sajūtas. 
Svētajos Rakstos lūgums “jūsu gurni lai ir apjozti” pirmo reizi atrodams Izc 12:11. Konteksts ir sagatavošanās Pashas mielastam pirms nāves eņģeļa atnākšanas un iziešanas no verdzības zemes. Pēc tam frāze kļuva par vispārpieņemtu formulu, lai norādītu uz aicinājumu kalpošanai, sekojot Jēzus piemēram: “Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; (Viņš) piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas” (Jn 13:1,4-5). Šajā žestā kalpošana Dieva vārdā ir paaugstināta līdz mīlestības sakramenta rangam Euharistijā, kas ļauj saņēmējam piedalīties Jēzus dzīvē (skat. Jņ 6: 30-58). Nav nejauši, ka ceturtais Evaņģēlijs padara Pēdējās vakariņas par kontekstu kāju mazgāšanas notikumam. Pēterim, kurš cenšas izvairīties no šādas sastapšanās, kas viņaprāt ir Mācītāja “necienīga”, Jēzus saka: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas” (Jņ 13: 8). Kāju mazgāšana otram ir žests, ko Mācītājs uztic saviem mācekļiem kā dzīvesveida piemēru, kas jānes visām tautām. Pēc Jēzus augšāmcelšanās patiesībā mācekļi tiek atrunāti turpināt skatīties uz debesīm; drīzāk viņi tiek mudināti doties misijā, lai piepildītu visu, ko Jēzus bija teicis un darījis, ar solījumu, ka Mācītājs atgriezīsies pie savējiem tādā pat veidā, kā bija no viņiem aizgājis (skat. Apd 1:11). Mēs gaidām ar apjostiem gurniem cerībā uz Mācītāja atgriešanos, tas ir, kalpojot saviem līdzcilvēkiem ticībā, sludinot un palīdzot viņiem piedalīties pestīšanā, kas mums tiek apsolīta Euharistijā. 
Metafora par lampām, kas turpina degt (skat. Izc 27:20 un Lev 24: 2), gaidīšanu kvalificē kā rūpīgas uzmanības laiku. Acīmredzama mācītāja prombūtne var radīt kārdinājumu viņu aizstāt, maldīgi kļūstot par absolūto dzīves arbitru - gan savu, gan citu, un atdodot līdzekļus, kas uzticēti viņiem glabāšanā. No Dieva viedokļa gaidīšana ir kā atbilde mīlestības likumam. Mums, kas dzīvojam, ilgs gaidīšanas periods tikai palielina mūsu vēlmi tikties ar Dievu aci pret aci. Mums jābūt izturīgiem, lai uzņemtos nastu turēt beztermiņa solījumu. Ir svarīgi apzināties, ka visi mūsu dzīves gadalaiki, meklējot un darot Dieva gribu, ir kairos – labvēlīgs laiks, lai tiktu saukti uz mājām. Mūsu gatavība šim brīdim padarīs mūsu dzīves veiksmīgas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/9/4/5/_/uploads/9084606/image_track/3901759/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571693501549.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-22/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>1140</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3903577</guid>
                                    
                                        <pubDate>Wed, 23 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-23T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 23.10.2019, trešdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Trešdiena, 23. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Svētais Jānis no Kapestrāno, izvēles piemiņas diena
Rom 6:12-18
Ps 124:1b-8
Lk 12:39-48
Viscaur savai vēstulei romiešiem Pāvils apgalvo, ka ir bezjēdzīgi paļauties uz Mozus likumu, jo tas neatbrīvo cilvēci, bet drīzāk to paverdzina un nosoda. Faktiski, pirms Mozus likuma nākšanas grēks un nāve jau bija pasaulē Ādama dēļ. Bet, tā kā likums vēl nebija atklāts un joprojām nebija priekšrakstu, nebija iespējams grēciniekiem piedēvēt viņu kritienus kā formālus pārkāpumus, kā arī viņiem nevarēja piemērot likumā paredzētās sankcijas. Tomēr saskaņā ar dabisko likumu, kas ierakstīts visu sirdīs, personīgā atbildība par grēku palika katram tāda pati. Tāpēc pēc bauslības saņemšanas jūdi tikai redzēja, kā palielinās viņu atbildība un līdz ar to arī viņu kļūdas.
Jūdu cerības bija tādas, ka pēdējās dienās, kad ieradīsies Mesija, viņš atnesīs jaunu bauslību vai jaunu bauslības interpretāciju. Šis trešais periods, ko Pāvils dēvē par “laika pilnību”, tika iesākts ar Kristus, Dieva Svaidītā, dzimšanu un Lieldienu noslēpumu. Pāvils māca, ka līdz ar Viņa atnākšanu mēs tikām atbrīvoti no bauslības, jo valdīt sāka Kunga Jēzus žēlastība. 
Pāvils izlaiž stāstu par Noasu un to, ko tas varētu nozīmēt attiecībā uz derību, grēku un likumu, un viņš no Ādama pāriet tieši pie Mozus. Viņš plāno skatīt problēmu tikai Mozus bauslības kontekstā, jo tieši ar šo argumentu daži jūdi vai jūdu kristieši, viltus brāļi, traucēja viņa nodibinātajām kristiešu kopienām, cenšoties viņiem uzspiest apgraizīšanu kā kaut ko nepieciešamu, lai Dievs varētu tos izpirkt un glābt. 
Tagad, kad Pāvils paziņo, ka Bauslība neapzināti bijusi grēka izplatības cēlonis un ka, pat ja netieši, tā izraisīja Dieva žēlastības plūdus pār grēcīgo cilvēci, viņš atver sevi daudziem jautājumiem un kritikai. Paredzot iebildumus, ko viņš varētu saņemt, Pāvils apstiprina, ka kristietis, kurš reiz iesaistījies Kristus Lieldienu noslēpumā, caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos, nevēlas vairs neko kopīgu ar grēku un tā briesmīgajām sekām. Tas, ka Kristus attaisnošana visiem nes pestīšanu, dzīvību un brīvību, nenozīmē, ka grēcinieks var turpināt grēkot tāpat kā agrāk vai pat vēl vairāk, ļaunprātīgi izmantot savu brīvību Kristū, izaicinot Dievu parādīt savu žēlastību vēl vairāk. Autentisks kristietis sevi uzskata par mirušu grēkam un dzīvo vienīgi Dievam Kristū Jēzū. Tāpēc nebūdams vairs pakļauts bauslībai, bet gan žēlastības aizsargāts, kristietis tiek mudināts piedāvāt savu ķermeni un visu savu būtību tikai laba darīšanai, savstarpējai mīlestībai un taisnīgumam; viņš ir aicināts pilnībā sevi veltīt kalpošanai Dievam citu labā. Šī ir Baznīcas lielās evaņģelizācijas misija. Patiešām, pestīšana liek mums piedzimt no jauna, ļaujot Dievam mūs adoptēt kā savus bērnus, un nozīmē jaunas dzīves sākumu Svētā Gara gaismā. 
Šī Pāvila mācība attiecībā uz bauslību pilnībā saskan ar Jēzus mācību. Pārvaldnieks, kurš ir pieļāvis kļūdu, nepaklausot sava saimnieka skaidram rīkojumam, tiks sodīts bargāk nekā kalps, kurš izdarījis to pašu kļūdu, nezinādams par spēkā esošajiem likumiem. Šī ir mācība, ko Apustulis skaidro savā vēstulē. Bauslība ir palielinājusi atbildību un līdz ar to arī vainu par pārkāpumu. Visi tie, kas ir saņēmuši reliģiska, sociāla, politiska, ekonomiska, juridiska vai militāra rakstura autoritāti un līdzekļus, saņems nopietnu sodu, ja viņi izmantos savu varu, lai ļaunprātīgi izmantotu, paverdzinātu vai apspiestu Dieva cilvēkus vai lai iznīcinātu viņu mājas, Dieva radību.
Pētera jautājums: “Kungs, vai tu šo līdzību stāsti tikai mums vai visiem?” (Lk 12:41) atver apvārsni kopienas  nomoda dimensijai. Jēzus līdzība ir adresēta visiem baznīcas kopienas locekļiem, no kuriem katrs tiek aicināts katru dienu uzticīgi veikt savu uzdevumu, neatliekot neko uz rītdienu. Tiem, kam sabiedrībā piešķirta vadītāja loma, ir arī lielāka atbildība. Lielais izaicinājums kalpot Jēzum Kristum un viņa Evaņģēlijam, nevis to izmantot, galvenokārt attiecas uz kopienu vadītājiem. Tiem, kas sēž galda galā, jāpārliecinās, ka citi ir saņēmuši savu daļu, pirms viņi paši sevi apkalpo. Jēzus slavē godīgo un gudro pārvaldnieku - to, kurš nav pakļauts varas valdzinājumam un kurš pārvalda resursus, tiem nepieķeroties. “Laimīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu”(Lk 12: 43-44). Taisnīga un transparenta zemes lietu pārvaldība ir ļoti nozīmīgs jautājums mūsdienu pasaulē – pasaulē, kuru globālā mērogā šausta plēsonīga alkatība un kurā cilvēki bieži ir uzskatīti par mazāk vērtīgiem nekā produkti un lietas. “Bet, ja kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, sāks ēst un dzert un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar neticīgajiem” (Lk 12:45-46). 
Šajos vārdos ir svarīgi pievērst uzmanību neuzticīgā kalpa attieksmei, kurš savā sirdī ir pārliecināts, ka Tā Kunga atnākšana ir tālu, kā arī  pēdējai norādei uz “neticīgajiem”. Psalmos negudrība un neticība ir kā pāris: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav!” (Ps. 14:1; arī Ps. 53:2). Tiem, kas nolemj izslēgt Dievu no savas sirds, nebūs viegli uzņemt savus kaimiņus un atklāt viņiem dievišķo plānu. Evaņģēlijs paziņo, ka Kungs otrreiz atnāks kā tiesnesis, un visiem cilvēkiem būs jāatskaitās par savu dzīvi. Tas nav drauds. Dieva pedagoģijā Dievs mums sevi neuzspiež, baidīdams ar sodu. Kristiešu kopiena ir Tēva mājas, kur tiek svinēta dzīve un mīlestība. Tās ir mūsu izdarītās izvēles, kas novedīs pie atlīdzības vai izslēgšanas. 
Svētā Pāvila un Evaņģēlija vīzijā un Kristus uzvaras pār nāvi pārliecības gaismā, ļaunums reprezentē nopietnu kristīgās misijas provokāciju. Cīņa, ko Kristus uzsāk ikviena mācekļa-misionāra sirdī, pateicoties Gara darbībai kristībās, ir kristīgās sludināšanas un liecības centrālā dimensija. Baznīcas misija, tieši tāpēc, ka to virza pārliecība par uzvaru un žēlsirdīgo mīlestību, nebaidās no cīņas pret ļaunumu visās tā formās. Ticīgajiem daudz ir dots, un no viņiem daudz ir arī prasīts - piedāvāt, pasludināt un dalīties, pateicoties skaidram un pārliecinātam paziņojumam, ka pestīšana no visa ļaunuma un nāves nāk tikai no Jēzus Kristus. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-23/listen.mp3?s=Lyi" length="7674829" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-23/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>38</hq>
                                    <hq_filename>5232002aac502dd3a864ce7a3a3fb2d7.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream45.hearthis.at/5232002aac502dd3a864ce7a3a3fb2d7.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-23/listen.mp3?s=Lyi" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Trešdiena, 23. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Svētais Jānis no Kapestrāno, izvēles piemiņas diena
Rom 6:12-18
Ps 124:1b-8
Lk 12:39-48
Viscaur savai vēstulei romiešiem Pāvils apgalvo, ka ir bezjēdzīgi paļauties uz Mozus likumu, jo tas neatbrīvo cilvēci, bet drīzāk to paverdzina un nosoda. Faktiski, pirms Mozus likuma nākšanas grēks un nāve jau bija pasaulē Ādama dēļ. Bet, tā kā likums vēl nebija atklāts un joprojām nebija priekšrakstu, nebija iespējams grēciniekiem piedēvēt viņu kritienus kā formālus pārkāpumus, kā arī viņiem nevarēja piemērot likumā paredzētās sankcijas. Tomēr saskaņā ar dabisko likumu, kas ierakstīts visu sirdīs, personīgā atbildība par grēku palika katram tāda pati. Tāpēc pēc bauslības saņemšanas jūdi tikai redzēja, kā palielinās viņu atbildība un līdz ar to arī viņu kļūdas.
Jūdu cerības bija tādas, ka pēdējās dienās, kad ieradīsies Mesija, viņš atnesīs jaunu bauslību vai jaunu bauslības interpretāciju. Šis trešais periods, ko Pāvils dēvē par “laika pilnību”, tika iesākts ar Kristus, Dieva Svaidītā, dzimšanu un Lieldienu noslēpumu. Pāvils māca, ka līdz ar Viņa atnākšanu mēs tikām atbrīvoti no bauslības, jo valdīt sāka Kunga Jēzus žēlastība. 
Pāvils izlaiž stāstu par Noasu un to, ko tas varētu nozīmēt attiecībā uz derību, grēku un likumu, un viņš no Ādama pāriet tieši pie Mozus. Viņš plāno skatīt problēmu tikai Mozus bauslības kontekstā, jo tieši ar šo argumentu daži jūdi vai jūdu kristieši, viltus brāļi, traucēja viņa nodibinātajām kristiešu kopienām, cenšoties viņiem uzspiest apgraizīšanu kā kaut ko nepieciešamu, lai Dievs varētu tos izpirkt un glābt. 
Tagad, kad Pāvils paziņo, ka Bauslība neapzināti bijusi grēka izplatības cēlonis un ka, pat ja netieši, tā izraisīja Dieva žēlastības plūdus pār grēcīgo cilvēci, viņš atver sevi daudziem jautājumiem un kritikai. Paredzot iebildumus, ko viņš varētu saņemt, Pāvils apstiprina, ka kristietis, kurš reiz iesaistījies Kristus Lieldienu noslēpumā, caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos, nevēlas vairs neko kopīgu ar grēku un tā briesmīgajām sekām. Tas, ka Kristus attaisnošana visiem nes pestīšanu, dzīvību un brīvību, nenozīmē, ka grēcinieks var turpināt grēkot tāpat kā agrāk vai pat vēl vairāk, ļaunprātīgi izmantot savu brīvību Kristū, izaicinot Dievu parādīt savu žēlastību vēl vairāk. Autentisks kristietis sevi uzskata par mirušu grēkam un dzīvo vienīgi Dievam Kristū Jēzū. Tāpēc nebūdams vairs pakļauts bauslībai, bet gan žēlastības aizsargāts, kristietis tiek mudināts piedāvāt savu ķermeni un visu savu būtību tikai laba darīšanai, savstarpējai mīlestībai un taisnīgumam; viņš ir aicināts pilnībā sevi veltīt kalpošanai Dievam citu labā. Šī ir Baznīcas lielās evaņģelizācijas misija. Patiešām, pestīšana liek mums piedzimt no jauna, ļaujot Dievam mūs adoptēt kā savus bērnus, un nozīmē jaunas dzīves sākumu Svētā Gara gaismā. 
Šī Pāvila mācība attiecībā uz bauslību pilnībā saskan ar Jēzus mācību. Pārvaldnieks, kurš ir pieļāvis kļūdu, nepaklausot sava saimnieka skaidram rīkojumam, tiks sodīts bargāk nekā kalps, kurš izdarījis to pašu kļūdu, nezinādams par spēkā esošajiem likumiem. Šī ir mācība, ko Apustulis skaidro savā vēstulē. Bauslība ir palielinājusi atbildību un līdz ar to arī vainu par pārkāpumu. Visi tie, kas ir saņēmuši reliģiska, sociāla, politiska, ekonomiska, juridiska vai militāra rakstura autoritāti un līdzekļus, saņems nopietnu sodu, ja viņi izmantos savu varu, lai ļaunprātīgi izmantotu, paverdzinātu vai apspiestu Dieva cilvēkus vai lai iznīcinātu viņu mājas, Dieva radību.
Pētera jautājums: “Kungs, vai tu šo līdzību stāsti tikai mums vai visiem?” (Lk 12:41) atver apvārsni kopienas  nomoda dimensijai. Jēzus līdzība ir adresēta visiem baznīcas kopienas locekļiem, no kuriem katrs tiek aicināts katru dienu uzticīgi veikt savu uzdevumu, neatliekot neko uz rītdienu. Tiem, kam sabiedrībā piešķirta vadītāja loma, ir arī lielāka atbildība. Lielais izaicinājums kalpot Jēzum Kristum un viņa Evaņģēlijam, nevis to izmantot, galvenokārt attiecas uz kopienu vadītājiem. Tiem, kas sēž galda galā, jāpārliecinās, ka citi ir saņēmuši savu daļu, pirms viņi paši sevi apkalpo. Jēzus slavē godīgo un gudro pārvaldnieku - to, kurš nav pakļauts varas valdzinājumam un kurš pārvalda resursus, tiem nepieķeroties. “Laimīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu”(Lk 12: 43-44). Taisnīga un transparenta zemes lietu pārvaldība ir ļoti nozīmīgs jautājums mūsdienu pasaulē – pasaulē, kuru globālā mērogā šausta plēsonīga alkatība un kurā cilvēki bieži ir uzskatīti par mazāk vērtīgiem nekā produkti un lietas. “Bet, ja kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, sāks ēst un dzert un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar neticīgajiem” (Lk 12:45-46). 
Šajos vārdos ir svarīgi pievērst uzmanību neuzticīgā kalpa attieksmei, kurš savā sirdī ir pārliecināts, ka Tā Kunga atnākšana ir tālu, kā arī  pēdējai norādei uz “neticīgajiem”. Psalmos negudrība un neticība ir kā pāris: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav!” (Ps. 14:1; arī Ps. 53:2). Tiem, kas nolemj izslēgt Dievu no savas sirds, nebūs viegli uzņemt savus kaimiņus un atklāt viņiem dievišķo plānu. Evaņģēlijs paziņo, ka Kungs otrreiz atnāks kā tiesnesis, un visiem cilvēkiem būs jāatskaitās par savu dzīvi. Tas nav drauds. Dieva pedagoģijā Dievs mums sevi neuzspiež, baidīdams ar sodu. Kristiešu kopiena ir Tēva mājas, kur tiek svinēta dzīve un mīlestība. Tās ir mūsu izdarītās izvēles, kas novedīs pie atlīdzības vai izslēgšanas. 
Svētā Pāvila un Evaņģēlija vīzijā un Kristus uzvaras pār nāvi pārliecības gaismā, ļaunums reprezentē nopietnu kristīgās misijas provokāciju. Cīņa, ko Kristus uzsāk ikviena mācekļa-misionāra sirdī, pateicoties Gara darbībai kristībās, ir kristīgās sludināšanas un liecības centrālā dimensija. Baznīcas misija, tieši tāpēc, ka to virza pārliecība par uzvaru un žēlsirdīgo mīlestību, nebaidās no cīņas pret ļaunumu visās tā formās. Ticīgajiem daudz ir dots, un no viņiem daudz ir arī prasīts - piedāvāt, pasludināt un dalīties, pateicoties skaidram un pārliecinātam paziņojumam, ka pestīšana no visa ļaunuma un nāves nāk tikai no Jēzus Kristus. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/8/6/4/_/uploads/9084606/image_track/3903577/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571870208468.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-23/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>895</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3929013</guid>
                                    
