Spiritual Radio Marija Latvija
Misiju mēnesis | 17.10.2019, ceturtdiena

Ceturtdiena, 17. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa
Svētais Ignācijs no Antiohijas, piemiņas diena

Rom 3:21-30
Ps 130:1b-6ab
Lk 11:47-54

Pāvils noslēdz savu uzrunu Rom 1:18-3:20 ar dramatisku apgalvojumu: jūdi un grieķi - “tie visi ir zem grēka” (Rom 3:9). Ja tas ir tā, tad var šķist, ka pestīšana nav iespējama nevienam, domājot cilvēciskās kategorijās. Bet Pāvils uzskata, ka Dieva Jēzus Kristus iejaukšanās ir pārvarējusi šo cilvēces bezcerīgo situāciju: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība” (Rom 3:21). Tādējādi Pāvils pretnostata Dieva glābjošo spēku un grēka verdzību. Tēva spēkpilnais atbrīvojošais darbs notiek mūsdienās, jo viņa brīvajai iniciatīvai ir bijusi vēsturiska forma Kristū, kurš nomira un atkal augšāmcēlās (skat. Rom. 3:24-25, 4:25). Kad cilvēks to ticībā ievēro (skat. Rom 3:22-28:30), viņa eksistence pilnībā mainās: viņš tiek atbrīvots no pakļaušanās grēka un nāves varai (skat. Rom 3:24) un dzīvo kā uzticīgs Dieva un sava tuvākā pavadonis, saskaņā ar derībai raksturīgo solidaritātes loģiku, tas ir, kā “taisnīgais” (Rom 3:26).

Šeit Pāvils piedāvā teoloģiju, kas ir pilnīgi pretēja viņa laika mentalitātei. Jūdaisms bija sašaurinājis dievišķo Bauslību līdz absolūtai dominēšanai, atraujot to no tās būtiskajām un sākotnējām attiecībām ar vēsturi un dievišķo derību, pieņemot, ka tā darbojas pati par sevi. Rezultātā paklausība Jahvem tika aizstāta ar rūpīgu un skrupulozu recepšu un aizliegumu ievērošanu. Šis domāšanas veids izraisīja uzpūstu cilvēces pašpietiekamību savas dzīves likteņa priekšā. Izpirkšana, pamatojoties uz rabīniskajam jūdaismam raksturīgajiem “Bauslības darbiem”, patiesībā padarīja cilvēci par sava veida reliģisku autokrātu, kas aizmirsa dievišķo un pašreferenciālo žēlastību. Tā rezultātā radās sektantiska un ekskluzīva attieksme, kas novilka skaidru līniju starp jūdiem, kuri saprata un ievēroja Bauslību, un pagāniem, kuriem bija paredzēta bojāeja, jo viņiem nebija Bauslības.

Apustulis mums piedāvā teoloģisku attaisnojuma izpratni kā alternatīvu šai to dienu jūdu mācībai. Viņš atsaucas uz Dieva glābjošo taisnīgumu un norāda uz ticību kā vienīgo iespēju izglābties no grēka varas un mūžīgās nāves likteņa. Praktiski Pāvils noraida tāda Dieva tēlu, kam nepiemīt žēlastība, tā vietā atklājot Dieva patieso seju - Tēvu, kurš mīlestībā rīkojas un iesaistās grēcīgās cilvēces labā. Pirms šīs ārkārtējās Dieva iniciatīvas jūdi un pagāni atrodas vienā līmenī; abiem nepieciešama pestīšana kā dāvana un viņi tiek pastāvīgi aicināti uz ticību, jo abi ir pakļauti grēka likumiem. Šajā universālajā atgriešanās procesā Israēls tiek izglābts un tas atgūst savu likumīgo vietu Dieva priekšā (skat. Rom 9-11). Tas būs izglābts kopā ar visām zemes tautām. Israēla izraudzīšana kļūst par efektīvu zīmi vēsturiskam pestīšanas sākumam Israēla tautai kopā ar pagāniem.

Pāvests Francisks raksta:
Balstoties uz šo dalīšanos Jēzus redzējumā, Svētais Pāvils mums ir atstājis ticības dzīves aprakstu. Pieņemot ticības dāvanu, ticīgie kļūst par jaunu radību; viņi saņem jaunu sākumu; kā Dieva bērni viņi tagad ir “dēli Dēlā”. Frāze “Abba, Tēvs”, kas ir tik raksturīga paša Jēzus pieredzei, tagad kļūst par kristīgās pieredzes kodolu (sal. Rom 8:15). Ticības dzīve, esot Dieva bērnam, nozīmē atzīt pirmatnējo un radikālo dāvanu, kas uztur mūsu dzīves. To mēs skaidri redzam Svētā Pāvila jautājumā korintiešiem: “Kas tev ir tāds, ko tu nebūtu saņēmis?” (1Kor 4:7). Tas bija Pāvila un farizeju debates centrālais jautājums: jautājums par to, vai pestīšana tiek sasniegta ticībā vai caur bauslības ievērošanu. Pāvils noraida to cilvēku attieksmi, kuri sevi uzskatītu par attaisnotiem Dieva priekšā, balstoties uz viņu pašu darbiem. Šādi cilvēki, pat ja viņi ievēro baušļus un veic labus darbus, ir koncentrēti uz sevi; viņi neaptver, ka labestība nāk no Dieva. Tie, kas šādi dzīvo, kuri vēlas būt avots paši savai taisnībai, ierauga, ka šī taisnība drīz vien tiek iztukšota, un viņi nav vairs pat spējīgi ievērot likumu. Viņi kļūst noslēgti un izolēti no Kunga un no citiem; viņu dzīves kļūst veltīgas, un viņu darbi neauglīgi, kā kokam, kas atrodas tālu no ūdens. Svētais Augustīns mums vēsta savā kodolīgajā un tiešajā veidā: “Ab eo qui fecit te, noli deficere nec ad te”, “Nenovērsies no tā, kas tevi ir radījis, pat ja tu griezies pats pret sevi.” Kad es domāju, ka novēršoties no Dieva es atradīšu sevi, mana dzīve sāk sabrukt (sal. Lk 15:11-24). Pestīšanas sākums ir atvērtība kaut kam, kas ir pirms mums, pirmatnējai dāvanai, kas apliecina dzīvību un uztur tās pastāvēšanu. Tikai būdami atvērti un atzīstot šo dāvanu, mēs varam pārveidoties, piedzīvot pestīšanu un nest labus augļus. Glābšana caur ticību nozīmē Dieva dāvanas svarīguma atzīšanu. Kā saka svētais Pāvils: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef 2:8) (Lumen Fidei, 19).

Pāvils piedāvā romiešiem universālos Dieva žēlastības apvāršņus, kas ir viņam uzticētās misijas pamatā un nodoti Baznīcai, kas piedzima Jēzus Pashas svētkos un kuru Augšāmceltā Kunga Gars sūtīja pasaulē.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.