                                        <pubDate>Thu, 24 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-24T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 24.10.2019, ceturtdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Ceturtdiena, 24. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Svētais Antons Marija Klarets, piemiņas diena
Rom 6:19-23
Ps 1:1-4,6
Lk 12:49-53
Šodienas liturģijas Svēto Rakstu teksti piedāvā kopīgu tēmu: brīvība, ko Dievs piešķir katram cilvēkam, kā mēs to izmantojam, un pienākumi, kas no tās izriet. Teksts no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem novelk skaidru līniju starp dzīvi, kas kalpo grēkam, un dzīvi, kas atrodas Kristus pakļautībā. Tas norāda arī uz katra ceļa galapunktu. Grēcīgu darbu galarezultāts ir nāve, un nāve nozīmē atdalīšanu bez iespējas atgriezties. Šāda atdalīšana ir pašu izraisīts liktenis tiem, kuri spītīgi izvēlas izslēgt Dievu no savas dzīves. Pāvila piedāvātais scenārijs pilnīgi atbilst Evaņģēlija scenārijam. Kopā ar tumšo Evaņģēlija noraidīšanas iespēju un no tā izrietošo nosodījumu, turpat līdzās ir arī plašais mūžīgās dzīves horizonts, kas balstīts Kristū Jēzū. Pāvilam, reliģisko priekšrakstu ievērošanas veterānam, kurš tos ievēroja kā ceļu uz pestīšanu, ir svarīgi atkārtoti uzsvērt, ka kopība ar Dievu caur Jēzus Kristus personu ir nepelnīta dāvana. Neviens nevar apgalvot, ka Dievs viņam ir kaut ko parādā. Pestīšana ir žēlastība, un cilvēce tiek aicināta to uzņemt un kultivēt. 
Lūkas evaņģēlija lasījums, kaut īss, tomēr satur dinamisku vēstījumu, kas ir spēcīgs gan tonī, gan tēlos, tā ka neviens klausītājs nevar palikt vienaldzīgs. Pirmkārt, tas rada nenovēršamības sajūtu, kuras priekšā jāieņem sava nostāja. Dieva manifestācija Jēzus Kristus personā ir aizdedzinājusi liesmu cilvēces un atsevišķu cilvēku vēsturē. Bībelē uguns simbolizē pravieša pasludināto Kunga vārdu (skat. Jer 5:14, 23:29, Sir 48). Tā ir saistīta ar āmura tēlu, kas, atsitoties pret klinti (skat. Jer. 23:29), izsauc tūkstošiem dzirksteļu. “Uguni es esmu nācis mest uz zemi” (Lk 12:49). Lasījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta kontrastējošajām atbildēm, kuras pamodina gan cilvēks, gan Jēzus vēsts: šķelšanās ne tikai starp svešiniekiem, bet pat vienas ģimenes locekļu starpā. Šeit tiek atgādināts Simeona pravietojums, ka šis bērns kļūs par “zīmi, kam runās pretī” (skat. Lk 2:34). Bet uguns tēls tiek arī izmantots Rakstos, lai sniegtu mierinājuma vēstījumu: “Kad caur uguni iesi, tu nesadegsi, liesma tevi neapsvilinās! (Is 43:2). Jānis Kristītājs kristīja ar ūdeni, bet Jēzus kristīs ar uguni (skat. Lk 3:16). Uguns mēļu veidā Svētais Gars nolaidīsies pār Baznīcu, kas Vasarsvētku dienā bija sapulcējusies augštelpā (skat. Apd 2:2-4). Uguns tiek izmantots arī kā tēls, lai izteiktu Dieva tiesu. Viss tiks pakļauts uguns pārbaudei, kas atdalīs graudus no pelavām. Tāpēc arī apustuļa Pāvila pamudinājums:

“Katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni” (1 Kor 3:10b-15)

Uguns, ko Jēzum vajadzēja atnest virs zemes, ir nepārprotami saistīta ar viņa kristībām. Gan Viņa kristībās, gan ciešanu notikumā tiks iedegta tā uguns, ko viņš ir nācis nest, tas ir, Gara dāvana. Tādējādi ar divām runas figūrām Jēzus apraksta gan Lieldienu noslēpumu, gan augļus, ko tas mums nes. Patiesībā Jānis Kristītājs jau bija paziņojis, ka tas, kurš nāks, būs varenāks par viņu, kāds, kura sandalēm siksnas viņš nebūs cienīgs atraisīt. Ja viņš kristīja ar ūdeni, lai sagatavotu Kungam ceļu, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu un atgriešanos, Visaugstākā Dēls nāca kristīt ar Svēto Garu un uguni, lai ikviena radība redzētu Dieva pestīšanu un viņa lielos brīnumus. Šī solījuma izpildi Lūka apraksta Apustuļu darbu grāmatā, izklāstot Vasarsvētku stāstu, kad Gars – Lieldienu dāvana nolaidās pār Baznīcu uguns mēļu veidā, iedvešot tai pravietisku spēku, lai tā sāktu evaņģelizācijas misiju. 
Lūka noteikti ir bijis liecinieks daudziem ģimeņu konfliktiem savu misionāro ceļojumu laikā pa visu pasauli, gan evaņģelizējot kopā ar Pāvilu, gan ar citiem domubiedriem. Kā stāsta Apustuļu darbu liecības, daudzi no šiem konfliktiem notika sinagogās tāpēc, ka daži bija pieņēmuši labo vēsti, bet citi atteikušies to pieņemt. Pats par sevi saprotams, ka sinagogās rituālos piedalījās vienas un tās pašas ģimenes locekļi. Tas liek atcerēties citu Jēzus mācību, kur Viņš prasa no saviem mācekļiem lielāku mīlestību, nekā mīlestību, kas tiem ir pret saviem radiniekiem. Iemesls ir ļoti vienkāršs: Viņš ir mīlestības avots. Tas ir Jēzus, kurš mūs māca patiesi mīlēt, atdodot dzīvību par cilvēkiem, kurus mīlam. Mīlestība, kuru motivē tikai ģimenes saites, ir ļoti trausla. No otras puses, kļūstot par Jēzus sekotāju, es ne tikai iemācos patiesi mīlēt savu ģimeni, bet es arī atsakos no visas alkatības un liekulības, katras savtības un diskriminēšanas, atverot sirdi vispārējai brālībai, ar sirsnīgu mīlestību pieņemot dažādus cilvēkus no man atšķirīgas reliģijas, etniskās piederības, kultūras, ādas krāsas, sociālā stāvokļa – cilvēkus, kuri iepriekš priekš manis bija svešinieki. Bet tas var izraisīt naidīgumu no ģimenes un sabiedrības puses, kurai nepatīk atšķirīgais un kura atsakās pieņemt vēsti, kas var graut viņu tradīcijas un uzskatus. Viņi nesaprot šo jauno dzīvesveidu, kurš ir gan īsta garīgā, gan sociālā revolūcija, un noraida to. Kā saka pats Lūka: “Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā” (Lk 16:16).
Miers ir nemainīgs Jēzus diskursos (skat. Mt 5:9) un arī viņa uzvedībā, pat provokāciju un vardarbības priekšā. Viņš ir Miera Princis; viņš ir “mūsu miers” (Ef 2:14). Jēzus aicinātajiem ir jāizlemj, kur ir viņu saistības. Uguns, ko Jēzus piedāvā, sasilda sirdis īpaši tiem, kuri nezina, kurp doties. Lai viņš mūs pavada tāpat, kā slēptā veidā Viņš to darīja ar saviem mācekļiem ceļā uz Emmausu, kuri nogurdinošas un satraucošas dienas beigās viens otram jautāja: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24:32). Un tas bija jauns sākums, aicinājuma atjaunošana, kuru, neskatoties uz apustuļu svārstīšanos, Kungs nekad nebija atsaucis. “Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms” (Rom 11:29).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-24/listen.mp3?s=Leu" length="7251133" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-24/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>32</hq>
                                    <hq_filename>caa292e15ec60fd5461df22a789be075.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream71.hearthis.at/caa292e15ec60fd5461df22a789be075.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-24/listen.mp3?s=Leu" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Ceturtdiena, 24. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Svētais Antons Marija Klarets, piemiņas diena
Rom 6:19-23
Ps 1:1-4,6
Lk 12:49-53
Šodienas liturģijas Svēto Rakstu teksti piedāvā kopīgu tēmu: brīvība, ko Dievs piešķir katram cilvēkam, kā mēs to izmantojam, un pienākumi, kas no tās izriet. Teksts no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem novelk skaidru līniju starp dzīvi, kas kalpo grēkam, un dzīvi, kas atrodas Kristus pakļautībā. Tas norāda arī uz katra ceļa galapunktu. Grēcīgu darbu galarezultāts ir nāve, un nāve nozīmē atdalīšanu bez iespējas atgriezties. Šāda atdalīšana ir pašu izraisīts liktenis tiem, kuri spītīgi izvēlas izslēgt Dievu no savas dzīves. Pāvila piedāvātais scenārijs pilnīgi atbilst Evaņģēlija scenārijam. Kopā ar tumšo Evaņģēlija noraidīšanas iespēju un no tā izrietošo nosodījumu, turpat līdzās ir arī plašais mūžīgās dzīves horizonts, kas balstīts Kristū Jēzū. Pāvilam, reliģisko priekšrakstu ievērošanas veterānam, kurš tos ievēroja kā ceļu uz pestīšanu, ir svarīgi atkārtoti uzsvērt, ka kopība ar Dievu caur Jēzus Kristus personu ir nepelnīta dāvana. Neviens nevar apgalvot, ka Dievs viņam ir kaut ko parādā. Pestīšana ir žēlastība, un cilvēce tiek aicināta to uzņemt un kultivēt. 
Lūkas evaņģēlija lasījums, kaut īss, tomēr satur dinamisku vēstījumu, kas ir spēcīgs gan tonī, gan tēlos, tā ka neviens klausītājs nevar palikt vienaldzīgs. Pirmkārt, tas rada nenovēršamības sajūtu, kuras priekšā jāieņem sava nostāja. Dieva manifestācija Jēzus Kristus personā ir aizdedzinājusi liesmu cilvēces un atsevišķu cilvēku vēsturē. Bībelē uguns simbolizē pravieša pasludināto Kunga vārdu (skat. Jer 5:14, 23:29, Sir 48). Tā ir saistīta ar āmura tēlu, kas, atsitoties pret klinti (skat. Jer. 23:29), izsauc tūkstošiem dzirksteļu. “Uguni es esmu nācis mest uz zemi” (Lk 12:49). Lasījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta kontrastējošajām atbildēm, kuras pamodina gan cilvēks, gan Jēzus vēsts: šķelšanās ne tikai starp svešiniekiem, bet pat vienas ģimenes locekļu starpā. Šeit tiek atgādināts Simeona pravietojums, ka šis bērns kļūs par “zīmi, kam runās pretī” (skat. Lk 2:34). Bet uguns tēls tiek arī izmantots Rakstos, lai sniegtu mierinājuma vēstījumu: “Kad caur uguni iesi, tu nesadegsi, liesma tevi neapsvilinās! (Is 43:2). Jānis Kristītājs kristīja ar ūdeni, bet Jēzus kristīs ar uguni (skat. Lk 3:16). Uguns mēļu veidā Svētais Gars nolaidīsies pār Baznīcu, kas Vasarsvētku dienā bija sapulcējusies augštelpā (skat. Apd 2:2-4). Uguns tiek izmantots arī kā tēls, lai izteiktu Dieva tiesu. Viss tiks pakļauts uguns pārbaudei, kas atdalīs graudus no pelavām. Tāpēc arī apustuļa Pāvila pamudinājums:

“Katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni” (1 Kor 3:10b-15)

Uguns, ko Jēzum vajadzēja atnest virs zemes, ir nepārprotami saistīta ar viņa kristībām. Gan Viņa kristībās, gan ciešanu notikumā tiks iedegta tā uguns, ko viņš ir nācis nest, tas ir, Gara dāvana. Tādējādi ar divām runas figūrām Jēzus apraksta gan Lieldienu noslēpumu, gan augļus, ko tas mums nes. Patiesībā Jānis Kristītājs jau bija paziņojis, ka tas, kurš nāks, būs varenāks par viņu, kāds, kura sandalēm siksnas viņš nebūs cienīgs atraisīt. Ja viņš kristīja ar ūdeni, lai sagatavotu Kungam ceļu, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu un atgriešanos, Visaugstākā Dēls nāca kristīt ar Svēto Garu un uguni, lai ikviena radība redzētu Dieva pestīšanu un viņa lielos brīnumus. Šī solījuma izpildi Lūka apraksta Apustuļu darbu grāmatā, izklāstot Vasarsvētku stāstu, kad Gars – Lieldienu dāvana nolaidās pār Baznīcu uguns mēļu veidā, iedvešot tai pravietisku spēku, lai tā sāktu evaņģelizācijas misiju. 
Lūka noteikti ir bijis liecinieks daudziem ģimeņu konfliktiem savu misionāro ceļojumu laikā pa visu pasauli, gan evaņģelizējot kopā ar Pāvilu, gan ar citiem domubiedriem. Kā stāsta Apustuļu darbu liecības, daudzi no šiem konfliktiem notika sinagogās tāpēc, ka daži bija pieņēmuši labo vēsti, bet citi atteikušies to pieņemt. Pats par sevi saprotams, ka sinagogās rituālos piedalījās vienas un tās pašas ģimenes locekļi. Tas liek atcerēties citu Jēzus mācību, kur Viņš prasa no saviem mācekļiem lielāku mīlestību, nekā mīlestību, kas tiem ir pret saviem radiniekiem. Iemesls ir ļoti vienkāršs: Viņš ir mīlestības avots. Tas ir Jēzus, kurš mūs māca patiesi mīlēt, atdodot dzīvību par cilvēkiem, kurus mīlam. Mīlestība, kuru motivē tikai ģimenes saites, ir ļoti trausla. No otras puses, kļūstot par Jēzus sekotāju, es ne tikai iemācos patiesi mīlēt savu ģimeni, bet es arī atsakos no visas alkatības un liekulības, katras savtības un diskriminēšanas, atverot sirdi vispārējai brālībai, ar sirsnīgu mīlestību pieņemot dažādus cilvēkus no man atšķirīgas reliģijas, etniskās piederības, kultūras, ādas krāsas, sociālā stāvokļa – cilvēkus, kuri iepriekš priekš manis bija svešinieki. Bet tas var izraisīt naidīgumu no ģimenes un sabiedrības puses, kurai nepatīk atšķirīgais un kura atsakās pieņemt vēsti, kas var graut viņu tradīcijas un uzskatus. Viņi nesaprot šo jauno dzīvesveidu, kurš ir gan īsta garīgā, gan sociālā revolūcija, un noraida to. Kā saka pats Lūka: “Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā” (Lk 16:16).
Miers ir nemainīgs Jēzus diskursos (skat. Mt 5:9) un arī viņa uzvedībā, pat provokāciju un vardarbības priekšā. Viņš ir Miera Princis; viņš ir “mūsu miers” (Ef 2:14). Jēzus aicinātajiem ir jāizlemj, kur ir viņu saistības. Uguns, ko Jēzus piedāvā, sasilda sirdis īpaši tiem, kuri nezina, kurp doties. Lai viņš mūs pavada tāpat, kā slēptā veidā Viņš to darīja ar saviem mācekļiem ceļā uz Emmausu, kuri nogurdinošas un satraucošas dienas beigās viens otram jautāja: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24:32). Un tas bija jauns sākums, aicinājuma atjaunošana, kuru, neskatoties uz apustuļu svārstīšanos, Kungs nekad nebija atsaucis. “Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms” (Rom 11:29).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/7/4/9/_/uploads/9084606/image_track/3929013/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571870227947.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-24/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>760</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3929014</guid>
                                    
                                        <pubDate>Fri, 25 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-25T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 25.10.2019, piektdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Piektdiena, 25. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Rom 7:18-25a
Ps 119:66,68,76,77,93,94
Lk 12:54-59
Iepriekš tika pieminēts Pāvila apgalvojums, ka bauslība ir bijusi iemesls grēka izplatībai, kā arī kritika, ko pret Pāvilu izvirzījuši viņa pretinieki. Apustuļa mērķis ir vienkārši norādīt, ka Bauslībai pašai par sevi nav spēka pārveidot un izglābt cilvēku; tā parāda tikai to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un galu galā tā tikai izceļ visus trūkumus. Tāpēc Pāvils nešaubīdamies saka, ka bauslība ir laba un svēta, bet problēma ir tajā, ka caur to grēks, baušļu pārkāpums, izpaužas visā tā smagumā. Bauslība cilvēku priekšā noliek dzīves ceļu un nāves ceļu. 
Pāvils ļoti labi zina to iekšējo drāmu, kurā dzīvo katrs cilvēks, it īpaši, ja mēs cenšamies iet pa pilnības ceļu. Ar prātu un gribu cilvēks saprot un vēlas darīt labu saskaņā ar baušļiem, bet sastopas ar tieksmi, impulsu darīt ļaunu. Tas parāda, ka mēs esam vergi un mums ir vajadzīgs atbrīvojošs spēks, kura mums pašiem nav. Mēs neesam dzimuši personīgā vainas apziņā, bet mūsos ir grēka un kosmisko traucējumu pazīmes, un mēs ciešam no to sekām. Patiesībā, kā saka Pāvils: “Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rom 7:19). Cilvēks izjūt šo dramatisko pretrunu un jautā: kurš gan var atbrīvot mani no manis paša niecīgā, miesīgā “Es”, lai piedzīvotu jauno, dziedināto “Es”, kas priecē Dievu? Pāvils zina, ka Jēzus ir vienīgais žēlastības un izpirkšanas avots. Tāpēc viņš mudina mūs slavēt un pateikties Dievam kopā ar viņu, lai mēs varētu lūgt kopā ar psalmu teicēju, sakot: “Lai tava žēlastība ir man mierinājums,/kā tu pats teici savam kalpam!.../ Lai nāk man tava žēlsirdība,/ jo tava bauslība ir mana līksme! (Ps 119:76-77). 
Tam, kurš uzticīgi ievēro likumu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neiekristu smagā lepnības grēkā, kā piemēram, templī esošais farizejs, kurš, nicinot citus, uzskatīja sevi par taisnu Dieva priekšā, un nonāca pretrunā ar to, ko saka Raksti: “Neviens no dzīvajiem nav taisns tavā priekšā” (Ps 143:2). Var arī būt tā, ka viņam nav drosmes spert nākamo soli, kur ved pati Bauslība. Tas, kurš ievēro baušļus, ir uz ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi, kā to parāda epizode, kur kāds vīrs Jēzum jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lk 18:18). Kungs apstiprināja, ka jauneklis ir uz pareizā ceļa. Ir tā, ka šis ceļojums viņu bija aizvedis pie Jēzus, lai turpinātu savus meklējumus, jo pats Jēzus ir “ceļš” uz dzīvību (skat. Jņ 14:6) un “durvis”, lai ieietu valstībā (skat. Jņ 14:6).  Kad Pāvils žēlastības gaismā to saprata, viņš nešaubījās sekot Jēzus ceļā ar visu savu spēku, ar visu sirdi un visu savu prātu. Bet jauneklim, kurš bija ļoti bagāts, nebija tik daudz drosmes. 
Kad Jēzus uzrunā pūļus, kuri zina, kā ieraudzīt zīmes dabā ar savas pieredzes un inteliģences palīdzību, viņš pārmet tiem divus trūkumus: nespēju izprast pašreizējā laika zīmes un nespēju spriest, kas ir pareizi. Viņi var interpretēt hronoloģisko un meteoroloģisko laiku, bet viņi nespēj uztvert pestīšanas laika klātbūtni. Savā uzrunā Nācaretes sinagogā, citējot pravieti Isaju, Jēzus bija paziņojis, ka viņš atklāj Tā Kunga gadu, pestīšanas “šodienu”, kurā Rakstu apsolījumi tiek piepildīti (sk. Lk 4). Sākot no tā brīža, viss, ko Jēzus teica un darīja, bija nenogurstoša evaņģelizācijas misija. Daudzi cilvēki, kas Viņā klausījās un redzēja Viņa darbus, bija pārsteigti un, godinādami Dievu, sacīja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas” (Lk 5:26). Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri Viņam vaicāja, vai Viņš tiešām ir Mesija, jeb viņiem ir jāgaida kāds cits, Jēzus atbildēja, norādot uz sava evaņģelizācijas darba augļiem: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Lk 7:22).  Un, ja no vienas puses Jēzu vajā politiskās un reliģiskās autoritātes, varenie un zemju īpašnieki, kuri nepazīst grēku nožēlu un atsakās no jebkuras atgriešanās iespējas, no otras puses Viņš ir gandarīts sajust prieku un vienkāršību no tiem pazemīgajiem, kuri pieņem Viņa vārda gaismu un kļūst par Viņa mācekļiem, lai ienāktu valstībā. Tāpēc Jēzus, līksmojot Svētajā Garā, slavē un pateicas Tēvam, kurš ir paslēpis šīs lietas no mācītajiem un gudrajiem un ir tās atklājis mazajiem. 
Tā kā likmes ir augstas, vajadzētu mazāk uztraukties par dabas parādību interpretēšanu un rūpēties par vēstures un Dieva laika uztveri. Šī pēdējā pieeja būtu mazāk kaitīga nekā tā, ko kritizēja Jēzus. Tā kā tas būtībā ir jautājums par mesiānisko atklāsmes žēlastību, to ir steidzami un izlēmīgi jāuzņem tieši tajā brīdī, kad tā sevi atklāj, lai pēc iespējas pilnīgāk atvērtos pestīšanas augļiem, ko tā nes. Tas var notikt tikai tad, ja brīvībā un paklausībā atsaucamies uz īpašajiem aicinājumiem uz atgriešanos, kurus Kungs izteica, esot ceļā uz Jeruzalemi. Jāpievērš pienācīga uzmanība arī šī laika īpašajām pazīmēm, kam Kristus klātbūtne piešķir absolūtu novitāti, piešķirot tam neticamu vēsturisku un garīgu nozīmi mūsu pestīšanas dēļ. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-25/listen.mp3?s=ls9" length="5694081" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-25/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>48</hq>
                                    <hq_filename>a284e511940e4c518c469999c58ec0a8.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream71.hearthis.at/a284e511940e4c518c469999c58ec0a8.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-25/listen.mp3?s=ls9" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Piektdiena, 25. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Rom 7:18-25a
Ps 119:66,68,76,77,93,94
Lk 12:54-59
Iepriekš tika pieminēts Pāvila apgalvojums, ka bauslība ir bijusi iemesls grēka izplatībai, kā arī kritika, ko pret Pāvilu izvirzījuši viņa pretinieki. Apustuļa mērķis ir vienkārši norādīt, ka Bauslībai pašai par sevi nav spēka pārveidot un izglābt cilvēku; tā parāda tikai to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un galu galā tā tikai izceļ visus trūkumus. Tāpēc Pāvils nešaubīdamies saka, ka bauslība ir laba un svēta, bet problēma ir tajā, ka caur to grēks, baušļu pārkāpums, izpaužas visā tā smagumā. Bauslība cilvēku priekšā noliek dzīves ceļu un nāves ceļu. 
Pāvils ļoti labi zina to iekšējo drāmu, kurā dzīvo katrs cilvēks, it īpaši, ja mēs cenšamies iet pa pilnības ceļu. Ar prātu un gribu cilvēks saprot un vēlas darīt labu saskaņā ar baušļiem, bet sastopas ar tieksmi, impulsu darīt ļaunu. Tas parāda, ka mēs esam vergi un mums ir vajadzīgs atbrīvojošs spēks, kura mums pašiem nav. Mēs neesam dzimuši personīgā vainas apziņā, bet mūsos ir grēka un kosmisko traucējumu pazīmes, un mēs ciešam no to sekām. Patiesībā, kā saka Pāvils: “Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rom 7:19). Cilvēks izjūt šo dramatisko pretrunu un jautā: kurš gan var atbrīvot mani no manis paša niecīgā, miesīgā “Es”, lai piedzīvotu jauno, dziedināto “Es”, kas priecē Dievu? Pāvils zina, ka Jēzus ir vienīgais žēlastības un izpirkšanas avots. Tāpēc viņš mudina mūs slavēt un pateikties Dievam kopā ar viņu, lai mēs varētu lūgt kopā ar psalmu teicēju, sakot: “Lai tava žēlastība ir man mierinājums,/kā tu pats teici savam kalpam!.../ Lai nāk man tava žēlsirdība,/ jo tava bauslība ir mana līksme! (Ps 119:76-77). 
Tam, kurš uzticīgi ievēro likumu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neiekristu smagā lepnības grēkā, kā piemēram, templī esošais farizejs, kurš, nicinot citus, uzskatīja sevi par taisnu Dieva priekšā, un nonāca pretrunā ar to, ko saka Raksti: “Neviens no dzīvajiem nav taisns tavā priekšā” (Ps 143:2). Var arī būt tā, ka viņam nav drosmes spert nākamo soli, kur ved pati Bauslība. Tas, kurš ievēro baušļus, ir uz ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi, kā to parāda epizode, kur kāds vīrs Jēzum jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lk 18:18). Kungs apstiprināja, ka jauneklis ir uz pareizā ceļa. Ir tā, ka šis ceļojums viņu bija aizvedis pie Jēzus, lai turpinātu savus meklējumus, jo pats Jēzus ir “ceļš” uz dzīvību (skat. Jņ 14:6) un “durvis”, lai ieietu valstībā (skat. Jņ 14:6).  Kad Pāvils žēlastības gaismā to saprata, viņš nešaubījās sekot Jēzus ceļā ar visu savu spēku, ar visu sirdi un visu savu prātu. Bet jauneklim, kurš bija ļoti bagāts, nebija tik daudz drosmes. 
Kad Jēzus uzrunā pūļus, kuri zina, kā ieraudzīt zīmes dabā ar savas pieredzes un inteliģences palīdzību, viņš pārmet tiem divus trūkumus: nespēju izprast pašreizējā laika zīmes un nespēju spriest, kas ir pareizi. Viņi var interpretēt hronoloģisko un meteoroloģisko laiku, bet viņi nespēj uztvert pestīšanas laika klātbūtni. Savā uzrunā Nācaretes sinagogā, citējot pravieti Isaju, Jēzus bija paziņojis, ka viņš atklāj Tā Kunga gadu, pestīšanas “šodienu”, kurā Rakstu apsolījumi tiek piepildīti (sk. Lk 4). Sākot no tā brīža, viss, ko Jēzus teica un darīja, bija nenogurstoša evaņģelizācijas misija. Daudzi cilvēki, kas Viņā klausījās un redzēja Viņa darbus, bija pārsteigti un, godinādami Dievu, sacīja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas” (Lk 5:26). Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri Viņam vaicāja, vai Viņš tiešām ir Mesija, jeb viņiem ir jāgaida kāds cits, Jēzus atbildēja, norādot uz sava evaņģelizācijas darba augļiem: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Lk 7:22).  Un, ja no vienas puses Jēzu vajā politiskās un reliģiskās autoritātes, varenie un zemju īpašnieki, kuri nepazīst grēku nožēlu un atsakās no jebkuras atgriešanās iespējas, no otras puses Viņš ir gandarīts sajust prieku un vienkāršību no tiem pazemīgajiem, kuri pieņem Viņa vārda gaismu un kļūst par Viņa mācekļiem, lai ienāktu valstībā. Tāpēc Jēzus, līksmojot Svētajā Garā, slavē un pateicas Tēvam, kurš ir paslēpis šīs lietas no mācītajiem un gudrajiem un ir tās atklājis mazajiem. 
Tā kā likmes ir augstas, vajadzētu mazāk uztraukties par dabas parādību interpretēšanu un rūpēties par vēstures un Dieva laika uztveri. Šī pēdējā pieeja būtu mazāk kaitīga nekā tā, ko kritizēja Jēzus. Tā kā tas būtībā ir jautājums par mesiānisko atklāsmes žēlastību, to ir steidzami un izlēmīgi jāuzņem tieši tajā brīdī, kad tā sevi atklāj, lai pēc iespējas pilnīgāk atvērtos pestīšanas augļiem, ko tā nes. Tas var notikt tikai tad, ja brīvībā un paklausībā atsaucamies uz īpašajiem aicinājumiem uz atgriešanos, kurus Kungs izteica, esot ceļā uz Jeruzalemi. Jāpievērš pienācīga uzmanība arī šī laika īpašajām pazīmēm, kam Kristus klātbūtne piešķir absolūtu novitāti, piešķirot tam neticamu vēsturisku un garīgu nozīmi mūsu pestīšanas dēļ. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/7/4/5/_/uploads/9084606/image_track/3929014/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1571870242547.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-25/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>582</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3932959</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sat, 26 Oct 2019 10:00:00 +0200</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-26T10:00:00+02:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 26.10.2019, sestdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Sestdiena, 26. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Rom 8:1-11
Ps 24:1b-4ab,5-6
Lk 13:1-9
Jēzus mācība šodienas evaņģēlijā sākas ar stāstu, ka daži cilvēki viņam ziņo par kādiem galilejiešiem, kurus Pilāts noslepkavojis, kamēr viņi templī salikuši savus upurus. Templī ne tikai bija notikusi vardarbība, bet cilvēku asinis tika sajauktas ar upurēto dzīvnieku asinīm, kas izraisīja vēl lielāku kaunu un sašutumu. Nav skaidrs, kāpēc šie cilvēki stāsta Jēzum par šo epizodi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pats Jēzus bija galilejietis, un viņi gribēja Viņu brīdināt, tāpat kā viņi to darīja nedaudz vēlāk, ziņojot par Heroda Antipas vajāšanām, kurš gribēja viņu nogalināt. Vai varbūt viņi tikai mēģināja smalki draudēt, liekot saprast, ka tad, ja par Viņu kāds ziņotu Romas prokuroram, viņš varētu ciest tādu pašu likteni. Bet varbūt viņi vienkārši palaida tālāk baumas par traģēdiju, kas piemeklējusi citus; bet kā saka psalms, cilvēkiem, kuri priecājas par citu nepatikšanām, būtu jākaunas. 
Bet Jēzus atbilde liek domāt par kaut ko daudz nopietnāku: par pazeminošu spriedumu pret upuriem, it kā viņi būtu pelnījuši tik vardarbīgu nāvi lūgšanas laikā, un it kā romiešu nežēlība būtu bijis Dieva spriedums tiem, kas tika nogalināti. Jēzus nekomentē notikumu, bet viņa mācība izriet no to cilvēku attieksmes, kuri ziņo par skumjo epizodi. Nevienam nav tiesību interpretēt citu ciešanas, slimības, negadījumus vai traģēdijas kā dievišķu sodu par izdarītajiem grēkiem, taču visiem savi grēki ir jāuzskata par vislielāko nelaimi un jāmēģina atgriezties caur sirsnīgu nožēlu. Nevienam nav dotas pilnvaras tiesāt un dalīt cilvēkus “labajos” un “sliktajos”. Tikai Kungs zina patiesību, kas ir mūsu sirdīs. 
Tiklīdz pie viņa nonāk šī ziņa, Jēzus nekavējoties noraida ierosinājumu, ka pastāv kāda cēloņsakarība starp vardarbīgu nāvi un grēka smagumu. Jēzus vēlas uzsvērt, ka šādi notikumi ne vienmēr atklāj upura slēptā grēka smagumu. Drīzāk tie ir kā brīdinājumi, kas mums atgādina, ka nāve vienmēr var klauvēt, pat ja mēs to vismazāk gaidām. Tāpēc mums ikvienā cilvēkā ir jāmodina nepieciešamība un steidzamība pēc iekšējas pārveidošanas, lai katrs to pieņemtu un izpildītu pirms nav par vēlu. Tādēļ Jēzus noraida domu, ka Pilāta nokautie galilejieši un astoņpadsmit cilvēki, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā, varētu tikt uzskatīti par grēcīgākiem nekā jebkurš cits, un viņš turpina savu diskursu, ierosinot, ka ja tie, kas viņā klausās, nepārvērš savas sirdis, viņi varētu iet bojā tādā pat veidā. Viņiem vajadzētu atgriezties nevis tāpēc, ka viņu grēku nožēla pasargātu viņus no nāves, bet drīzāk tāpēc, ka atgriešanās viņiem dotu labu garīgo un cilvēcisko pamatu satikt dzīvības Kungu patiesi un ar mieru sirdī. Nāve, no kuras mūs atbrīvo atgriešanās, ir mūžīgā, nevis fiziskā nāve. Dieva tēls, kas balstās uz domu, ka vardarbīga nāve atklāj, ka upuris ir nopietni grēkojis, neatbilst Dieva Tēva tēlam, ko atklāja Jēzus. Tas nav Dievs, kurš atriebjas grēciniekiem; Dievs ir pacietīgs, kurš cer, ka, ja tiks dots nepieciešamais laiks, cilvēce sapratīs, cik radikāla ir mīlestība, ar kuru tā tiek mīlēta, un ka tas nesīs brālīgas mīlestības un solidaritātes augļus, kā tam vajadzētu būt. 
Jebkurā gadījumā šī ir perspektīva un teoloģisks aspekts, ko piedāvā līdzība par zemes īpašnieku, viņa vīģes koku un dārznieku. Sarūgtināts par to, ka nesaņem augļus, ko viņš gaidīja pēc tik daudzu gadu ilgām rūpēm un darba, cilvēks nolemj nocirst savu vīģes koku, nevis ļaut tam izniekot vietu, kurā tas tika iestādīts. Bet saimniekam par pārsteigumu, viņa dārznieks iejaucas, lūdzot dot vīģes kokam vēl nedaudz laika, pietiekami daudz, lai redzētu, vai tam varētu palīdzēt zemes apstrāde un bagātīgāks mēslojums. Jēzus nepabeidz stāstu, bet liek mums domāt, ka spriedums tiek atlikts, paverot ceļu cerībai. Ja mēs ieraugam sevi attēlotus vīģes koka tēlā, labā ziņa ir tā, ka mūsu dzīves laiks, ko mums ir devis Visuma pavēlnieks, dod mums iespēju ļauties dievišķās žēlastības darbam, lai tas mūsos nestu miera, prieka, taisnīguma un mīlestības augļus. Tā ir dāvana, sava veida otrā iespēja, kas atstāj maz vietas priekš kļūdīšanās. No otras puses, ja mēs ieraugām sevi dārznieka tēlā, tas mums atgādina, ka mums ir jāiejaucas un jāpieliek pūles, lai palīdzētu citiem atgriezties. Kā ekleziālai kopienai tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs esam aicināti uz divkāršām saistībām: pirmkārt, bez apstājas pārveidot sevi, kļūstot arvien caurspīdīgāki Dieva Vārda priekšā un paļāvīgāki mīlestības Garam, kas dod dzīvību, un, otrkārt, strādāt pasaules pārveidošanas labā, nekad neaizēnojot Dieva, Jēzus Kristus Tēva žēlsirdīgo un pacietīgo seju, kura pirmā un vienīgā vēlme ir glābt, bet ne nosodīt. Pieredze rāda, ka sirdis reaģē dāsnāk, kad tām tiek izrādīta uzticēšanās; dievišķās mīlestības dēļ mēs cilvēkus neiegūstam caur bailēm, ieslogot viņus viņu neveiksmēs. Lai šī pedagoģija virza mūsu misionāro aktivitāti, nemazinot tās pravietisko asumu vai dziļo izpratni par cilvēka dabu un par pestīšanas saturu. 
Vīna dārzā iestādītā vīģes koka tēls, iespējams, liek domāt, ka Dieva valstība (vīna dārzs) ir daudz lielāka nekā Israēls vai Jeruzaleme (vīģes koks), un ka Jēzus - Mesija, dievišķais dārznieks, ierodas meklēt Svētajā pilsētā žēlsirdības, taisnīguma un uzticības augļus. Šie ir augļi, kas patīk Dievam, augļi, kurus sagaida “augļu dārza saimnieks”. Bet laiks iztek un tiek pieņemts lēmums nocirst vīģes koku, jo šie augļi netiek atrasti. Tāda nozīme ir arī neauglīgā vīģes koka epizodēm Marka (Mk 13:28) un Mateja (Mt 21:18-22; 24:32) evaņģēlijos, kas noslēdzas ar koka nolādēšanu. 
Bet pārsteidzoši, ka līdzībā, ko atstāsta Lūka, tas ir dārznieks, kurš iejaucas, lūdzot īpašnieku būt pacietīgākam pret savu vīģes koku, tas ir, apžēloties par Jeruzalemi. Un it kā ar to būtu par maz, viņš apņemas darīt visu iespējamo, lai šis ļoti dārgais koks būtu auglīgs. Jo, kā pravietis Ezehiēls saka šodienas Alleluja pantā, protams, Dievs nepriecājas par ļaundaru nāvi; drīzāk Viņš vēlas, lai viņi atgrieztos un pamestu savu nepareizo ceļu un grēka dzīvi. “Lai ļaundaris atgriežas no saviem darbiem un dzīvo! Atgriezieties! Atgriezieties no saviem ļaunajiem darbiem! Kādēļ jums mirt, Israēla nams?! ”(Ez 33:11). Diemžēl ielūgums uz atgriešanos netika pieņemts, brīdinājumi netika sadzirdēti, zīmes nebija saprastas, un labvēlības laiks netika pieņemts. Bet pirms notika pēdējā Jeruzālemes traģēdija, pats Dzīvības koks - Jēzus piekrita tikt nocirsts, lai galu galā visa ļaunuma sakne tiktu izrauta un šis Koks tiktu iestādīts mūsu sirdīs, mūžīgi to atdzīvinot ar Svētā Gara sulu. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-26/listen.mp3?s=ku8" length="7522914" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-26/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>48</hq>
                                    <hq_filename>34c290677bcc52d025851b1f5468a37d.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream71.hearthis.at/34c290677bcc52d025851b1f5468a37d.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-26/listen.mp3?s=ku8" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Sestdiena, 26. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa 
Rom 8:1-11
Ps 24:1b-4ab,5-6
Lk 13:1-9
Jēzus mācība šodienas evaņģēlijā sākas ar stāstu, ka daži cilvēki viņam ziņo par kādiem galilejiešiem, kurus Pilāts noslepkavojis, kamēr viņi templī salikuši savus upurus. Templī ne tikai bija notikusi vardarbība, bet cilvēku asinis tika sajauktas ar upurēto dzīvnieku asinīm, kas izraisīja vēl lielāku kaunu un sašutumu. Nav skaidrs, kāpēc šie cilvēki stāsta Jēzum par šo epizodi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pats Jēzus bija galilejietis, un viņi gribēja Viņu brīdināt, tāpat kā viņi to darīja nedaudz vēlāk, ziņojot par Heroda Antipas vajāšanām, kurš gribēja viņu nogalināt. Vai varbūt viņi tikai mēģināja smalki draudēt, liekot saprast, ka tad, ja par Viņu kāds ziņotu Romas prokuroram, viņš varētu ciest tādu pašu likteni. Bet varbūt viņi vienkārši palaida tālāk baumas par traģēdiju, kas piemeklējusi citus; bet kā saka psalms, cilvēkiem, kuri priecājas par citu nepatikšanām, būtu jākaunas. 
Bet Jēzus atbilde liek domāt par kaut ko daudz nopietnāku: par pazeminošu spriedumu pret upuriem, it kā viņi būtu pelnījuši tik vardarbīgu nāvi lūgšanas laikā, un it kā romiešu nežēlība būtu bijis Dieva spriedums tiem, kas tika nogalināti. Jēzus nekomentē notikumu, bet viņa mācība izriet no to cilvēku attieksmes, kuri ziņo par skumjo epizodi. Nevienam nav tiesību interpretēt citu ciešanas, slimības, negadījumus vai traģēdijas kā dievišķu sodu par izdarītajiem grēkiem, taču visiem savi grēki ir jāuzskata par vislielāko nelaimi un jāmēģina atgriezties caur sirsnīgu nožēlu. Nevienam nav dotas pilnvaras tiesāt un dalīt cilvēkus “labajos” un “sliktajos”. Tikai Kungs zina patiesību, kas ir mūsu sirdīs. 
Tiklīdz pie viņa nonāk šī ziņa, Jēzus nekavējoties noraida ierosinājumu, ka pastāv kāda cēloņsakarība starp vardarbīgu nāvi un grēka smagumu. Jēzus vēlas uzsvērt, ka šādi notikumi ne vienmēr atklāj upura slēptā grēka smagumu. Drīzāk tie ir kā brīdinājumi, kas mums atgādina, ka nāve vienmēr var klauvēt, pat ja mēs to vismazāk gaidām. Tāpēc mums ikvienā cilvēkā ir jāmodina nepieciešamība un steidzamība pēc iekšējas pārveidošanas, lai katrs to pieņemtu un izpildītu pirms nav par vēlu. Tādēļ Jēzus noraida domu, ka Pilāta nokautie galilejieši un astoņpadsmit cilvēki, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā, varētu tikt uzskatīti par grēcīgākiem nekā jebkurš cits, un viņš turpina savu diskursu, ierosinot, ka ja tie, kas viņā klausās, nepārvērš savas sirdis, viņi varētu iet bojā tādā pat veidā. Viņiem vajadzētu atgriezties nevis tāpēc, ka viņu grēku nožēla pasargātu viņus no nāves, bet drīzāk tāpēc, ka atgriešanās viņiem dotu labu garīgo un cilvēcisko pamatu satikt dzīvības Kungu patiesi un ar mieru sirdī. Nāve, no kuras mūs atbrīvo atgriešanās, ir mūžīgā, nevis fiziskā nāve. Dieva tēls, kas balstās uz domu, ka vardarbīga nāve atklāj, ka upuris ir nopietni grēkojis, neatbilst Dieva Tēva tēlam, ko atklāja Jēzus. Tas nav Dievs, kurš atriebjas grēciniekiem; Dievs ir pacietīgs, kurš cer, ka, ja tiks dots nepieciešamais laiks, cilvēce sapratīs, cik radikāla ir mīlestība, ar kuru tā tiek mīlēta, un ka tas nesīs brālīgas mīlestības un solidaritātes augļus, kā tam vajadzētu būt. 
Jebkurā gadījumā šī ir perspektīva un teoloģisks aspekts, ko piedāvā līdzība par zemes īpašnieku, viņa vīģes koku un dārznieku. Sarūgtināts par to, ka nesaņem augļus, ko viņš gaidīja pēc tik daudzu gadu ilgām rūpēm un darba, cilvēks nolemj nocirst savu vīģes koku, nevis ļaut tam izniekot vietu, kurā tas tika iestādīts. Bet saimniekam par pārsteigumu, viņa dārznieks iejaucas, lūdzot dot vīģes kokam vēl nedaudz laika, pietiekami daudz, lai redzētu, vai tam varētu palīdzēt zemes apstrāde un bagātīgāks mēslojums. Jēzus nepabeidz stāstu, bet liek mums domāt, ka spriedums tiek atlikts, paverot ceļu cerībai. Ja mēs ieraugam sevi attēlotus vīģes koka tēlā, labā ziņa ir tā, ka mūsu dzīves laiks, ko mums ir devis Visuma pavēlnieks, dod mums iespēju ļauties dievišķās žēlastības darbam, lai tas mūsos nestu miera, prieka, taisnīguma un mīlestības augļus. Tā ir dāvana, sava veida otrā iespēja, kas atstāj maz vietas priekš kļūdīšanās. No otras puses, ja mēs ieraugām sevi dārznieka tēlā, tas mums atgādina, ka mums ir jāiejaucas un jāpieliek pūles, lai palīdzētu citiem atgriezties. Kā ekleziālai kopienai tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs esam aicināti uz divkāršām saistībām: pirmkārt, bez apstājas pārveidot sevi, kļūstot arvien caurspīdīgāki Dieva Vārda priekšā un paļāvīgāki mīlestības Garam, kas dod dzīvību, un, otrkārt, strādāt pasaules pārveidošanas labā, nekad neaizēnojot Dieva, Jēzus Kristus Tēva žēlsirdīgo un pacietīgo seju, kura pirmā un vienīgā vēlme ir glābt, bet ne nosodīt. Pieredze rāda, ka sirdis reaģē dāsnāk, kad tām tiek izrādīta uzticēšanās; dievišķās mīlestības dēļ mēs cilvēkus neiegūstam caur bailēm, ieslogot viņus viņu neveiksmēs. Lai šī pedagoģija virza mūsu misionāro aktivitāti, nemazinot tās pravietisko asumu vai dziļo izpratni par cilvēka dabu un par pestīšanas saturu. 
Vīna dārzā iestādītā vīģes koka tēls, iespējams, liek domāt, ka Dieva valstība (vīna dārzs) ir daudz lielāka nekā Israēls vai Jeruzaleme (vīģes koks), un ka Jēzus - Mesija, dievišķais dārznieks, ierodas meklēt Svētajā pilsētā žēlsirdības, taisnīguma un uzticības augļus. Šie ir augļi, kas patīk Dievam, augļi, kurus sagaida “augļu dārza saimnieks”. Bet laiks iztek un tiek pieņemts lēmums nocirst vīģes koku, jo šie augļi netiek atrasti. Tāda nozīme ir arī neauglīgā vīģes koka epizodēm Marka (Mk 13:28) un Mateja (Mt 21:18-22; 24:32) evaņģēlijos, kas noslēdzas ar koka nolādēšanu. 
Bet pārsteidzoši, ka līdzībā, ko atstāsta Lūka, tas ir dārznieks, kurš iejaucas, lūdzot īpašnieku būt pacietīgākam pret savu vīģes koku, tas ir, apžēloties par Jeruzalemi. Un it kā ar to būtu par maz, viņš apņemas darīt visu iespējamo, lai šis ļoti dārgais koks būtu auglīgs. Jo, kā pravietis Ezehiēls saka šodienas Alleluja pantā, protams, Dievs nepriecājas par ļaundaru nāvi; drīzāk Viņš vēlas, lai viņi atgrieztos un pamestu savu nepareizo ceļu un grēka dzīvi. “Lai ļaundaris atgriežas no saviem darbiem un dzīvo! Atgriezieties! Atgriezieties no saviem ļaunajiem darbiem! Kādēļ jums mirt, Israēla nams?! ”(Ez 33:11). Diemžēl ielūgums uz atgriešanos netika pieņemts, brīdinājumi netika sadzirdēti, zīmes nebija saprastas, un labvēlības laiks netika pieņemts. Bet pirms notika pēdējā Jeruzālemes traģēdija, pats Dzīvības koks - Jēzus piekrita tikt nocirsts, lai galu galā visa ļaunuma sakne tiktu izrauta un šis Koks tiktu iestādīts mūsu sirdīs, mūžīgi to atdzīvinot ar Svētā Gara sulu. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/0/6/5/_/uploads/9084606/image_track/3932959/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1572012701560.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-26/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>809</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3932960</guid>
                                    
                                        <pubDate>Sun, 27 Oct 2019 10:00:00 +0100</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-27T10:00:00+01:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 27.10.2019, svētdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Svētdiena, 27. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa, C gads 
Sir 35:15b-17,20-22a
Ps 34:2-3,17-19,23 2
Tm 4:6-8,16-18
Lk 18:9-14
Gudrā Sīraha Dēla mācība, kas ir mantojums pravietiskai doktrīnai par taisnīgumu un Dieva labvēlīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un apspiestajiem, ved mūs uz īstām bibliska garīguma virsotnēm. Atkārtotā likumu grāmata brīdināja, ka Dievs “neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus” (At 10:17), pretstatā cilvēkiem, kuriem ir savi favorīti, balstoties uz sociālajiem, rasu vai ideoloģiskajiem aizspriedumiem uz pazemīgo dzīves rēķina. Šo mācību plaši piemēroja Jēzus savā sludināšanā un atbrīvošanas darbā, kā arī apustuļi un evaņģēlisti, kuri to skaidroja savos rakstos un izplatīja visā pasaulē. Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā nekad nebeidz būt klāt visiem tiem, kuri, apzinoties savas kļūdas un vājības, meklē Viņa palīdzību un piedošanu. Savukārt lepnajam viņš ļauj apjukušam maldīties savu siržu skumjajās domās. 
Jēzus līdzība par nodokļu iekasētāju un farizeju demonstrē to, kā Viņš redz cilvēkus, un kā cilvēkus redz arī Dievs. Viņš netiesā nedz pēc izskata, nedz saskaņā ar aizspriedumiem, bet gan pēc tā, ko viņš skaidri redz cilvēka sirds dziļumos, izprotot patieso motivāciju, kas ir pamatā cilvēku rīcībai un viņu lūgšanām. 
Evaņģēlijos mēs vispirms sastopamies ar domu, ka Dievam nav favorītu. Jēzus pretiniekiem, kaut arī viņi vērsās pret viņu, nācās publiski atzīt Jēzus nevainojamo morālo integritāti, sakot: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet patiesībā runā un māci Dieva ceļu” (Lk 20:21; skat. Mt 22:16).  Šis ir Dieva ceļš, kuru Jēzus praktizēja un mācīja. Tā ir prakse, kuru viņš demonstrēja ne tikai attiecībā pret pazemīgiem cilvēkiem un tiem, kuri tika izslēgti un atstumti tāpēc, ka viņus uzskatīja par grēciniekiem, kā piemēram, prostitūtas un muitniekus, vai par nešķīstiem un nolādētiem, kā piemēram, spitālīgie, bet gan visā evaņģelizācijas darbā, nojaucot visus diskriminācijas šķēršļus - gan reliģiskus, gan sociālus, gan rasistiskus. Jēzus piekrita uzklausīt Romas centuriona pazemīgo lūgumu un devās uz viņa namu, lai dziedinātu viņa kalpu. Vēl vairāk, savos pastāvīgajos ceļojumos kā ceļojošs Skolotājs Viņš apmeklēja Samariešu reģionu un bieži slavēja tā iedzīvotājus. Dodoties pagānu teritorijās, viņš sasniedza Tīrijas reģionu un dziedināja siro-feniķiešu sievietes meitu. Šķērsojis Tibērias ezeru, viņš devās Dekapoles virzienā un dziedināja cilvēkus, kurus bija skārušas dažādas slimības. Atkārtotā Galilejas jūras šķērsošana demonstrē Jēzus pavēlniecību pār realitāti, kuru simboliski attēlo jūra; Viņš spēj nomierināt tās draudīgo spēku un pāriet pāri tās bezdibenim. Satrakotā jūra, kas ir negatīvs simbols, vairs nedarbojas kā spēks, kas šķir, bet kļūst par tiltu, un caur Jēzus kalpošanu tas kalpo kā ceļš uz abu pušu – jūdu un pagānu samierināšanu. 
Nācaretes sinagogā, kur viņš bija prezentējis savas kalpošanas programmu, Jēzus bija izaicinājis savus klausītājus par Israēla stāvokli attiecībā pret citām tautām, kuras Dieva izvēlējis. Klātesošie bija reaģējuši negatīvi, nosodot viņa apgalvojumu par pareģojumu piepildīšanos. Piemēri par Ēliju, kas tika nosūtīts pie feniķiešu atraitnes, un Elīšu, kas dziedināja spitālīgo Naamānu no Sīrijas, bija pietiekami, lai parādītu, ka Dievam nav favorītu; visas radības ir dārgas viņa acīs. Kā psalmu teicējs saka, Kungs ir labs visiem, un Viņa maigums aptver katru radību. Viņš ir tuvu visiem tiem, kas Viņu no sirds aicina. Psalmu teicējs nemin konkrētu rasi vai tautību, kā arī statusu vai ādas krāsu. Ja Dieva mīlestība caurstrāvo visas radības, tad tas ir tāpēc, ka tās visas ir Viņa darbs, un tādēļ Viņa mīlestība ir universāla, kas rūpējas par visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas. 
Tas nenoliedz faktu, ka Dievs izraudzījās Israēlu, lai ar viņu noslēgtu īpašu derību. Bet šī izredzētība bija īpašas misijas funkcija visu tautu labā, atspoguļojot dzīvā Dieva klātbūtni vēsturē kā apspiesto cilvēku glābēju un atbrīvotāju visā tās realitātē: 
“Jūs mani liecinieki,” saka Kungs,
“un mani kalpi, ko izvēlējos,
tādēļ atzīstiet un uzticieties man,
apjēdziet, ka es tas esmu,
pirms manis neviena Dieva nav bijis
un nebūs pēc manis! (Is 43:10) 
Dievs patiesībā ir ne tikai izvēlējies savu kalpu, bet arī viņu veidojis un viņam norādījis: 
“Es esmu Kungs, es tevi taisnībā saucu,
es tevi tveru pie rokas,
sargu tevi un ieceļu tevi par derību tautai,
par gaismu visām tautām!
Lai atdarītu acis akliem,
lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt!” (Is 42:6-7). 
Tuvāk apskatot Jēzus mācību līdzībā par nodokļu iekasētāju un farizeju templī, mēs saprotam, ka atšķirība starp abiem ir tieši tāda, kāda tā atrodama cilvēka sirdī, ko atklāj Dieva klātbūtne lūgšanā.
Jebkurā gadījumā abi, gan nodokļu iekasētājs, gan farizejs, dodas uz templi ar nodomu lūgt Dievu, tādējādi uz dažiem mirkļiem daloties vienā un tajā pašā svētajā vietā. Bet tas, kā tieši katrs no viņiem veiks savu lūgšanu, būs tas, kas noteiks viņu likteni un galīgo garīgo stāvokli. Nodokļu iekasētājs, pazemīgi un sirsnīgi atzīstot savu necienību un grēku, kā arī meklējot Dieva piedošanu, atgriežas mājās kā labāks cilvēks, iekšēji pārveidots, samierināts. Atbildot uz viņa autentisko lūgšanu, dievišķā žēlastība netiek atturēta. Vēlreiz mēs uzzinām patiesību, ka “katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts” (Lk 18: 14b).
No otras puses, farizejs ir ieslodzīts savā garīgā lepnuma tornī. Pārāk apzinoties savus labos darbus un savas sociāli reliģiskās klases izcilību, viņš uzskata sevi par pārāku un labāku par visiem pārējiem, būvējot šķēršļus starp sevi un viņiem, apvainojot un nicinot viņus. Viņš, iespējams, pirms tam bija labs un dievbijīgs, taču viņa parādītā attieksme atklāj augstprātību viņa sirdī, iedragājot viņa šķietamo iekšējo tikumu. 
Turklāt mēs netuvojamies Dievam templī, lai svinētu un pārdomātu sevi pašpietiekamā pozā, raugoties uz citiem no augšas. Mēs stāvam Dieva priekšā, lai sastaptos ar mīlestību un lai satiktu Viņā citus. Šajā ziņā lūgšana ir Kunga apcerēšana, brīnumu svinēšana, kurus Viņš žēlastībā veic katru dienu cilvēka vainas dēļ, un pateicība par viņa nebeidzamo apžēlošanos, kas paceļ tos, kas pakrituši un kuri vēlas no jauna piecelties. 
Klausoties šo līdzību, tūlītējs kārdinājums būtu identificēties ar nodokļu iekasētāju tikai tāpēc, ka viņš stāstā ieņem pozitīvo vietu. Tas liecina par cilvēka izsmalcināto vēlmi atbrīvoties no savas sirdsapziņas. Bet līdzība mūs aicina skatīties uz iekšu, lai noņemtu jebkādu pašpietiekamības un nicināšanas izjūtu pret citiem, lai atrastu vienkāršu, pazemīgu un brālīgu sirdi, kas prot ar žēlsirdīgu un cerīgu skatienu uzlūkot sevi un citus. Šajā sakarā bieži vien ir jāpārdomā veids, kā mēs lūdzamies. Ko tas mums atklāj par mūsu sirds dziļumu un kvalitāti? Ko tas mums atklāj par mums pašiem, par to, kā mēs attiecamies pret citiem, un kā mēs viņus spontāni uztveram attiecībā pret mums? Ko tas mums atklāj par mūsu attiecībām ar Dievu un viņa pestīšanu? 
Pāvests Francisks mums pastāvīgi atgādina par lūgšanas centrālo nozīmi saistībā ar Baznīcu un tās misiju. Lūgšana ir misijas dvēsele, jo efektīva cilvēka personīgā satikšanās ar Kristu un pozitīvas attiecības ar sevi un ar pasauli Svētā Gara gaismā ir saknē glābjošai patiesības pieredzei. Pateicoties lūgšanai, misionārais māceklis vienmēr ietver sevi starp tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga pestīšana, par kuru viņš ir aicināts paziņot un kuru komunicēt caur sakramentiem. Skaidrs ir tas, ka mums kā Baznīcai uzticētā evaņģelizācijas misija nevarētu īstenoties, ja mēs pieņemtu valdonīgu attieksmi attiecībās ar citiem, būdami pārliecināti par savu morālo un reliģisko pārākumu. Misijai ir jābūt pazemīgam Kristu draudzības piedāvājumam, dziļi respektējot mūsu laikmeta vīriešu un sieviešu reliģisko brīvību, viņu kultūru un vēsturi. Īsta pazemība nekad nav patiesības trūkums. Tā drīzāk ir efektīva patiesības klātbūtne, kas tiesā, piedod un izglābj tos, kas to sludina, un tos, kuri to sadzird.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-27/listen.mp3?s=gOD" length="8304827" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-27/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>38</hq>
                                    <hq_filename>333d193a50053b8ab18f670cd9ecad82.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream31.hearthis.at/333d193a50053b8ab18f670cd9ecad82.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-27/listen.mp3?s=gOD" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Svētdiena, 27. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa, C gads 
Sir 35:15b-17,20-22a
Ps 34:2-3,17-19,23 2
Tm 4:6-8,16-18
Lk 18:9-14
Gudrā Sīraha Dēla mācība, kas ir mantojums pravietiskai doktrīnai par taisnīgumu un Dieva labvēlīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un apspiestajiem, ved mūs uz īstām bibliska garīguma virsotnēm. Atkārtotā likumu grāmata brīdināja, ka Dievs “neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus” (At 10:17), pretstatā cilvēkiem, kuriem ir savi favorīti, balstoties uz sociālajiem, rasu vai ideoloģiskajiem aizspriedumiem uz pazemīgo dzīves rēķina. Šo mācību plaši piemēroja Jēzus savā sludināšanā un atbrīvošanas darbā, kā arī apustuļi un evaņģēlisti, kuri to skaidroja savos rakstos un izplatīja visā pasaulē. Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā nekad nebeidz būt klāt visiem tiem, kuri, apzinoties savas kļūdas un vājības, meklē Viņa palīdzību un piedošanu. Savukārt lepnajam viņš ļauj apjukušam maldīties savu siržu skumjajās domās. 
Jēzus līdzība par nodokļu iekasētāju un farizeju demonstrē to, kā Viņš redz cilvēkus, un kā cilvēkus redz arī Dievs. Viņš netiesā nedz pēc izskata, nedz saskaņā ar aizspriedumiem, bet gan pēc tā, ko viņš skaidri redz cilvēka sirds dziļumos, izprotot patieso motivāciju, kas ir pamatā cilvēku rīcībai un viņu lūgšanām. 
Evaņģēlijos mēs vispirms sastopamies ar domu, ka Dievam nav favorītu. Jēzus pretiniekiem, kaut arī viņi vērsās pret viņu, nācās publiski atzīt Jēzus nevainojamo morālo integritāti, sakot: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet patiesībā runā un māci Dieva ceļu” (Lk 20:21; skat. Mt 22:16).  Šis ir Dieva ceļš, kuru Jēzus praktizēja un mācīja. Tā ir prakse, kuru viņš demonstrēja ne tikai attiecībā pret pazemīgiem cilvēkiem un tiem, kuri tika izslēgti un atstumti tāpēc, ka viņus uzskatīja par grēciniekiem, kā piemēram, prostitūtas un muitniekus, vai par nešķīstiem un nolādētiem, kā piemēram, spitālīgie, bet gan visā evaņģelizācijas darbā, nojaucot visus diskriminācijas šķēršļus - gan reliģiskus, gan sociālus, gan rasistiskus. Jēzus piekrita uzklausīt Romas centuriona pazemīgo lūgumu un devās uz viņa namu, lai dziedinātu viņa kalpu. Vēl vairāk, savos pastāvīgajos ceļojumos kā ceļojošs Skolotājs Viņš apmeklēja Samariešu reģionu un bieži slavēja tā iedzīvotājus. Dodoties pagānu teritorijās, viņš sasniedza Tīrijas reģionu un dziedināja siro-feniķiešu sievietes meitu. Šķērsojis Tibērias ezeru, viņš devās Dekapoles virzienā un dziedināja cilvēkus, kurus bija skārušas dažādas slimības. Atkārtotā Galilejas jūras šķērsošana demonstrē Jēzus pavēlniecību pār realitāti, kuru simboliski attēlo jūra; Viņš spēj nomierināt tās draudīgo spēku un pāriet pāri tās bezdibenim. Satrakotā jūra, kas ir negatīvs simbols, vairs nedarbojas kā spēks, kas šķir, bet kļūst par tiltu, un caur Jēzus kalpošanu tas kalpo kā ceļš uz abu pušu – jūdu un pagānu samierināšanu. 
Nācaretes sinagogā, kur viņš bija prezentējis savas kalpošanas programmu, Jēzus bija izaicinājis savus klausītājus par Israēla stāvokli attiecībā pret citām tautām, kuras Dieva izvēlējis. Klātesošie bija reaģējuši negatīvi, nosodot viņa apgalvojumu par pareģojumu piepildīšanos. Piemēri par Ēliju, kas tika nosūtīts pie feniķiešu atraitnes, un Elīšu, kas dziedināja spitālīgo Naamānu no Sīrijas, bija pietiekami, lai parādītu, ka Dievam nav favorītu; visas radības ir dārgas viņa acīs. Kā psalmu teicējs saka, Kungs ir labs visiem, un Viņa maigums aptver katru radību. Viņš ir tuvu visiem tiem, kas Viņu no sirds aicina. Psalmu teicējs nemin konkrētu rasi vai tautību, kā arī statusu vai ādas krāsu. Ja Dieva mīlestība caurstrāvo visas radības, tad tas ir tāpēc, ka tās visas ir Viņa darbs, un tādēļ Viņa mīlestība ir universāla, kas rūpējas par visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas. 
Tas nenoliedz faktu, ka Dievs izraudzījās Israēlu, lai ar viņu noslēgtu īpašu derību. Bet šī izredzētība bija īpašas misijas funkcija visu tautu labā, atspoguļojot dzīvā Dieva klātbūtni vēsturē kā apspiesto cilvēku glābēju un atbrīvotāju visā tās realitātē: 
“Jūs mani liecinieki,” saka Kungs,
“un mani kalpi, ko izvēlējos,
tādēļ atzīstiet un uzticieties man,
apjēdziet, ka es tas esmu,
pirms manis neviena Dieva nav bijis
un nebūs pēc manis! (Is 43:10) 
Dievs patiesībā ir ne tikai izvēlējies savu kalpu, bet arī viņu veidojis un viņam norādījis: 
“Es esmu Kungs, es tevi taisnībā saucu,
es tevi tveru pie rokas,
sargu tevi un ieceļu tevi par derību tautai,
par gaismu visām tautām!
Lai atdarītu acis akliem,
lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt!” (Is 42:6-7). 
Tuvāk apskatot Jēzus mācību līdzībā par nodokļu iekasētāju un farizeju templī, mēs saprotam, ka atšķirība starp abiem ir tieši tāda, kāda tā atrodama cilvēka sirdī, ko atklāj Dieva klātbūtne lūgšanā.
Jebkurā gadījumā abi, gan nodokļu iekasētājs, gan farizejs, dodas uz templi ar nodomu lūgt Dievu, tādējādi uz dažiem mirkļiem daloties vienā un tajā pašā svētajā vietā. Bet tas, kā tieši katrs no viņiem veiks savu lūgšanu, būs tas, kas noteiks viņu likteni un galīgo garīgo stāvokli. Nodokļu iekasētājs, pazemīgi un sirsnīgi atzīstot savu necienību un grēku, kā arī meklējot Dieva piedošanu, atgriežas mājās kā labāks cilvēks, iekšēji pārveidots, samierināts. Atbildot uz viņa autentisko lūgšanu, dievišķā žēlastība netiek atturēta. Vēlreiz mēs uzzinām patiesību, ka “katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts” (Lk 18: 14b).
No otras puses, farizejs ir ieslodzīts savā garīgā lepnuma tornī. Pārāk apzinoties savus labos darbus un savas sociāli reliģiskās klases izcilību, viņš uzskata sevi par pārāku un labāku par visiem pārējiem, būvējot šķēršļus starp sevi un viņiem, apvainojot un nicinot viņus. Viņš, iespējams, pirms tam bija labs un dievbijīgs, taču viņa parādītā attieksme atklāj augstprātību viņa sirdī, iedragājot viņa šķietamo iekšējo tikumu. 
Turklāt mēs netuvojamies Dievam templī, lai svinētu un pārdomātu sevi pašpietiekamā pozā, raugoties uz citiem no augšas. Mēs stāvam Dieva priekšā, lai sastaptos ar mīlestību un lai satiktu Viņā citus. Šajā ziņā lūgšana ir Kunga apcerēšana, brīnumu svinēšana, kurus Viņš žēlastībā veic katru dienu cilvēka vainas dēļ, un pateicība par viņa nebeidzamo apžēlošanos, kas paceļ tos, kas pakrituši un kuri vēlas no jauna piecelties. 
Klausoties šo līdzību, tūlītējs kārdinājums būtu identificēties ar nodokļu iekasētāju tikai tāpēc, ka viņš stāstā ieņem pozitīvo vietu. Tas liecina par cilvēka izsmalcināto vēlmi atbrīvoties no savas sirdsapziņas. Bet līdzība mūs aicina skatīties uz iekšu, lai noņemtu jebkādu pašpietiekamības un nicināšanas izjūtu pret citiem, lai atrastu vienkāršu, pazemīgu un brālīgu sirdi, kas prot ar žēlsirdīgu un cerīgu skatienu uzlūkot sevi un citus. Šajā sakarā bieži vien ir jāpārdomā veids, kā mēs lūdzamies. Ko tas mums atklāj par mūsu sirds dziļumu un kvalitāti? Ko tas mums atklāj par mums pašiem, par to, kā mēs attiecamies pret citiem, un kā mēs viņus spontāni uztveram attiecībā pret mums? Ko tas mums atklāj par mūsu attiecībām ar Dievu un viņa pestīšanu? 
Pāvests Francisks mums pastāvīgi atgādina par lūgšanas centrālo nozīmi saistībā ar Baznīcu un tās misiju. Lūgšana ir misijas dvēsele, jo efektīva cilvēka personīgā satikšanās ar Kristu un pozitīvas attiecības ar sevi un ar pasauli Svētā Gara gaismā ir saknē glābjošai patiesības pieredzei. Pateicoties lūgšanai, misionārais māceklis vienmēr ietver sevi starp tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga pestīšana, par kuru viņš ir aicināts paziņot un kuru komunicēt caur sakramentiem. Skaidrs ir tas, ka mums kā Baznīcai uzticētā evaņģelizācijas misija nevarētu īstenoties, ja mēs pieņemtu valdonīgu attieksmi attiecībās ar citiem, būdami pārliecināti par savu morālo un reliģisko pārākumu. Misijai ir jābūt pazemīgam Kristu draudzības piedāvājumam, dziļi respektējot mūsu laikmeta vīriešu un sieviešu reliģisko brīvību, viņu kultūru un vēsturi. Īsta pazemība nekad nav patiesības trūkums. Tā drīzāk ir efektīva patiesības klātbūtne, kas tiesā, piedod un izglābj tos, kas to sludina, un tos, kuri to sadzird.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/1/5/0/_/uploads/9084606/image_track/3932960/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1572012716051.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-27/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>904</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3932961</guid>
                                    
                                        <pubDate>Mon, 28 Oct 2019 10:00:00 +0100</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-28T10:00:00+01:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 28.10.2019, pirmdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Pirmdiena, 28. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Apustuļu Svētā Sīmaņa un Svētā Jūda svētki
Eph 2:19-22
Ps 19:2-5
Lk 6:12-19
Liturģija turpina apustuļu svētku sēriju, šodien atgādinot par diviem mums gandrīz nezināmiem apustuļiem, kuru relikvijas tiek godinātas Svētā Pētera bazilikā, netālu no Sv. Jāzepa altāra. Jēzus paaicināja šos Divpadsmit, kas simbolizē jaunu tautu, nevis pārdomādams viņu kvalitātes vai nopelnus, bet, kā saka Lūka, nakti lūdzoties un esot intensīvā kopībā ar Tēvu, lai no Viņa bagātīgi smeltos to, lai Gars, kas tiks dots tiem, kuri tiks aicināti, padarītu tos par apustuļiem. Lūka savā evaņģēlijā vairākkārt mums atklāj, cik svarīga Jēzum bija lūgšana – satikšanās intīmā un mīlošā dialogā ar savu Debesu Tēvu. 
Dažos gadījumos Lūka pārstāj aprakstīt šīs epizodes un pat Jēzus lūgšanu saturu, lai katrs māceklis varētu iemācīties lūgt pats, klausoties Kunga sacītajā un darot to, ko Viņš pavēl, nevis tikai atkārtojot kādus vārdus, lūdzot, lai Dievs izpildītu visas viņu savtīgās prasības. Autentiska kristieša lūgšana ir dzimusi Dievā. Tā motivē mūsu rīcību, pārveido mūsu eksistenci un atgriež mūs atpakaļ pie Dieva ar pateicības sajūtu, Dieva bērna paklausību, sevis veltīšanu un solidaritāti ar citiem. Lūka pasvītro, ka visi izšķirošie Jēzus dzīves lēmumi tika pieņemti lūgšanas kontekstā, sākot no kristības – mēs pat varētu iet atpakaļ līdz Jēzus zīdaiņa vecumam, līdz Ģetzemanei un krustam. 
Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs pārdomājam, kā Jēzus visu nakti pavada lūgšanā, jo viņš gatavojas izdarīt izvēli, kas mūžīgi stiprinās viņa saikni ar mācekļiem. Tās ir absolūtas saistības, jo kopā ar Divpadsmit viņš nodibinās savu mesiānisko kopienu. Viņš izvēlēsies tos divpadsmit pīlārus, uz kuriem, kā to bija solījuši pravieši, Viņš veidos jaunās derības tautu - Baznīcu. Par šo tautu un visu cilvēci viņš apzināti un brīvi izlies asinis grēku piedošanai. Vārds “apustuļi” nozīmē “sūtītie”, un viņi tiek izvēlēti pirms Kristus Ciešanām-Nāves-Augšāmcelšanās, taču tikai pēc Lieldienām un Vasarsvētkiem viņu misija attīsta pilnu potenciālu, pilnībā sevi piepildot. Tomēr vispirms viņi ir aicināti sevi pilnveidot un sagatavoties tam, kas viņus sagaida tad, kad Skolotājs būs klātesošs vairs tikai Garā. Tāpēc lūgšana atklājas kā misijas dvēsele, kas nozīmē uzticīgu un efektīvu Dieva klātbūtni savas Baznīcas darbībā pasaules glābšanai. 
Pāvests Benedikts XVI 2006. gada 11. oktobra vispārējās audiences laikā sacīja šādus vārdus par svēto apustuļu - kanaānieša Sīmaņa un Jūda Tadeja ticību un aicinājumu:
Dārgie brāļi un māsas,
Šodien izpētīsim divus no Divpadsmit Apustuļiem: kanaānieti Sīmani un Jūdu Tadeju (nejauciet ar Jūdu Iskariotu). Apskatīsim viņus kopā ne tikai tāpēc, ka tie vienmēr atrodas blakus viens otram divpadsmit mācekļu sarakstā (sal. Mt 10:3,4; Mk 3:18; Lk 6:15; Apd 1:13), bet arī tāpēc, ka par viņiem ir ļoti maz informācijas, izņemot to, ka Jaunās Derības kanons saglabā vienu vēstuli, kas piedēvēta Jūdam Tadejam. 
Sīmanim tiek dots segvārds, kas atšķiras visos četros sarakstos: kamēr Matejs un Marks viņu raksturo kā “kanaānieti”, Lūka viņu sauc par “Zēlotu”. 
Faktiski abi vārdi ir līdzvērtīgi, jo tie nozīmē vienu un to pašu: ivritā darbības vārds qanà nozīmē “būt greizsirdīgam, dedzīgam”, un to var teikt gan par Dievu, jo viņš ir greizsirdīgs attiecībā uz savu Izredzēto Tautu (sal. Izc 20:5), gan par cilvēkiem, kuru sirdis deg, kalpojot vienam Dievam bez ierobežojumiem, kā, piemēram, Elija (sal. 1 Ķēn 19:10). 
Tādējādi ir ļoti iespējams, ka pat arī tad, ja Sīmanis nebija Zēlotu nacionālistiskās kustības loceklis, viņš izcēlās ar kaislīgu pieķeršanos savai jūdu identitātei, tātad Dievam, Dieva Tautai un dievišķajai Bauslībai. 
Ja tas tā bija, tad Sīmanis atradās pilnīgi atšķirīgā pasaulē nekā Matejs, kurš, gluži pretēji, pirms tam bija aktīvs nodokļu iekasētājs, kas tika uzskatīta par absolūti netīru nodarbošanos. Tas parāda, ka Jēzus aicināja, bez izņēmuma,  savus mācekļus un līdzstrādniekus no visdažādākajām sociālām un reliģiskām aprindām. 
Viņu interesēja paši cilvēki, nevis viņu sociālā klase vai statuss! Un labākais ir tas, ka Viņa sekotāju grupā, neraugoties uz atšķirībām, viņi visi dzīvoja līdzās, pārvarot varam iedomāties kādas grūtības: patiesi, tas kas viņus saistīja kopā, bija pats Jēzus, kurā viņi visi atradās vienoti viens ar otru. 
Šī ir skaidra mācība mums, kas bieži tiecamies uzsvērt atšķirības un pat pretstatus, aizmirstot, ka Jēzū Kristū mums tiek dots spēks gūt labumu no saviem pastāvīgajiem konfliktiem.
Paturēsim prātā arī to, ka šī Divpadsmit cilvēku grupa ir Baznīcas sākotnējā konfigurācija, kur jābūt vietai visām harizmām, tautām un rasēm, visām cilvēciskajām īpašībām, kas savu sastāvu un vienotību atrod kopienā ar Jēzu.
Attiecībā uz Jūdu Tadeju, tradīcija viņu sauc, apvienojot divus dažādus vārdus: proti, tur kur Matejs un Marks viņu sauc vienkārši par “Tadeju” (Mt 10: 3; Mk 3:18), Lūka viņu sauc par “Jūdu, Jēkaba dēlu” (Lk 6:16; Apd 1:13).
Iesaukas “Tadejs” izcelsme nav skaidra, un tā tiek skaidrota vai nu kā cēlusies no aramiešu valodas taddà, kas nozīmē “krūts” un tādēļ varētu nozīmēt “augstsirdīgs”, vai arī kā saīsinājums no grieķu vārda, piemēram, “Teodòro, Teòdoto”.
Ļoti maz par viņu mums ir zināms. Tikai Jānis piemin jautājumu, ko viņš adresējis Jēzum Pēdējo vakariņu laikā: Tadejs Kungam saka: “Kungs, kā tad tā – mums tu gribi sevi atklāt, bet pasaulei ne?” (Jn 14:22). 
Šis ir ļoti aktuāls jautājums, kuru arī mēs jautājam Kungam: kāpēc Augšāmcēlušais Kungs neatklāja sevi saviem ienaidniekiem visā savā krāšņumā, lai parādītu, ka uzvara pieder Dievam? Kāpēc viņš parādījās tikai saviem mācekļiem? Jēzus atbilde ir noslēpumaina un dziļa. Kungs saka: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14:23). 
Tas nozīmē, ka Augšāmceltajam ir jābūt redzamam, sajustam arī sirdī, tā lai Dievs varētu mājot mūsos. Kungs neparādās kā kāda lieta. Viņš vēlas ienākt mūsu dzīvēs, un tāpēc viņa izpausme paredz un nozīmē atvērtu sirdi. Tikai šādā veidā mēs varam saskatīt Augšāmcelto. 
Viena no Jaunās Derības vēstulēm, kas pazīstama kā “katoliska”, jo tā nav adresēta konkrētai vietējai Baznīcai, bet ir paredzēta daudz plašākam lokam, ir piedēvēta Jūdam Tadejam. Patiesībā tā ir adresēta “Dieva Tēva mīlētajiem, Jēzū Kristū pasargātajiem un aicinātajiem” (Jūdas 1:1). 
Galvenās šīs vēstules rūpes ir likt kristiešiem būt nomodā iepretim tiem, kas izmanto Dieva žēlastību, lai attaisnotu paši savu izlaidību un kas samaitā savus brāļus ar nepieņemamu mācību, ieviešot šķelšanos Baznīcā, būdami “sapņotāji” (Jūdas 1:8). 
Tieši tā Jūda definē šo cilvēku mācību un viņu īpašās idejas. Viņš tās pat salīdzina ar kritušajiem eņģeļiem un, neminot neviena vārdu, saka, ka “viņi ir sākuši iet Kaina ceļu” (Jūdas 1:11).
Turklāt viņš nežēlīgi saka, ka tie ir “vēju dzīti bezlietus mākoņi, kā koki vēlā rudenī, divtik miruši, bez augļiem un bez saknēm. Viņi ir kā trakojoši viļņi jūrā, un viņu kauns šļācas augšup kā putas, viņi ir kā klīstošas zvaigznes, viņiem Dievs paredzējis visdziļāko tumsu uz mūžiem” (Jūdas 1:12-13)… 
Ir viegli redzēt, ka šo rindu autors pilnībā izdzīvoja savu ticību, pie kuras pieder tāda realitāte kā liela morālā integritāte un prieks, uzticēšanās un visbeidzot slavēšana, jo to visu motivē tikai mūsu vienīgā Dieva labestība un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlsirdība. 
Tāpēc abi - gan kanaānietis Sīmanis, gan Jūda Tadejs palīdz mums no jauna atklāt kristīgās ticības skaistumu un nenogurstoši to izdzīvot, zinot, kā vienlaicīgi nest spēcīgu un mieru nesošu liecību.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-28/listen.mp3?s=WbB" length="8511621" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-28/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>67</hq>
                                    <hq_filename>c3e69cc70bbedb24d967c919a63f0891.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream82.hearthis.at/c3e69cc70bbedb24d967c919a63f0891.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-28/listen.mp3?s=WbB" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Pirmdiena, 28. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Apustuļu Svētā Sīmaņa un Svētā Jūda svētki
Eph 2:19-22
Ps 19:2-5
Lk 6:12-19
Liturģija turpina apustuļu svētku sēriju, šodien atgādinot par diviem mums gandrīz nezināmiem apustuļiem, kuru relikvijas tiek godinātas Svētā Pētera bazilikā, netālu no Sv. Jāzepa altāra. Jēzus paaicināja šos Divpadsmit, kas simbolizē jaunu tautu, nevis pārdomādams viņu kvalitātes vai nopelnus, bet, kā saka Lūka, nakti lūdzoties un esot intensīvā kopībā ar Tēvu, lai no Viņa bagātīgi smeltos to, lai Gars, kas tiks dots tiem, kuri tiks aicināti, padarītu tos par apustuļiem. Lūka savā evaņģēlijā vairākkārt mums atklāj, cik svarīga Jēzum bija lūgšana – satikšanās intīmā un mīlošā dialogā ar savu Debesu Tēvu. 
Dažos gadījumos Lūka pārstāj aprakstīt šīs epizodes un pat Jēzus lūgšanu saturu, lai katrs māceklis varētu iemācīties lūgt pats, klausoties Kunga sacītajā un darot to, ko Viņš pavēl, nevis tikai atkārtojot kādus vārdus, lūdzot, lai Dievs izpildītu visas viņu savtīgās prasības. Autentiska kristieša lūgšana ir dzimusi Dievā. Tā motivē mūsu rīcību, pārveido mūsu eksistenci un atgriež mūs atpakaļ pie Dieva ar pateicības sajūtu, Dieva bērna paklausību, sevis veltīšanu un solidaritāti ar citiem. Lūka pasvītro, ka visi izšķirošie Jēzus dzīves lēmumi tika pieņemti lūgšanas kontekstā, sākot no kristības – mēs pat varētu iet atpakaļ līdz Jēzus zīdaiņa vecumam, līdz Ģetzemanei un krustam. 
Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs pārdomājam, kā Jēzus visu nakti pavada lūgšanā, jo viņš gatavojas izdarīt izvēli, kas mūžīgi stiprinās viņa saikni ar mācekļiem. Tās ir absolūtas saistības, jo kopā ar Divpadsmit viņš nodibinās savu mesiānisko kopienu. Viņš izvēlēsies tos divpadsmit pīlārus, uz kuriem, kā to bija solījuši pravieši, Viņš veidos jaunās derības tautu - Baznīcu. Par šo tautu un visu cilvēci viņš apzināti un brīvi izlies asinis grēku piedošanai. Vārds “apustuļi” nozīmē “sūtītie”, un viņi tiek izvēlēti pirms Kristus Ciešanām-Nāves-Augšāmcelšanās, taču tikai pēc Lieldienām un Vasarsvētkiem viņu misija attīsta pilnu potenciālu, pilnībā sevi piepildot. Tomēr vispirms viņi ir aicināti sevi pilnveidot un sagatavoties tam, kas viņus sagaida tad, kad Skolotājs būs klātesošs vairs tikai Garā. Tāpēc lūgšana atklājas kā misijas dvēsele, kas nozīmē uzticīgu un efektīvu Dieva klātbūtni savas Baznīcas darbībā pasaules glābšanai. 
Pāvests Benedikts XVI 2006. gada 11. oktobra vispārējās audiences laikā sacīja šādus vārdus par svēto apustuļu - kanaānieša Sīmaņa un Jūda Tadeja ticību un aicinājumu:
Dārgie brāļi un māsas,
Šodien izpētīsim divus no Divpadsmit Apustuļiem: kanaānieti Sīmani un Jūdu Tadeju (nejauciet ar Jūdu Iskariotu). Apskatīsim viņus kopā ne tikai tāpēc, ka tie vienmēr atrodas blakus viens otram divpadsmit mācekļu sarakstā (sal. Mt 10:3,4; Mk 3:18; Lk 6:15; Apd 1:13), bet arī tāpēc, ka par viņiem ir ļoti maz informācijas, izņemot to, ka Jaunās Derības kanons saglabā vienu vēstuli, kas piedēvēta Jūdam Tadejam. 
Sīmanim tiek dots segvārds, kas atšķiras visos četros sarakstos: kamēr Matejs un Marks viņu raksturo kā “kanaānieti”, Lūka viņu sauc par “Zēlotu”. 
Faktiski abi vārdi ir līdzvērtīgi, jo tie nozīmē vienu un to pašu: ivritā darbības vārds qanà nozīmē “būt greizsirdīgam, dedzīgam”, un to var teikt gan par Dievu, jo viņš ir greizsirdīgs attiecībā uz savu Izredzēto Tautu (sal. Izc 20:5), gan par cilvēkiem, kuru sirdis deg, kalpojot vienam Dievam bez ierobežojumiem, kā, piemēram, Elija (sal. 1 Ķēn 19:10). 
Tādējādi ir ļoti iespējams, ka pat arī tad, ja Sīmanis nebija Zēlotu nacionālistiskās kustības loceklis, viņš izcēlās ar kaislīgu pieķeršanos savai jūdu identitātei, tātad Dievam, Dieva Tautai un dievišķajai Bauslībai. 
Ja tas tā bija, tad Sīmanis atradās pilnīgi atšķirīgā pasaulē nekā Matejs, kurš, gluži pretēji, pirms tam bija aktīvs nodokļu iekasētājs, kas tika uzskatīta par absolūti netīru nodarbošanos. Tas parāda, ka Jēzus aicināja, bez izņēmuma,  savus mācekļus un līdzstrādniekus no visdažādākajām sociālām un reliģiskām aprindām. 
Viņu interesēja paši cilvēki, nevis viņu sociālā klase vai statuss! Un labākais ir tas, ka Viņa sekotāju grupā, neraugoties uz atšķirībām, viņi visi dzīvoja līdzās, pārvarot varam iedomāties kādas grūtības: patiesi, tas kas viņus saistīja kopā, bija pats Jēzus, kurā viņi visi atradās vienoti viens ar otru. 
Šī ir skaidra mācība mums, kas bieži tiecamies uzsvērt atšķirības un pat pretstatus, aizmirstot, ka Jēzū Kristū mums tiek dots spēks gūt labumu no saviem pastāvīgajiem konfliktiem.
Paturēsim prātā arī to, ka šī Divpadsmit cilvēku grupa ir Baznīcas sākotnējā konfigurācija, kur jābūt vietai visām harizmām, tautām un rasēm, visām cilvēciskajām īpašībām, kas savu sastāvu un vienotību atrod kopienā ar Jēzu.
Attiecībā uz Jūdu Tadeju, tradīcija viņu sauc, apvienojot divus dažādus vārdus: proti, tur kur Matejs un Marks viņu sauc vienkārši par “Tadeju” (Mt 10: 3; Mk 3:18), Lūka viņu sauc par “Jūdu, Jēkaba dēlu” (Lk 6:16; Apd 1:13).
Iesaukas “Tadejs” izcelsme nav skaidra, un tā tiek skaidrota vai nu kā cēlusies no aramiešu valodas taddà, kas nozīmē “krūts” un tādēļ varētu nozīmēt “augstsirdīgs”, vai arī kā saīsinājums no grieķu vārda, piemēram, “Teodòro, Teòdoto”.
Ļoti maz par viņu mums ir zināms. Tikai Jānis piemin jautājumu, ko viņš adresējis Jēzum Pēdējo vakariņu laikā: Tadejs Kungam saka: “Kungs, kā tad tā – mums tu gribi sevi atklāt, bet pasaulei ne?” (Jn 14:22). 
Šis ir ļoti aktuāls jautājums, kuru arī mēs jautājam Kungam: kāpēc Augšāmcēlušais Kungs neatklāja sevi saviem ienaidniekiem visā savā krāšņumā, lai parādītu, ka uzvara pieder Dievam? Kāpēc viņš parādījās tikai saviem mācekļiem? Jēzus atbilde ir noslēpumaina un dziļa. Kungs saka: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14:23). 
Tas nozīmē, ka Augšāmceltajam ir jābūt redzamam, sajustam arī sirdī, tā lai Dievs varētu mājot mūsos. Kungs neparādās kā kāda lieta. Viņš vēlas ienākt mūsu dzīvēs, un tāpēc viņa izpausme paredz un nozīmē atvērtu sirdi. Tikai šādā veidā mēs varam saskatīt Augšāmcelto. 
Viena no Jaunās Derības vēstulēm, kas pazīstama kā “katoliska”, jo tā nav adresēta konkrētai vietējai Baznīcai, bet ir paredzēta daudz plašākam lokam, ir piedēvēta Jūdam Tadejam. Patiesībā tā ir adresēta “Dieva Tēva mīlētajiem, Jēzū Kristū pasargātajiem un aicinātajiem” (Jūdas 1:1). 
Galvenās šīs vēstules rūpes ir likt kristiešiem būt nomodā iepretim tiem, kas izmanto Dieva žēlastību, lai attaisnotu paši savu izlaidību un kas samaitā savus brāļus ar nepieņemamu mācību, ieviešot šķelšanos Baznīcā, būdami “sapņotāji” (Jūdas 1:8). 
Tieši tā Jūda definē šo cilvēku mācību un viņu īpašās idejas. Viņš tās pat salīdzina ar kritušajiem eņģeļiem un, neminot neviena vārdu, saka, ka “viņi ir sākuši iet Kaina ceļu” (Jūdas 1:11).
Turklāt viņš nežēlīgi saka, ka tie ir “vēju dzīti bezlietus mākoņi, kā koki vēlā rudenī, divtik miruši, bez augļiem un bez saknēm. Viņi ir kā trakojoši viļņi jūrā, un viņu kauns šļācas augšup kā putas, viņi ir kā klīstošas zvaigznes, viņiem Dievs paredzējis visdziļāko tumsu uz mūžiem” (Jūdas 1:12-13)… 
Ir viegli redzēt, ka šo rindu autors pilnībā izdzīvoja savu ticību, pie kuras pieder tāda realitāte kā liela morālā integritāte un prieks, uzticēšanās un visbeidzot slavēšana, jo to visu motivē tikai mūsu vienīgā Dieva labestība un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlsirdība. 
Tāpēc abi - gan kanaānietis Sīmanis, gan Jūda Tadejs palīdz mums no jauna atklāt kristīgās ticības skaistumu un nenogurstoši to izdzīvot, zinot, kā vienlaicīgi nest spēcīgu un mieru nesošu liecību.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/1/4/6/_/uploads/9084606/image_track/3932961/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1572012732641.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-28/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>915</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3945817</guid>
                                    
                                        <pubDate>Tue, 29 Oct 2019 10:00:00 +0100</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-29T10:00:00+01:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 29.10.2019, otrdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Otrdiena, 29. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Rom 8:18-25
Ps 126:1b-6
Lk 13:18-21
Psalmu teicējs, aizrāvies ar radīšanas skaistumu, pats sev jautāja:
Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā,
mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, –
kas ir cilvēks, ka tu atceries to,
un cilvēkbērns, ka tu to glabā? (Ps 8:4-5)
Cik reizes mēs esam bijuši pārņemti ar radīšanas skaistumu, domājot par zvaigžņoto nakti, sēžot pie upes, kuras krastus glāsta viegla vēsma, apbrīnojot saulrietu vai varavīksni, vai vērojot, kā bērni laimīgi spēlējas kopā, neņemot vērā rasi, ādas krāsu vai sociālo stāvokli? Cik reizes mēs sev esam jautājuši: Kāpēc šai brīnišķīgajai pasaulei, kas mūs uzņem un rūpējas par mums tikai īsu laiku, ir jācieš no šādas vardarbības no mūsu pašu rokām? Kāpēc mēs nevaram dzīvot mierā un harmonijā, padarot mūsu kopīgās mājas par brālīgas līdzāspastāvēšanas patvērumu, par patīkamu vietu visiem? Cik daudz nevajadzīga ir cilvēku projektos! 
Šodienas fragmentā, kas ņemts no vēstules romiešiem, Pāvils, šķiet, norāda uz dziļu un noslēpumainu saikni, kas vieno cilvēci ar visām citām radībām, saikni, kas cilvēci padara par visa dievišķā radīšanas darba pārstāvi un arī tās aprūpētāju. Viss kosmoss cilvēcē atrod savu apziņu, caur cilvēci dara sevi zināmu un pakāpeniski atklāj savus neskaitāmos lieliskos noslēpumus. Apustulis paļaujas uz senajām bibliskajām tradīcijām, kas redz cilvēci kā interpretētāju slavai, kuru visa radība paceļ uz savu Kungu, dabai, dzīvām būtnēm un visiem visas pasaules elementiem, ieskaitot laiku un telpu. 
Bībeles tekstu autori, sievietes un vīrieši, kas gadsimtiem ilgi ir sekojuši viens otram, izmantoja dažādas literāras formas, lai runātu par pasauli un tās radījumiem, protams, kādi tie bija dotajā laikā pazīstami. Viņi poētiski izteica sevi caur psalmiem un himnām, dziesmām un doksoloģijām, personifikācijām un stāstiem, bet vienmēr ar ticības skatienu, ar bijību un pateicību par visas Dieva radības labestību caur Viņa Vārda spēku. Šī iemesla dēļ visa radība nes Radītāja Vārdu un pauž kaut ko no Tā dievišķās godības un bezgalīgā skaistuma, kaut ko no Tā maigās un nevainīgās mīlestības, kaut ko no Tā gudrības un inteliģences, kas visu caurstrāvo, harmoniski apvienojoties vienā klusumā daudzšķautņainas dzīves simfonijā! 
Bet Dieva radošā darbība vēl nav pabeigta, jo Radītājs Tēvs nekad nav pārstājis būt klātesošs pasaulē un cilvēces vēsturē, dodot dzīvību un cerību, vadot tautu likteņus un sagatavojot tām brīnišķīgu nākotni pasaulē ar jaunām debesīm un ar jaunu zemi. Visos nozīmīgākajos Israēla vēstures notikumos (apsolījums patriarhiem, atbrīvošana no Ēģiptes, ķēniņi, pravietiskā sludināšana, izsūtīšana, atgriešanās, mesiāniskā cerība, Vārda pētīšana, ko veic gudrie) mēs uztveram Dieva klātbūtni un iniciatīvu, ko Dievs ir uzņēmies, lai šīs lietas notiktu. Tāpēc mēs varam teikt, ka Dieva žēlastības ūdens plūst cilvēces vēstures upē. Ar milzīgu mīlestību, tēvišķu pedagoģiju un mātišķu maigumu Viņš caur faktiem un vārdiem pakāpeniski atklāj savu pestīšanas plānu, kas ietver visu radību. Tādējādi Isaja apraksta Visuma prieku par savas tautas atbrīvošanu:
Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas,
līksmojiet, zemes dzīles,
lai izlaužas gaviles ik kalnam
un visiem kokiem mežā,
jo Kungs izpircis Jēkabu
un viņš tiks daudzināts Israēlā! (Ir 44:23)
Kunga atbrīvojošā iejaukšanās, neraugoties uz cilvēces spītību un sacelšanos, rada vēsturi – pestīšanas vēsturi, kas noteikti gūs panākumus, jo tā ir atkarīga no Viņa mūžīgās mīlestības, Viņa bezgalīgā spēka un pierādītās uzticības. Tā ir autentiska kristiešu cerība. 
Lai arī cilvēce novēršas no Dieva un vēlas atbrīvoties no Viņa, cenšoties ieņemt Dieva vietu un valdīt pār pasauli, sējot karu, naidu un iznīcību, un nepārtraukti cenšoties gūt virsroku pār citiem, Dievs turpina vadīt pasauli, no jauna veidojot kārtību no haosa, auglību no neauglības, kopību no vientulības un vienotību no šķelšanās. Viņš to dara, izvēloties cilvēkus, izgaismojot viņu sirdis, izdalot viņiem dāvanas un talantus, un stiprinot viņu gribu darīt labu. Visā vēsturē Dieva cilvēki ir uzturējuši uzticību Dieva mīlestībai un pestīšanas plānam. Isaja ir tas, kas vēlreiz atdzīvina šo cerību:
Redzi, radu jaunas debesis
un jaunu zemi.
Iepriekšējās vairs nepieminēs,
tās vairs nenāks ne prātā.
Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to,
ko es radu,
jo es radu Jeruzālemi priekam
un tās tautu – līksmībai (Is 65: 17-18).
Sākot ar Lieldienu Noslēpumu, kurā atspīd visa Dieva spēka un uzticīgās mīlestības gaisma, Pāvils ar cerību var apsvērt vēstures krāšņās beigas, piedaloties visai radībai. Tas ir valstības dinamisms, kas, iesēts mūsu sirdīs, attīstās pilnības virzienā. Sajaukts ar mūsu cilvēci, tas ir Vārda raugs, kas liek mums rīkoties kā jaunai radībai. Gars palīdz mums vēlēties, aktīvi iesaistīties un ar neatlaidību gaidīt Dieva bērniem apsolītās godības izpausmi. 
Pāvests Francisks raksta Laudato Si (2):
“Māsa Zeme tagad sauc uz mums to kaitējumu dēļ, ko mēs viņai esam nodarījuši, bezatbildīgi un ļaunprātīgi izmantojot lietas, kuras Dievs tai ir piešķīris. Mēs esam sākuši uzskatīt sevi par tās kungiem un saimniekiem, kuriem ir tiesības to izlaupīt. Vardarbība, kas atrodas mūsu grēka ievainotajās sirdīs, atspoguļojas arī slimības simptomos, kas redzami augsnē, ūdenī, gaisā un visās dzīvības formās. Tāpēc pati zeme, kas ir apkrauta un piesārņota, ir viena no mūsu nabadzīgajiem, kas ir pamesta novārtā un kam tiek darīts pāri; tā “līdz pat šim laikam nopūšas” (Rom 8:22). 
Nopietna un proaktīva kristīga kritika par mūsdienu antropocentrismu, Dieva radītāja lomas uzurpēšana, vīrieša un sievietes kopības un cilvēku kopienu un tautu mierīgo attiecību iznīcināšana ir patiesas bažas, kas paustas Svētā tēva encikliskajā vēstulē par radīšanu. Visa samazināšana līdz vispārīgam aicinājumam aizsargāt dabu un planētu, nozīmētu izniekot to kritisko un konstruktīvo spēku, kas nāk no ticības Jēzum Kristum, kas ir kosmosa un vēstures centrs. Atjaunojošais radīšanas piepildījums Jēzus Lieldienu notikumā parāda, cik daudz rūpju un mīlestības Dievs izlej savos darbos, kam Viņš nekad neļaus nonākt mūsu grēka iznīcinošā tukšumā. 
Un, ja kontemplācija par dabu ir fascinējoša, tad vēl aizraujošāk ir pārdomāt šo pestīšanas stāstu - stāstu par dievišķu mīlestību, kas nekad nepadodas, kas iekaro mūsu grēku un liek mums sludināt ar prieku: “Diženas lietas Kungs darīja mums,/ un mēs līksmojām!” (Ps 126:3).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-29/listen.mp3?s=7PR" length="7474387" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-29/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>72</hq>
                                    <hq_filename>8fd8d940cd3532a395596066f1ecc48b.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream30.hearthis.at/8fd8d940cd3532a395596066f1ecc48b.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-29/listen.mp3?s=7PR" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Otrdiena, 29. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Rom 8:18-25
Ps 126:1b-6
Lk 13:18-21
Psalmu teicējs, aizrāvies ar radīšanas skaistumu, pats sev jautāja:
Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā,
mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, –
kas ir cilvēks, ka tu atceries to,
un cilvēkbērns, ka tu to glabā? (Ps 8:4-5)
Cik reizes mēs esam bijuši pārņemti ar radīšanas skaistumu, domājot par zvaigžņoto nakti, sēžot pie upes, kuras krastus glāsta viegla vēsma, apbrīnojot saulrietu vai varavīksni, vai vērojot, kā bērni laimīgi spēlējas kopā, neņemot vērā rasi, ādas krāsu vai sociālo stāvokli? Cik reizes mēs sev esam jautājuši: Kāpēc šai brīnišķīgajai pasaulei, kas mūs uzņem un rūpējas par mums tikai īsu laiku, ir jācieš no šādas vardarbības no mūsu pašu rokām? Kāpēc mēs nevaram dzīvot mierā un harmonijā, padarot mūsu kopīgās mājas par brālīgas līdzāspastāvēšanas patvērumu, par patīkamu vietu visiem? Cik daudz nevajadzīga ir cilvēku projektos! 
Šodienas fragmentā, kas ņemts no vēstules romiešiem, Pāvils, šķiet, norāda uz dziļu un noslēpumainu saikni, kas vieno cilvēci ar visām citām radībām, saikni, kas cilvēci padara par visa dievišķā radīšanas darba pārstāvi un arī tās aprūpētāju. Viss kosmoss cilvēcē atrod savu apziņu, caur cilvēci dara sevi zināmu un pakāpeniski atklāj savus neskaitāmos lieliskos noslēpumus. Apustulis paļaujas uz senajām bibliskajām tradīcijām, kas redz cilvēci kā interpretētāju slavai, kuru visa radība paceļ uz savu Kungu, dabai, dzīvām būtnēm un visiem visas pasaules elementiem, ieskaitot laiku un telpu. 
Bībeles tekstu autori, sievietes un vīrieši, kas gadsimtiem ilgi ir sekojuši viens otram, izmantoja dažādas literāras formas, lai runātu par pasauli un tās radījumiem, protams, kādi tie bija dotajā laikā pazīstami. Viņi poētiski izteica sevi caur psalmiem un himnām, dziesmām un doksoloģijām, personifikācijām un stāstiem, bet vienmēr ar ticības skatienu, ar bijību un pateicību par visas Dieva radības labestību caur Viņa Vārda spēku. Šī iemesla dēļ visa radība nes Radītāja Vārdu un pauž kaut ko no Tā dievišķās godības un bezgalīgā skaistuma, kaut ko no Tā maigās un nevainīgās mīlestības, kaut ko no Tā gudrības un inteliģences, kas visu caurstrāvo, harmoniski apvienojoties vienā klusumā daudzšķautņainas dzīves simfonijā! 
Bet Dieva radošā darbība vēl nav pabeigta, jo Radītājs Tēvs nekad nav pārstājis būt klātesošs pasaulē un cilvēces vēsturē, dodot dzīvību un cerību, vadot tautu likteņus un sagatavojot tām brīnišķīgu nākotni pasaulē ar jaunām debesīm un ar jaunu zemi. Visos nozīmīgākajos Israēla vēstures notikumos (apsolījums patriarhiem, atbrīvošana no Ēģiptes, ķēniņi, pravietiskā sludināšana, izsūtīšana, atgriešanās, mesiāniskā cerība, Vārda pētīšana, ko veic gudrie) mēs uztveram Dieva klātbūtni un iniciatīvu, ko Dievs ir uzņēmies, lai šīs lietas notiktu. Tāpēc mēs varam teikt, ka Dieva žēlastības ūdens plūst cilvēces vēstures upē. Ar milzīgu mīlestību, tēvišķu pedagoģiju un mātišķu maigumu Viņš caur faktiem un vārdiem pakāpeniski atklāj savu pestīšanas plānu, kas ietver visu radību. Tādējādi Isaja apraksta Visuma prieku par savas tautas atbrīvošanu:
Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas,
līksmojiet, zemes dzīles,
lai izlaužas gaviles ik kalnam
un visiem kokiem mežā,
jo Kungs izpircis Jēkabu
un viņš tiks daudzināts Israēlā! (Ir 44:23)
Kunga atbrīvojošā iejaukšanās, neraugoties uz cilvēces spītību un sacelšanos, rada vēsturi – pestīšanas vēsturi, kas noteikti gūs panākumus, jo tā ir atkarīga no Viņa mūžīgās mīlestības, Viņa bezgalīgā spēka un pierādītās uzticības. Tā ir autentiska kristiešu cerība. 
Lai arī cilvēce novēršas no Dieva un vēlas atbrīvoties no Viņa, cenšoties ieņemt Dieva vietu un valdīt pār pasauli, sējot karu, naidu un iznīcību, un nepārtraukti cenšoties gūt virsroku pār citiem, Dievs turpina vadīt pasauli, no jauna veidojot kārtību no haosa, auglību no neauglības, kopību no vientulības un vienotību no šķelšanās. Viņš to dara, izvēloties cilvēkus, izgaismojot viņu sirdis, izdalot viņiem dāvanas un talantus, un stiprinot viņu gribu darīt labu. Visā vēsturē Dieva cilvēki ir uzturējuši uzticību Dieva mīlestībai un pestīšanas plānam. Isaja ir tas, kas vēlreiz atdzīvina šo cerību:
Redzi, radu jaunas debesis
un jaunu zemi.
Iepriekšējās vairs nepieminēs,
tās vairs nenāks ne prātā.
Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to,
ko es radu,
jo es radu Jeruzālemi priekam
un tās tautu – līksmībai (Is 65: 17-18).
Sākot ar Lieldienu Noslēpumu, kurā atspīd visa Dieva spēka un uzticīgās mīlestības gaisma, Pāvils ar cerību var apsvērt vēstures krāšņās beigas, piedaloties visai radībai. Tas ir valstības dinamisms, kas, iesēts mūsu sirdīs, attīstās pilnības virzienā. Sajaukts ar mūsu cilvēci, tas ir Vārda raugs, kas liek mums rīkoties kā jaunai radībai. Gars palīdz mums vēlēties, aktīvi iesaistīties un ar neatlaidību gaidīt Dieva bērniem apsolītās godības izpausmi. 
Pāvests Francisks raksta Laudato Si (2):
“Māsa Zeme tagad sauc uz mums to kaitējumu dēļ, ko mēs viņai esam nodarījuši, bezatbildīgi un ļaunprātīgi izmantojot lietas, kuras Dievs tai ir piešķīris. Mēs esam sākuši uzskatīt sevi par tās kungiem un saimniekiem, kuriem ir tiesības to izlaupīt. Vardarbība, kas atrodas mūsu grēka ievainotajās sirdīs, atspoguļojas arī slimības simptomos, kas redzami augsnē, ūdenī, gaisā un visās dzīvības formās. Tāpēc pati zeme, kas ir apkrauta un piesārņota, ir viena no mūsu nabadzīgajiem, kas ir pamesta novārtā un kam tiek darīts pāri; tā “līdz pat šim laikam nopūšas” (Rom 8:22). 
Nopietna un proaktīva kristīga kritika par mūsdienu antropocentrismu, Dieva radītāja lomas uzurpēšana, vīrieša un sievietes kopības un cilvēku kopienu un tautu mierīgo attiecību iznīcināšana ir patiesas bažas, kas paustas Svētā tēva encikliskajā vēstulē par radīšanu. Visa samazināšana līdz vispārīgam aicinājumam aizsargāt dabu un planētu, nozīmētu izniekot to kritisko un konstruktīvo spēku, kas nāk no ticības Jēzum Kristum, kas ir kosmosa un vēstures centrs. Atjaunojošais radīšanas piepildījums Jēzus Lieldienu notikumā parāda, cik daudz rūpju un mīlestības Dievs izlej savos darbos, kam Viņš nekad neļaus nonākt mūsu grēka iznīcinošā tukšumā. 
Un, ja kontemplācija par dabu ir fascinējoša, tad vēl aizraujošāk ir pārdomāt šo pestīšanas stāstu - stāstu par dievišķu mīlestību, kas nekad nepadodas, kas iekaro mūsu grēku un liek mums sludināt ar prieku: “Diženas lietas Kungs darīja mums,/ un mēs līksmojām!” (Ps 126:3).

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/6/7/3/_/uploads/9084606/image_track/3945817/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1572295835376.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-29/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>814</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3948409</guid>
                                    
                                        <pubDate>Wed, 30 Oct 2019 10:00:00 +0100</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-30T10:00:00+01:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 30.10.2019, trešdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Trešdiena, 30. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Rom 8:26-30
Ps 13:4-6
Lk 13:22-30
Tas ir Svētais Gars, kas visus mūs apvieno radības un visas cilvēces kopīgā saucienā, slāpstot pēc pestīšanas. Apmulsuši no ikdienas rūpēm par dzīvi, mēs nezinām, ko būtu nepieciešams jautāt. Un tā Gars mūsos uztur jautājumu un cerību par patieso labumu, ko Dievs mums ir sagatavojis. Kristietis atver savu sirdi Garam, kurš pārveido visa Visuma pestīšanas slāpes steidzamā aicinājumā un gaidās. Tēvs neuzspiež sevi kā vajadzīgo risinājumu, bet Viņš piepildīs šo mūsu sirds spēcīgo vēlēšanos, kas ir kā ilgi gaidītās mīlestības satikšana. Šādas ilgošanās radīts, gandarījums nāk caur lūgšanu un brīvu pieķeršanos.  
Mūsu grēku un nāvi Svētais Gars ienes dievišķajā Tēva un Dēla kopībā. Dievs savā bezgalīgajā un pāri plūstošajā mīlestībā sevī sadedzina jebkuru ļaunuma formu, atgriežot to atpakaļ labuma un patiesības sākotnējā stāvoklī, atverot pestīšanas durvis visiem. “Tiem, kas turas pie Jēzus, ļaunums ir stimuls arvien lielākai mīlestībai”, pāvests Francisks rakstīja savā vēstījumā 2018. gada Pasaules Misijas dienām. Pestīšana, Kristus uzvaras auglis pie krusta, pateicoties augšāmcelšanās Lieldienām, kļūst par saturu, motīvu, galapunktu un metodi katrai Baznīcas misijai, kas tiek sūtīta pasaulē. 
“Vai tikai nedaudzi tiks izglābti?” (skat. Lk 13:23). Šis bija ļoti kontraversāls jautājums Jēzus dienās un, iespējams, pat šodien. Un vai mēs, vienalga - mazi vai lieli, būsim starp šiem svētītajiem? Pestīšanas tēma ir Lūkam ļoti svarīga, un tā ir viņa evaņģēlija priekšplānā. Īstenībā, tā ir sastopama pat Jēzus bērnības stāstos: Magnifikātā Marija priecājas Kungā, kuru viņa sauc par savu glābēju (skat. Lk 1:47); ganiem eņģelis paziņo: “šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs” (Lk 2:11); Viņš ir mūsu “glābšanās rags”, kā sirsnīgi Zaharijs viņu sveic savā dziedājumā, jo Viņš nāca, lai glābtu savu tautu no ienaidniekiem un sniegtu viņiem grēku piedošanu (skat. Lk 1:7-79). Pats Jēzus ir pestīšana, kā Lūka ar prieku paziņo savā Evaņģēlijā, “gaisma, kas atklāsies pagāniem” (skat. Lk 2:32), kā viņam patīk Viņu saukt, citējot pravieti Isaju (Is 42:6; 49:6). Šis tituls lieliski atbilst jaunajai cilvēces rītausmai, kas sākas, kad “rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūko” (Lk 1:78). 
Cilvēka dzīvība ir pakļauta daudziem draudiem, kā piemēram, laiks, slimības, diskriminācija, apspiešana, izsalkums, nāve. Vai Jēzum bija vara izglābt cilvēci? Paradoksāli, ka Jeruzāleme aizvēra acis, lai neredzētu šo gaismu un Dieva pestīšanas pazīmes. Šīs pazīmes patiesībā bija klātesošas Jēzus evaņģelizācijas darbā, kā uzsver Lūka, lietojot terminu “glābt” pat atsaucoties uz fizisko dziedināšanu, kā tas ir sievietes gadījumā, kura cieta no asiņošanas (“Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru”, Lk 8:48), vai kur tika dziedināts spitālīgais (“Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi”, Lk 17:19), aklais cilvēks Jerikā (“Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi”, Lk 18:42), un Jaīra meita (“Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta”, Lk 8:50). 
Šī iezīme ir sastopama arī divās citās epizodēs: grēka piedošanas gadījumā, kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!” (Lk 7:50), un bagātā un samaitātā Zakhaja atgriešanās laikā, kad Jēzus saka: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls” (Lk 19:9). Tomēr visas šīs zīmes prasa, lai slimais, grēcinieks un katrs cilvēks atvērtu sevi ticībā pestīšanas galējai dimensijai. Dziedināšana atklāj Jēzus atnesto integrālo pestīšanu, kas tika piepildīta caur Lieldienu noslēpumu. Tātad evaņģēlists runā par pestīšanu, kas prasa izmaiņas sirdī; grēku nožēlošana un atgriešanās ir nepieciešama, pieņemot Labo Vēsti. 
Jēzus atbilde cilvēkam, kas viņam jautā, vai tikai daži cilvēki tiks izglābti, ir ārkārtīgi pilnīga un atklāsmes bagāta, vienlaikus atverot logu cilvēces vēstures horizontā. Kungs izmanto šauru durvju metaforu, lai norādītu uz izaicinājumu, ar kuru jāsaskaras tiem, kuri vēlas ieiet apsolītajā pestīšanā, un līdzību par valstības mielastu, lai apzīmētu kritērijus, kas ļauj viesiem ieiet Dieva namā. 
Tiem, kas paziņo: “Mēs kopā ar tevi ēdām un dzērām, un tu mācīji mūs ielās” (Lk 13:26), “mājas saimnieks” divreiz atbild, ka viņš nezina, no kurienes viņi nāk. Tas ir briesmīgs un negaidīts nosodījums tiem, kas praktizē netaisnību, apgalvojot, ka ir savējie un ka viņiem ir tiesības uz pestīšanu. Atgriešanās steidzamība mūsu dzīves “šodienā” ir parādīta skaidri un ārkārtīgi dramatiskā veidā. Daudzi bagāti cilvēki ir atraduši Jēzu, klausījušies viņa sludināšanā, runājuši ar viņu un pat uzaicinājuši viņu uz vakariņām pie sevis mājās. Bet cik no viņiem ir pieņēmuši Viņa aicinājumu uz atgriešanos un solidaritāti ar nabadzīgajiem, kā to darīja Zakhajs? 
Līdzība brīdina par bezjūtīgo un korumpēto bagāto cilvēku dzīves izvēļu gala rezultātu. “Bet vai! jums bagātajiem” (Lk 6:24), Jēzus saka. Tad, tiekot brīdināti par bagātības briesmām, kas var novērst iekļūšanu valstībā, klausītāji jautā: “Kungs, vai tikai daži cilvēki tiks izglābti?” Evaņģēlists neatstāj vietu neskaidrībai. Tie, kuri iedomājas, ka tikai vēsturiskā Jēzus un viņa mācības zināšana vai dalība viņa ēdienreizēs un liturģiskajās praksēs ir garantija pestīšanai, pat ja viņi dzīvo Dieva noraidīšanas, samaitātības, ekspluatācijas vai jebkāda veida netaisnības grēkos, ļoti maldās. Ticības trūkums, netaisnība un pestīšana nav savienojami. Visi ir aicināti, gan jūdi, gan pagāni, bet visiem ir viena un tā pati nepieciešamība ieiet pa šaurajām durvīm. Tiesiskuma un cilvēktiesību pārkāpumi var mums aizvērt valstības durvis. Durvis ir šauras, bet tās vēl nav aizvērtas. Durvis var būt šauras (skat. Lk 13:24), bet tā kā Kristus pats ir Tēva Durvis (skat. Jņ 10:7,9), tad cerība ieiet pa durvīm un tikt pestītam kļūst stiprāka. 
Lūka mūs brīdina, ka tas attiecas arī uz kristiešiem. Zīmīgi, ka līdzībā uzrunu “Kungs”, runājot par Jēzu, lieto tikai tie, kas atzīst šī vārda glābjošo spēku. Tāpēc Jēzus brīdinājums ir adresēts arī baznīcas kopienām, lai tās nepieļautu kļūdu, domājot par izredzētības garantiju, nevis sekojot Jēzum ticības, cerības, mīlestības un taisnīguma ceļā. Noteikums paliek spēkā: pat tie, kas atrodas tālu no mājām, pēdējie, atstumtie, grēcinieki, tie, kas nāk no citas kultūras un reliģijas, ar mīlestības un taisnīguma praktizēšanu var kļūt par goda viesiem valstības svētkos. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-30/listen.mp3?s=wBP" length="7406337" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-30/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>38</hq>
                                    <hq_filename>66f8a94428108004b2d189147f175277.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream54.hearthis.at/66f8a94428108004b2d189147f175277.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-30/listen.mp3?s=wBP" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Trešdiena, 30. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Rom 8:26-30
Ps 13:4-6
Lk 13:22-30
Tas ir Svētais Gars, kas visus mūs apvieno radības un visas cilvēces kopīgā saucienā, slāpstot pēc pestīšanas. Apmulsuši no ikdienas rūpēm par dzīvi, mēs nezinām, ko būtu nepieciešams jautāt. Un tā Gars mūsos uztur jautājumu un cerību par patieso labumu, ko Dievs mums ir sagatavojis. Kristietis atver savu sirdi Garam, kurš pārveido visa Visuma pestīšanas slāpes steidzamā aicinājumā un gaidās. Tēvs neuzspiež sevi kā vajadzīgo risinājumu, bet Viņš piepildīs šo mūsu sirds spēcīgo vēlēšanos, kas ir kā ilgi gaidītās mīlestības satikšana. Šādas ilgošanās radīts, gandarījums nāk caur lūgšanu un brīvu pieķeršanos.  
Mūsu grēku un nāvi Svētais Gars ienes dievišķajā Tēva un Dēla kopībā. Dievs savā bezgalīgajā un pāri plūstošajā mīlestībā sevī sadedzina jebkuru ļaunuma formu, atgriežot to atpakaļ labuma un patiesības sākotnējā stāvoklī, atverot pestīšanas durvis visiem. “Tiem, kas turas pie Jēzus, ļaunums ir stimuls arvien lielākai mīlestībai”, pāvests Francisks rakstīja savā vēstījumā 2018. gada Pasaules Misijas dienām. Pestīšana, Kristus uzvaras auglis pie krusta, pateicoties augšāmcelšanās Lieldienām, kļūst par saturu, motīvu, galapunktu un metodi katrai Baznīcas misijai, kas tiek sūtīta pasaulē. 
“Vai tikai nedaudzi tiks izglābti?” (skat. Lk 13:23). Šis bija ļoti kontraversāls jautājums Jēzus dienās un, iespējams, pat šodien. Un vai mēs, vienalga - mazi vai lieli, būsim starp šiem svētītajiem? Pestīšanas tēma ir Lūkam ļoti svarīga, un tā ir viņa evaņģēlija priekšplānā. Īstenībā, tā ir sastopama pat Jēzus bērnības stāstos: Magnifikātā Marija priecājas Kungā, kuru viņa sauc par savu glābēju (skat. Lk 1:47); ganiem eņģelis paziņo: “šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs” (Lk 2:11); Viņš ir mūsu “glābšanās rags”, kā sirsnīgi Zaharijs viņu sveic savā dziedājumā, jo Viņš nāca, lai glābtu savu tautu no ienaidniekiem un sniegtu viņiem grēku piedošanu (skat. Lk 1:7-79). Pats Jēzus ir pestīšana, kā Lūka ar prieku paziņo savā Evaņģēlijā, “gaisma, kas atklāsies pagāniem” (skat. Lk 2:32), kā viņam patīk Viņu saukt, citējot pravieti Isaju (Is 42:6; 49:6). Šis tituls lieliski atbilst jaunajai cilvēces rītausmai, kas sākas, kad “rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūko” (Lk 1:78). 
Cilvēka dzīvība ir pakļauta daudziem draudiem, kā piemēram, laiks, slimības, diskriminācija, apspiešana, izsalkums, nāve. Vai Jēzum bija vara izglābt cilvēci? Paradoksāli, ka Jeruzāleme aizvēra acis, lai neredzētu šo gaismu un Dieva pestīšanas pazīmes. Šīs pazīmes patiesībā bija klātesošas Jēzus evaņģelizācijas darbā, kā uzsver Lūka, lietojot terminu “glābt” pat atsaucoties uz fizisko dziedināšanu, kā tas ir sievietes gadījumā, kura cieta no asiņošanas (“Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru”, Lk 8:48), vai kur tika dziedināts spitālīgais (“Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi”, Lk 17:19), aklais cilvēks Jerikā (“Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi”, Lk 18:42), un Jaīra meita (“Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta”, Lk 8:50). 
Šī iezīme ir sastopama arī divās citās epizodēs: grēka piedošanas gadījumā, kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!” (Lk 7:50), un bagātā un samaitātā Zakhaja atgriešanās laikā, kad Jēzus saka: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls” (Lk 19:9). Tomēr visas šīs zīmes prasa, lai slimais, grēcinieks un katrs cilvēks atvērtu sevi ticībā pestīšanas galējai dimensijai. Dziedināšana atklāj Jēzus atnesto integrālo pestīšanu, kas tika piepildīta caur Lieldienu noslēpumu. Tātad evaņģēlists runā par pestīšanu, kas prasa izmaiņas sirdī; grēku nožēlošana un atgriešanās ir nepieciešama, pieņemot Labo Vēsti. 
Jēzus atbilde cilvēkam, kas viņam jautā, vai tikai daži cilvēki tiks izglābti, ir ārkārtīgi pilnīga un atklāsmes bagāta, vienlaikus atverot logu cilvēces vēstures horizontā. Kungs izmanto šauru durvju metaforu, lai norādītu uz izaicinājumu, ar kuru jāsaskaras tiem, kuri vēlas ieiet apsolītajā pestīšanā, un līdzību par valstības mielastu, lai apzīmētu kritērijus, kas ļauj viesiem ieiet Dieva namā. 
Tiem, kas paziņo: “Mēs kopā ar tevi ēdām un dzērām, un tu mācīji mūs ielās” (Lk 13:26), “mājas saimnieks” divreiz atbild, ka viņš nezina, no kurienes viņi nāk. Tas ir briesmīgs un negaidīts nosodījums tiem, kas praktizē netaisnību, apgalvojot, ka ir savējie un ka viņiem ir tiesības uz pestīšanu. Atgriešanās steidzamība mūsu dzīves “šodienā” ir parādīta skaidri un ārkārtīgi dramatiskā veidā. Daudzi bagāti cilvēki ir atraduši Jēzu, klausījušies viņa sludināšanā, runājuši ar viņu un pat uzaicinājuši viņu uz vakariņām pie sevis mājās. Bet cik no viņiem ir pieņēmuši Viņa aicinājumu uz atgriešanos un solidaritāti ar nabadzīgajiem, kā to darīja Zakhajs? 
Līdzība brīdina par bezjūtīgo un korumpēto bagāto cilvēku dzīves izvēļu gala rezultātu. “Bet vai! jums bagātajiem” (Lk 6:24), Jēzus saka. Tad, tiekot brīdināti par bagātības briesmām, kas var novērst iekļūšanu valstībā, klausītāji jautā: “Kungs, vai tikai daži cilvēki tiks izglābti?” Evaņģēlists neatstāj vietu neskaidrībai. Tie, kuri iedomājas, ka tikai vēsturiskā Jēzus un viņa mācības zināšana vai dalība viņa ēdienreizēs un liturģiskajās praksēs ir garantija pestīšanai, pat ja viņi dzīvo Dieva noraidīšanas, samaitātības, ekspluatācijas vai jebkāda veida netaisnības grēkos, ļoti maldās. Ticības trūkums, netaisnība un pestīšana nav savienojami. Visi ir aicināti, gan jūdi, gan pagāni, bet visiem ir viena un tā pati nepieciešamība ieiet pa šaurajām durvīm. Tiesiskuma un cilvēktiesību pārkāpumi var mums aizvērt valstības durvis. Durvis ir šauras, bet tās vēl nav aizvērtas. Durvis var būt šauras (skat. Lk 13:24), bet tā kā Kristus pats ir Tēva Durvis (skat. Jņ 10:7,9), tad cerība ieiet pa durvīm un tikt pestītam kļūst stiprāka. 
Lūka mūs brīdina, ka tas attiecas arī uz kristiešiem. Zīmīgi, ka līdzībā uzrunu “Kungs”, runājot par Jēzu, lieto tikai tie, kas atzīst šī vārda glābjošo spēku. Tāpēc Jēzus brīdinājums ir adresēts arī baznīcas kopienām, lai tās nepieļautu kļūdu, domājot par izredzētības garantiju, nevis sekojot Jēzum ticības, cerības, mīlestības un taisnīguma ceļā. Noteikums paliek spēkā: pat tie, kas atrodas tālu no mājām, pēdējie, atstumtie, grēcinieki, tie, kas nāk no citas kultūras un reliģijas, ar mīlestības un taisnīguma praktizēšanu var kļūt par goda viesiem valstības svētkos. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/8/6/3/_/uploads/9084606/image_track/3948409/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1572386133368.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-30/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>799</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
                                <item>
                                    <guid isPermaLink="false">3950326</guid>
                                    
                                        <pubDate>Thu, 31 Oct 2019 10:00:00 +0100</pubDate>
                                        
                                        <atom:updated>2019-10-31T10:00:00+01:00</atom:updated>
                                        
                                    
                                    <artist>Radio Marija Latvija</artist>
                                    <title>Misiju mēnesis | 31.10.2019, ceturtdiena</title>
                                    <description><![CDATA[Ceturtdiena, 31. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Rom 8:31b-39
Ps 109:21-22,26-27,30-31
Lk 13:31-35
Tuvojoties liturģiskā gada beigām, Dieva vārds mūs pavada Jēzus ceļā uz Jeruzālemi, kur Kungs svinēs savu “izceļošanu” (exodus), tas ir, savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ceļā Viņš jau bija saskāries un drosmīgi pārvarējis daudzus šķēršļus un briesmas, sākot ar to, ka Nācaretes iedzīvotāji viņu mēģināja nogrūst lejā no kalna virsotnes, līdz nāves draudiem, kas nāca no Hēroda Antipas puses. Tas, ka Hērods Jēzu meklēja Galilejā, ir tikai vēl viena vajāšana, un tā nebūs pēdējā. Kaut zinot, ka tālāk, svētajā pilsētā, Viņu gaida kaut kas vēl briesmīgāks, apstiprinoties bēdīgajai dievbijības trūkuma tradīcijai Jeruzālemē, tomēr Jēzus nenovirzās. Nekādi draudi nevar kavēt Viņu virzīties uz priekšu, lai ierastos noteiktajā dienā, vai arī likt apstāties Viņa īstenotā pestīšanas plāna izpildē, kuru Viņam uzticēja Tēvs. 
Daudzi pravieši un taisnīgie vīri jau bija nosodījuši Israēla politisko un reliģisko autoritāšu grēkus un noziegumus Samarijā un Jeruzālemē. Gandrīz visi, kas turp tika sūtīti, cieta vajāšanas un nāvi. Jāņa Kristītāja nonāvēšana bija tikai pēdējais notikums šajā garajā noziegumu sērijā. 
Jēzum nav vajadzīgas atklāsmes vai ārkārtas vīzijas, lai zinātu, kas notiktu, ja viņš kaut ko teiktu pilsētas varenajiem Jeruzalemē, Kunga Dieva - lielā Karaļa pilsētā; pilsētā, uz kuru Viņam bija tiesības, kā tiek teikts Alleluja pantā: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19:38). Viņš nāca mierā, mātes maiguma pilns, lai sapulcinātu un izglābtu savus bērnus, tāpat kā vista aizsargā ligzdu ar saviem spārniem. Viņš nāca piedot un glābt savu tautu, neskatoties uz tās daudzajiem pagātnes grēkiem. Viss, kas vajadzīgs no viņiem un no mums visiem, ir sirsnīgas atgriešanās auglis - praktizēt taisnīgumu un ticību Dievam. 
Bet ko darīt tad, ja atgriešanās nenotiek? Ko darīt, ja Viņš tiks noraidīts un vajāts tāpat kā pravieši? Un ja Viņa pārdrošība novestu pie nomētāšanas ar akmeņiem vai nāves pie krusta, vai tas būtu tā vērts? Kāpēc kādam vajadzētu uzņemties šo risku un nodot savu dzīvi bēdīgi slaveno korumpēto un nežēlīgo cilvēku rokās? Apustulim Pāvilam ir tikai viena atbilde: Viņa stiprās mīlestības dēļ uz mums. Visu, absolūti visu, ko Dievs varēja darīt, lai parādītu mums savu mīlestību, viņš izdarīja, sūtot mums savu Dēlu. Kā mēs joprojām varam šaubīties par Dieva glābjošo mīlestību pēc visa tā, ko Viņa Dēls ir izdarījis mūsu - grēcinieku labā? 
Gudrības grāmata jau pravietoja taisnīgo cilvēku uzvaru Dieva mīlestības un mūžīgās uzticības dēļ, sakot: “pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība” (Gudr 3:4) . Gudrais pasludināja, ka taisnīgie, kas tika pārbaudīti, tika atzīti par Dieva cienīgiem, jo ​​viņi uzticējās Viņa mīlestībai līdz galam, līdz nāvei. Tādēļ dievišķā svētība un atlīdzība izpaužas nevis zemes labklājībā vai saudzēšanā no ciešanām, bet gan mūžīgās dzīves godībā, kas tiek saņemta, nešauboties par Viņa mīlestību un apsolījumiem pat vissarežģītākajos pārbaudījumos. 
Tagad, kad šī pieredze ir saņēmusi apstiprinājumu un kļuvusi par realitāti Kristū, Pāvils nevar noslēpt Gara balsi, kas sauc viņa sirdī, skandinot slavas dziesmu vārdos neizsakāmajam noslēpumam – Dieva mīlestībai pret mums. Viņa himna, pilna ar intensīvu lirismu, kuru dzirdam pirmajā lasījumā, ir, iespējams, vispoētiskākā sintēze par Dieva evaņģēliju, Dieva Dēla evaņģēliju, Kristus evaņģēliju, Labo Vēsti, kuru Apustulis pasludinājis visiem, jūdiem un pagāniem, ar nelokāmu apņēmību un nenogurstošu centību, lai ikviens ticības paklausības dēļ varētu plūkt augļus pestīšanā. Šī himna sniedz Pāvila atbildi uz Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Jēzus ir Dieva Dēls, kurš atdeva sevi par mums visiem, dzīvs, mūžīgi mirdzošs pierādījums par Dieva – mūsu visu Tēva neiznīcināmo mīlestību uz visiem mums, uz visu cilvēci un uz visu radību.
Pāvests Francisks raksta:
Šī ticības nodošana, kas ir Baznīcas misijas sirds, notiek caur mīlestības infekciozitāti, kur prieks un entuziasms kļūst par no jauna atklātas dzīves jēgas un dzīves piepildījuma izpausmi. Ticības izplatīšana “ar pievilcību” prasa sirdis, kuras ir atvērtas un paplašinātas mīlestībā. Mīlestībai nav iespējams noteikt robežas, jo mīlestība ir spēcīga kā nāve (sal. Dz 8:6). Un šī paplašināšanās rada sastapšanos, liecību, sludināšanu; tā rada dalīšanos labdarībā ar visiem tiem, kas ir tālu no ticības, vienaldzīgi un varbūt pat naidīgi pret to. Cilvēciskie, kultūras un reliģijas apstākļi, kas joprojām ir sveši Jēzus evaņģēlijam un Baznīcas sakramentālajai klātbūtnei, pārstāv galējās perifērijas, “zemes beigas”, uz kurām Jēzus misionārie mācekļi tika nosūtīti jau kopš pašām pirmajām Lieldienām ar pārliecību, ka Kungs vienmēr ir ar viņiem (sal. Mt 28:20; Apd 1:8). To mēs saucam par missio ad gentes. Pati vientulīgākā perifērija ir tur, kur cilvēce, kurai ir vajadzīgs Kristus, paliek vienaldzīga pret ticību vai izrāda naidu pret dzīves pilnību Dievā. Visa materiālā un garīgā nabadzība, visa veida brāļu un māsu diskriminācija vienmēr ir Dieva un viņa mīlestības noraidīšanas sekas (Ziņojums Pasaules Misijas dienai 2018).
Kristus ir mīlestība, kas mūžīgi mājo mūsos un pamodina tos, kas guļ nāves miegā, mīlestība, kas ir kopā ar mums no mūsu stāsta sākuma līdz laika beigām un vēl pēc tam, kas nolaižas dziļumā un nonāk debesīs, kas mūs glābj no visām bailēm un verdzības, kā arī no visiem ienaidniekiem un apspiedējiem, kas mūs atbrīvo kopības dzīves krāšņumā. Viņš ir tā mīlestība, kas mūs stiprina, padara mūs pārliecinātus, pārdrošus, neuzvaramus ne tikai pret cilvēkiem un redzamiem ienaidniekiem, bet arī iepretim neredzamiem gariem, jo ​​Dievs ir ar mums. Apsūdzība pret mums ir atsaukta; grēks ir piedots; mīlestība ir uzvarējusi naidu; netaisnība ir sakauta. Bēdas un ciešanas ir saņēmušas mierinājumu; bezdibenis ir izlīdzināts un augstums ir mums pietuvojies; nāve ir devusi ceļu uz dzīvībai, un laiks ir pavēris durvis uz mūžību. Viņa dēlā Jēzū ir parādīta dzīvības Dieva mīlestība un uzticība. Tagad nekas un neviens mūs nekad nevar atdalīt no šīs Mīlestības. Ir pienācis arī mums laiks ar prieku pacelt savas balsis, sakot: “Svētīgs ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!” - tas, kurš nāk, lai mūs atpestītu. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></description>
                                    <enclosure type="audio/mpeg" url="https://hearthis.at/rml/mm19-31/listen.mp3?s=Lwc" length="7514957" />
                                    <link>https://hearthis.at/rml/mm19-31/</link>
                                    <thr:total>0</thr:total>
                                    <hq>48</hq>
                                    <hq_filename>9f0bc93f80d1c4699b06041f7db41816.ogg</hq_filename>
                                    <hq_filetype>ogg</hq_filetype>
                                    <stream>https://stream37.hearthis.at/9f0bc93f80d1c4699b06041f7db41816.mp3</stream>
                                    <media:content url="https://hearthis.at/rml/mm19-31/listen.mp3?s=Lwc" type="audio/mpeg" />
                                    <itunes:explicit>no</itunes:explicit>
                                    <itunes:email>studija@rml.lv</itunes:email>
                                    <itunes:summary><![CDATA[Ceturtdiena, 31. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa 
Rom 8:31b-39
Ps 109:21-22,26-27,30-31
Lk 13:31-35
Tuvojoties liturģiskā gada beigām, Dieva vārds mūs pavada Jēzus ceļā uz Jeruzālemi, kur Kungs svinēs savu “izceļošanu” (exodus), tas ir, savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ceļā Viņš jau bija saskāries un drosmīgi pārvarējis daudzus šķēršļus un briesmas, sākot ar to, ka Nācaretes iedzīvotāji viņu mēģināja nogrūst lejā no kalna virsotnes, līdz nāves draudiem, kas nāca no Hēroda Antipas puses. Tas, ka Hērods Jēzu meklēja Galilejā, ir tikai vēl viena vajāšana, un tā nebūs pēdējā. Kaut zinot, ka tālāk, svētajā pilsētā, Viņu gaida kaut kas vēl briesmīgāks, apstiprinoties bēdīgajai dievbijības trūkuma tradīcijai Jeruzālemē, tomēr Jēzus nenovirzās. Nekādi draudi nevar kavēt Viņu virzīties uz priekšu, lai ierastos noteiktajā dienā, vai arī likt apstāties Viņa īstenotā pestīšanas plāna izpildē, kuru Viņam uzticēja Tēvs. 
Daudzi pravieši un taisnīgie vīri jau bija nosodījuši Israēla politisko un reliģisko autoritāšu grēkus un noziegumus Samarijā un Jeruzālemē. Gandrīz visi, kas turp tika sūtīti, cieta vajāšanas un nāvi. Jāņa Kristītāja nonāvēšana bija tikai pēdējais notikums šajā garajā noziegumu sērijā. 
Jēzum nav vajadzīgas atklāsmes vai ārkārtas vīzijas, lai zinātu, kas notiktu, ja viņš kaut ko teiktu pilsētas varenajiem Jeruzalemē, Kunga Dieva - lielā Karaļa pilsētā; pilsētā, uz kuru Viņam bija tiesības, kā tiek teikts Alleluja pantā: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19:38). Viņš nāca mierā, mātes maiguma pilns, lai sapulcinātu un izglābtu savus bērnus, tāpat kā vista aizsargā ligzdu ar saviem spārniem. Viņš nāca piedot un glābt savu tautu, neskatoties uz tās daudzajiem pagātnes grēkiem. Viss, kas vajadzīgs no viņiem un no mums visiem, ir sirsnīgas atgriešanās auglis - praktizēt taisnīgumu un ticību Dievam. 
Bet ko darīt tad, ja atgriešanās nenotiek? Ko darīt, ja Viņš tiks noraidīts un vajāts tāpat kā pravieši? Un ja Viņa pārdrošība novestu pie nomētāšanas ar akmeņiem vai nāves pie krusta, vai tas būtu tā vērts? Kāpēc kādam vajadzētu uzņemties šo risku un nodot savu dzīvi bēdīgi slaveno korumpēto un nežēlīgo cilvēku rokās? Apustulim Pāvilam ir tikai viena atbilde: Viņa stiprās mīlestības dēļ uz mums. Visu, absolūti visu, ko Dievs varēja darīt, lai parādītu mums savu mīlestību, viņš izdarīja, sūtot mums savu Dēlu. Kā mēs joprojām varam šaubīties par Dieva glābjošo mīlestību pēc visa tā, ko Viņa Dēls ir izdarījis mūsu - grēcinieku labā? 
Gudrības grāmata jau pravietoja taisnīgo cilvēku uzvaru Dieva mīlestības un mūžīgās uzticības dēļ, sakot: “pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība” (Gudr 3:4) . Gudrais pasludināja, ka taisnīgie, kas tika pārbaudīti, tika atzīti par Dieva cienīgiem, jo ​​viņi uzticējās Viņa mīlestībai līdz galam, līdz nāvei. Tādēļ dievišķā svētība un atlīdzība izpaužas nevis zemes labklājībā vai saudzēšanā no ciešanām, bet gan mūžīgās dzīves godībā, kas tiek saņemta, nešauboties par Viņa mīlestību un apsolījumiem pat vissarežģītākajos pārbaudījumos. 
Tagad, kad šī pieredze ir saņēmusi apstiprinājumu un kļuvusi par realitāti Kristū, Pāvils nevar noslēpt Gara balsi, kas sauc viņa sirdī, skandinot slavas dziesmu vārdos neizsakāmajam noslēpumam – Dieva mīlestībai pret mums. Viņa himna, pilna ar intensīvu lirismu, kuru dzirdam pirmajā lasījumā, ir, iespējams, vispoētiskākā sintēze par Dieva evaņģēliju, Dieva Dēla evaņģēliju, Kristus evaņģēliju, Labo Vēsti, kuru Apustulis pasludinājis visiem, jūdiem un pagāniem, ar nelokāmu apņēmību un nenogurstošu centību, lai ikviens ticības paklausības dēļ varētu plūkt augļus pestīšanā. Šī himna sniedz Pāvila atbildi uz Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Jēzus ir Dieva Dēls, kurš atdeva sevi par mums visiem, dzīvs, mūžīgi mirdzošs pierādījums par Dieva – mūsu visu Tēva neiznīcināmo mīlestību uz visiem mums, uz visu cilvēci un uz visu radību.
Pāvests Francisks raksta:
Šī ticības nodošana, kas ir Baznīcas misijas sirds, notiek caur mīlestības infekciozitāti, kur prieks un entuziasms kļūst par no jauna atklātas dzīves jēgas un dzīves piepildījuma izpausmi. Ticības izplatīšana “ar pievilcību” prasa sirdis, kuras ir atvērtas un paplašinātas mīlestībā. Mīlestībai nav iespējams noteikt robežas, jo mīlestība ir spēcīga kā nāve (sal. Dz 8:6). Un šī paplašināšanās rada sastapšanos, liecību, sludināšanu; tā rada dalīšanos labdarībā ar visiem tiem, kas ir tālu no ticības, vienaldzīgi un varbūt pat naidīgi pret to. Cilvēciskie, kultūras un reliģijas apstākļi, kas joprojām ir sveši Jēzus evaņģēlijam un Baznīcas sakramentālajai klātbūtnei, pārstāv galējās perifērijas, “zemes beigas”, uz kurām Jēzus misionārie mācekļi tika nosūtīti jau kopš pašām pirmajām Lieldienām ar pārliecību, ka Kungs vienmēr ir ar viņiem (sal. Mt 28:20; Apd 1:8). To mēs saucam par missio ad gentes. Pati vientulīgākā perifērija ir tur, kur cilvēce, kurai ir vajadzīgs Kristus, paliek vienaldzīga pret ticību vai izrāda naidu pret dzīves pilnību Dievā. Visa materiālā un garīgā nabadzība, visa veida brāļu un māsu diskriminācija vienmēr ir Dieva un viņa mīlestības noraidīšanas sekas (Ziņojums Pasaules Misijas dienai 2018).
Kristus ir mīlestība, kas mūžīgi mājo mūsos un pamodina tos, kas guļ nāves miegā, mīlestība, kas ir kopā ar mums no mūsu stāsta sākuma līdz laika beigām un vēl pēc tam, kas nolaižas dziļumā un nonāk debesīs, kas mūs glābj no visām bailēm un verdzības, kā arī no visiem ienaidniekiem un apspiedējiem, kas mūs atbrīvo kopības dzīves krāšņumā. Viņš ir tā mīlestība, kas mūs stiprina, padara mūs pārliecinātus, pārdrošus, neuzvaramus ne tikai pret cilvēkiem un redzamiem ienaidniekiem, bet arī iepretim neredzamiem gariem, jo ​​Dievs ir ar mums. Apsūdzība pret mums ir atsaukta; grēks ir piedots; mīlestība ir uzvarējusi naidu; netaisnība ir sakauta. Bēdas un ciešanas ir saņēmušas mierinājumu; bezdibenis ir izlīdzināts un augstums ir mums pietuvojies; nāve ir devusi ceļu uz dzīvībai, un laiks ir pavēris durvis uz mūžību. Viņa dēlā Jēzū ir parādīta dzīvības Dieva mīlestība un uzticība. Tagad nekas un neviens mūs nekad nevar atdalīt no šīs Mīlestības. Ir pienācis arī mums laiks ar prieku pacelt savas balsis, sakot: “Svētīgs ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!” - tas, kurš nāk, lai mūs atpestītu. 

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"
Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.
Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.]]></itunes:summary>
                                    <itunes:image href="https://img.hearthis.at/9/6/6/_/uploads/9084606/image_track/3950326/w1400_h1400_q70_ptrue_v2_----cropped_1572477162669.jpg" />
                                    <feedburner:origLink>https://hearthis.at/rml/mm19-31/</feedburner:origLink>
                                    <itunes:duration>742</itunes:duration>
                                    
                                </item>
                                
    </channel>
</rss>